Vairs nekādu bulku un suliņu!

2015. gada 9. novembris 07:00

3330

Kad redzam ielās skolēnus jožam pēc bulkām uz veikalu vai ar konču mutē, nevilšus atceramies, ka kādreiz paši tā jozām. Padomju gados un arī brīvās Latvijas laikā bija brīži, kad bērnus skolās spundēja un bulku prieks bija aizliegtais auglis. Tad nāca skolas bufetes, kur bulkas nopirkt varēja. Nu mums ir Ministru Kabineta (MK) noteikumi, kas nosaka – nekādu bulku un suliņu!

Grozījumi MK 2012. gada 13. marta noteikumos Nr. 172 “Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem” noteic, ka skolu bufetēs nevarēs pārdot praktiski neko. “No 1. janvāra skolas bufetēs bērni varēs nopirkt minerālūdeni, negrauzdētus riekstiņus bez cukura vai sāls, uz vietas spiestas sulas, svaigus augļus, piena produktus ar mazu tauku saturu,” izskaidro Madars Markus Narvils, uzņēmuma SIA “Māras Lācis” līdzīpašnieks, kura pārraudzībā ir ēdināšana sešās Liepājas skolās un 12 bērnudārzos.
Biznesā uzņēmums ir jau 20 gadus, tomēr šāda kārtība nostāda to saspīlētā finanšu situācijā, jo jau šobrīd skolas bufetes daļēji uztur pusdienu izmaksas. “1,42 eiro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, ko valsts maksā par pusdienām, nesedz izmaksas, un līdz šim bufetes kalpoja kā buferis,” saka uzņēmējs. Birokrātijas slogs skolu ēdināšanā aizvien turpina pieaugt, un mazākiem uzņēmumiem M.M. Narvils paredz aizvien grūtākus laikus. Gatavojoties pēdējam iepirkumam, galdā nolikta mape ar vairāk nekā 1000 lapām papīra. Skolu ēdināšanas uzņēmumu asociācijas viedoklis valdībā netiek uzklausīts. Savukārt “Kursas Laikam” aizvien biežāk nākas dzirdēt par kaimiņvalsts Lietuvas uzņēmēju aktivitātēm, kuri mēdz iepirkumus veidot formāli.
Uzņēmumi glābsies, kā prot
SIA “Māras Lācis” bufetes Liepājas skolās tirgo šobrīd likumā noteiktos produktus. “Tur ir sulas, bulciņas un citas lietas, kuras skolēni iecienījuši. Vidusskolēniem ir ilgas mācību stundas, un viņi labprāt iegādājas šo to arī vairākas stundas pēc pusdienām. Gan skolu vadība, gan vecāki ir apmierināti, ka viņiem nav jāskrien uz tuvējo kulināriju vai veikalu ārpus skolas,” stāsta M.M. Narvils un atklāj, ka jau šobrīd pusdienas skolēniem sākumskolā jānodrošina ar stingrām prasībām. No vienas puses ir valsts noteiktā samaksa 1,42 eiro, kurā iekļauts PVN. Nodokli valsts saņem atpakaļ. No otras puses, izejvielas ēdieniem ir jāpērk no “zaļajiem” ražotājiem un vēlams 50 kilometru rādiusā ap pilsētu. “Bioloģiski audzēti augļi un dārzeņi ir dārkāki, jo ir jāizpilda vesela rinda birokrātisku prasību, lai sertificētos. Jau šobrīd mēģinām runāt tikai ar “zaļās” produkcijas ražotājiem, jo vairāk nekā 50% no ēdienu sastāva jāatbilst “zaļajām” prasībām,” saka uzņēmējs. Līdz šim zaudējumus pirmo klašu pusdienās sedza bufetes, bet šobrīd šāda iespēja tiks izslēgta. “Kurš no skolēniem varēs atļauties pirkt svaigi spiestas sulas skolas bufetē? Paši zināt, cik tās maksā! Savukārt bulkas viņi dabūs jebkurā tuvākajā veikalā,” bilst M.M. Narvils.
Liene Freidenfelde, kuras pārraudzībā ir skolas kafejnīca Aizputes vidusskolā, atklāj: “Vēl pilnībā neesmu iepazinusies ar MK noteikumiem, tomēr ir skaidrs, ka puse no sortimenta būs jānomaina. Sulas tiešām nevarēs tirgot. Ir nepatīkami, ka biznesa noteikumi mainās līguma vidū, tas rada papildu spriedzi, bet mēs domāsim. Galu galā kafiju skolotājiem jau varēsim pārdot, savukārt izņemtā sortimenta vietā mēģināsim bērniem piedāvāt citas lietas. Piemēram, “snikerus” var aizvietot ar mušļiem. Kāda situācija būs īstenībā, jāskatās janvārī,” saka L. Freidenfelde.

