Streičs: “Baigi neciešu latvisko mazvērtību”

2015. gada 9. novembris 07:00

361

Streičs: “Baigi neciešu latvisko mazvērtību”

“Kursas Laiks” jau rakstīja, ka Grobiņā, Zentas Mauriņas piemiņas istabās, skatāma populārā kinorežisora Jāņa Streiča gleznu izstāde. Tās noslēgumā mākslinieks atsaucās piemiņas istabu vadītājas Maijas Rolavas aicinājumam un aizvadītās ceturtdienas pievakarē ieradās uz tikšanos ar grobiņniekiem.

M. Rolavas atzīšanās, ka agrāk jutusi tādu bijību, ka nebūtu uzdrošinājusies viņu uzrunāt, J. Streičam uzjunda paša pieredzi šajā jomā. Sākot režisora gaitas, no slaveniem aktieriem viņam bijis bail. Viņš atminas, ka savulaik visiem bijusi milzīga pietāte pret aktrisi Lilitu Bērziņu, pret viņu izturējušies kā pret karalieni. Režisors uzdrošinājies viņu uzaicināt piedalīties filmā “Mans draugs nenopietns cilvēks”, taču neko nav norādījis vai aizrādījis. Kādu rītu aktrise viņu sagaidījusi pie filmēšanas laukuma un izmisusi teikusi: “Es taču neko kino neprotu darīt, rājiet mani, aizrādiet!” Pateicībā par šo soli pēc tam režisors viņai veltījis galveno lomu filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.

Distance pievelk
“Man žēl, ka jaunajiem vairs nav distances kā mums pret saviem skolotājiem,” atzīst J. Streičs. Dziedātājs Renārs Kaupers jau pirmajā tikšanās reizē viņu uzrunājis par Jāni un ar “tu”, par ko mākslinieks vien parausta plecus. “Distancei ir lielāks spēks, tā vairāk pievelk nekā tubrālība,” viņš uzskata.
Piedalīšanās neskaitāmos pasākumos un prezentācijās J. Streičam veidojusi atziņu, ka “esam apzinīga tauta, visu darām pamatīgi, bet mums viss notiek pārāk smagnēji”. Ja ir iemesls cilvēkiem sanākt kopā un parunāties, tad to vajag brīvāk, atraisītāk, saprotot “žanru”. Cilvēks saka: “Man nav daudz, ko teikt”, bet, iesācis runāt, nejūt mēru. Savā jubilejā J. Streičs četras stundas nostāvējis uz vietas un pēc tam bijis grūti izkustēties.
Kad mākslinieks atklāj, ka viņam nepatīk saņemt ziedus, daudzos klātesošajos rodas mulsums – viņu rokās ir gan krāšņas rozes, gan krāsainas rudens puķes. Bet J. Streičs tik stāsta tālāk – kā, viņaprāt, ir pareizi kādu apsveikt. Publiskā pasākumā ļoti nesmuki izskatoties, ja apsveicējs dāvanu un ziedus pasniedz, gaviļniekam kaut ko klusi sakot. Ja reiz esi sveicējs, tad runā skaļi, lai to dzird arī visi pārējie!
Kaismīgi J. Streičs iestājas par tautas pašapziņu: “Baigi neciešu latvisko mazvērtību. Mazā Latvija – tā nedrīkst teikt! Nācija, tauta – tās ir Dieva dotas, un Dievam nekas nav mazs.” Kad kāds anglis brīnījies par režisora plašajām zināšanām par Londonu, J. Streičs atteicis, ka, nelielā valstī dzīvojot, ir jābūt gudriem. Bet kāds vācietis latviešus raksturojis kā dvēseliskus cilvēkus iepretim saviem tautiešiem – aprēķina cilvēkiem.

Dzīvo priekam
Savs viedoklis režisoram arī par pašlaik aktuālo bēgļu jautājumu, kas viņā radot trauksmi. Viņš tā virzību salīdzina ar berzes procesu – kamēr atnāks līdz mums, daudz kas “noberzīsies” nost. “Pie mums viņi nelīdīs. Kad Eiropa būs saēdusies to sērgu, ko tagad ielaiž, un pieņems stingrākus likumus, citādāk skatīsies uz demokrātiju un brīvībām, tad mums uzplauks labklājība.”
Par musulmaņu valsti Latvija nekļūšot, bet veidošoties kāda trešā reliģija. Izbraukšanā uz ārzemēm J. Streičs neredz neko traģisku, šāds process pasaulē bijis vērojams vienmēr. “Nevajag lāpīt pasauli, domāsim par sevi un, galvenais, par saviem bērniem!”
Savs sakāmais māksliniekam par žurnālistiem, rakstniekiem vai vienkārši informācijas sniedzējiem: “Neticiet tam, ko kāds stāsta par cilvēku! Tik daudz melu un fantāzijas!” Pats esot pieredzējis, kā viņam pierakstītas vietas, kur nav bijis, un lietas, ko nav darījis. Kad saruna aizvirzās par dzīves jēgu, mākslinieks piesauc savas vecmāmiņas teikto: “Priekam jādzīvo!” Viņa pārdevusi govi un nopirkusi klavieres.
J. Streičs atklāj, ka talantu viņam daudz. Gleznot un veidot no māla paticis jau bērnībā. Augot dziļi ticīgā ģimenē, gribējis kļūt par mācītāju. “Katoļu priesteri nedrīkst precēties, bet man ļoti patīk sievietes,” viņš paglaimo dāmu auditorijai. “Noteikti es būtu bijis ļoti labs aktieris”, bet tajā gadā šajā specialitātē studenti nav uzņemti. Viņš sarakstījis divas grāmatas, aizsāktas vēl trīs. Neuztraucas, ja nepieņem viņa viedokli, bet dzīve vēlāk parāda, ka tas bijis pareizs. “Politikā es negribu un nevarētu.”
Klausītāji pēc tikšanās teic, ka vēlējušies ko vairāk uzzināt tieši par J. Streiču kā gleznotāju. Cits viņa teiktajās atziņās saklausījis ļoti lielu līdzību ar lasīto grāmatās par pozitīvo domāšanu un nākotnes plānošanu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Streičs: “Baigi neciešu latvisko mazvērtību”

Kategorijas