Ziedojumu ņēmējus var sodīt
Piemēram, Rucavas novadā kafejnīcas skolā nemaz nav. Skolēniem pietiekot ar sātīgajām pusdienām un launagu. Jāpiebilst, ka Rucavas pamatskolā ēdināšanu nodrošina pašvaldība, nevis privāts uzņēmums. “Tās ir konkrētas izmaksas pašvaldībai, bet tas ir būtisks atspaids tām ģimenēm, kurām ir bērni,” uzsver novada domes priekšsēdētāja Irēna Šusta.
“Kursas Laiks” jau rakstīja, ka Durbes novadā deputāti atbalstījuši skolēnu ēdināšanu par velti 5.–9. klasēs ar vienu nolūku – lai noturētu skolēnus novada skolās.
Savukārt birokrātisko prasību slogs skolas ēdināšanai pieaug ik gadu, un M.M. Narvils mazo skolu pavāriem un pārtikas tehnologiem paredz lielākas galvassāpes, jo papīru kļūst aizvien vairāk. “Šā gada laikā darbā pieņemti divi darbinieki, kuri nodarbojas tikai ar dokumentāciju. Lai kvalitatīvi sagatavotu 1100 lapas biezo pieteikumu iepirkumam vienai skolai, ir jābūt komandai un ilgi jāstrādā. Mēs to vēl varam atļauties, jo domājam par 18 mācību iestādēm vienlaikus, bet cilvēks, kurš nodarbojas ar ēdināšanu vienā skolas ēdnīcā, drīz būs apkrauts ar papīriem no galvas līdz kājām,” lēš uzņēmējs.
Savukārt risinājumi, kā lauku skolās mēģina izsprukt caur adatas aci, dažkārt balansē uz likuma robežas. “Kursas Laiks” pērn rakstīja par gadījumu, kur skolas ēdnīcas vadītāja atzina: “Zemnieki mums ziedo kartupeļus, lai varētu pabarot bērnus par valsts iedoto naudu.” Otro reizi ēdnīcu nepieminēšu. Tobrīd neienāca pat prātā, ka šāda ziedošana var izraisīt sekas. “Visiem pārtikas produktiem ir jābūt atsekojamiem un ar skaidru izcelsmi. Baidos, ka kartupeļu ziedošanas gadījumā skolas ēdnīcai var iznākt nepatikšanas,” gadījumu komentē M.M. Narvils. Skaidrs, ka novadnieku ziedotie kartupeļi bērniem, iespējams, ir pat “zaļāki” par likumīgi sertificētajiem, bet, ja klerki lietu ņems nopietni, tad kādam sods garantēts.
Jautāts, kādēļ Liepājas lielākais uzņēmums skolu ēdināšanas jomā nepiedāvā pakalpojumus novadu mazajās skolās, M.M. Narvils ir atklāts: “Par to naudu, ko valsts dod bērnu ēdināšanai, un tā nelielā apjoma dēļ, kas ir mazajās skolās, uzņēmējs nevar startēt konkursā un izpildīt nepieciešamās prasības. Tur ir tikai viena iespēja – ka pašvaldība to dara pati un krietni piemaksā.”

Nebūs mūsējie, nāks sveši
Patiesībā, jo stingrāki ir ierobežojumi, jo labāk bulciņu tirgotavai vai kafejnīcai, kas atrodas netālu no skolas. Dažādi ierobežojumi skolas bufešu sortimentā pastāvējuši jau līdz šim. “Arī šobrīd ierobežojumi, ko pārdot skolu bufetēs, ir pietiekami stingri. Sulās nevar būt krāsvielu, bulkās slikto tauku. Pašreizējās izmaiņas sortimentu sašaurinās vēl vairāk,” “Kursas Laikam” saka Liepājas Izglītības pārvaldes uztura speciāliste Vija Udarska. Tieši viņa izskata iepirkumus un secina, ka vēlme ienākt biznesā ir gan Rīgas, gan Lietuvas uzņēmējiem. Diemžēl, jo tālāk no Liepājas, jo virspusējāka attieksme ir iepirkumos. “Lietuvas uzņēmēju piedāvājumos, piemēram, ir viņu ēdieni. Skaidri zinu, ka mūsu bērni to neēdīs. Ir arī tādi, kas dabū pozitīvus ieteikumus no vietām, kur bijuši skandāli valsts līmenī tieši ēdināšanas jomā,” pastāsta V. Udarska. Viņa arī atzīst, ka skolu ēdināšana nav uzņēmējdarbība, kuru varētu raksturot ar lielu peļņu. No otras puses, visi saprot: lai uzņēmums pastāvētu, peļņai ir jābūt.
Skolu bufešu nākotne ir apdraudēta, vismaz peļņas nozīmē, kas, protams, apdraud uzņēmumu pastāvēšanu kopumā. “Liepājas uzņēmumi ēdināšanas prasības pilda godprātīgi un pilsētā darbojas jau pāris gadu desmitus. Gadījumā, ja tie aizies no biznesa, nāks sveši, jo vieta tukša nepaliks. Diemžēl viņiem būs mazāka pieredze, vāja piesaiste pilsētai un formāla attieksme,” spriež V. Udarska.
“Kursas Laikā” jau esam rakstījuši par pieredzi darbā ar Lietuvas uzņēmējiem novados. Līdz šim par viņiem skolu ēdināšanas jomā izdevies dzirdēt tikai kritiku. Tomēr, ja mūsu pašu uzņēmējus iedzīs stūrī, tad noteikti dabūsim tādus, kuri uz papīra raksta vienu, bet dzīvē dara citu, tādējādi gūstot peļņu.

Ieguvēji – apkārt esošie veikali
Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas direktors Helvijs Valcis gaidāmās izmaiņas skolu bufetēs uztver stoiciskā mierā. “Es tur neko nevaru mainīt vai ietekmēt. Piekrītu, ka skolai jārāda priekšzīme, bet visam ir jābūt kaut kādā samērā. Vai šis ir īstais risinājums, nezinu. Pēc 1. janvāra redzēsim,” saka mācību iestādes vadītājs.
Direktors atzīst, ka skolas ēdamzāle ir neliela, tādēļ skolēni dodas ieturēties arī uz tuvējo “Top!” veikala kafejnīcu, skrien pēc bulkām. “Bērni ir bērni. Viņiem šad un tad vienkārši apnīk vienā vietā. Izmet viņi tādu gastronomisku apli pa pilsētu un atgriežas skolas ēdnīcā pēc laika. Ne tagad, ne arī vēlāk, kad skolā bufetē kaut kā kļūs mazāk, durvis slēgt netaisos. Mūsu vienīgā rūpe šajā jomā ir iemācīt bērniem pareizi pāriet ielu, bet ierobežot viņus nav nozīmes. Skolas ēdnīca var rādīt priekšzīmi, bet viss, kas tiek uzspiests, netiek pieņemts,” uzskata H. Valcis.
Pēc direktora domām, daudz nozīmīgāka ir mājas ēdināšana un ieradumi, kas veido skolēna gaumi. Tam piekrīt arī V. Udarska. Ja skolēns mājās nekad nav lietojis kādus produktus, skolā viņš tos ēdīs nelabprāt. “Piemēram, šobrīd skolēni nevēlas mērces. Labprātāk ēd krējumu vai prasa majonēzi, jo mājās mērces negatavo. Tas ir darbietilpīgs process un no mājas virtuves pazūd,” pastāsta V. Udarska.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vairs nekādu bulku un suliņu!

Kategorijas