Pirmās rotaļlietas – kaplītis un grābeklītis

2015. gada 11. novembris 07:00

441

Pirmās rotaļlietas – kaplītis un grābeklītis

Dzintrai Vilcei nekas nav nācis vienkārši, smags darbs un saskare ar zemi ir neatņemama viņas mūža daļa. “Bez sava amata nevarētu pilsētā dzīvot, jo nejūtos kā pilsētniece,” atzīst SIA “Tranzīts L” dārzniece.

Noar republikas labāko arāju
Dzintra Vilce šo rudeni raksturo kā salīdzinoši mierīgu: vēl var daudz ko paspēt. Piemēram, ziemciešu dobēm uzbērt kūdras kārtu – lai jauno stādījumu saknītēm ziemā būtu siltāk.
“Pēc izglītības esmu agronoms – mieži, kvieši, rudzi, auzas, kartupeļi. Būtu zinājusi, ka nāksies strādāt par daiļdārznieku, akadēmijas trešajā kursā būtu to izvēlējusies. Bet profesijas līdzīgas, pamats vienāds.”
Praktiskā dārzkopība bijusi līdzās, kopš sākusi staigāt: “Esmu lauku cilvēks no Kuldīgas rajona Turlavas pagasta. Pirmās rotaļlietas – kaplītis un grābeklis. Bija kolhozā bietes jāravē, vecākiem un vecmammai saimniecībā jāpalīdz. Maisus nesu, zālāju ar rokas izkapti pļāvu. Es un divi brāļi tikām stingri audzināti. Omīte uz dīķi palaida, tikai kad darbs bija padarīts.”
Kolhoza un pagasta vadība vervējusi mācīties Kazdangas sovhoztehnikumā, apsolot maksāt stipendiju. Dzintra sapņojusi par sākumskolas skolotājas profesiju, bet piekritusi ar domu, ka varēs atgriezties mājās. “Biju mīlēts bērns, gribēju būt tikai pie tuviniekiem. Devos uz Kazdangu, brāļi – uz Kandavas tehnikumu. Dvīņubrālis nevarēja bez manis iztikt, drīz pārvācās uz Kazdangu, un abi izmācījāmies par agronomiem. Veselīga godkāre man piemīt kopš pirmās klases – vienmēr centos būt labākā. Gan sekmēs, gan kļūstot par oktobrēnu, pionieru vienības vadītāju.” Komjauniešos iestājusies, bet partijā gan ne: redzējusi, cik partijnieki “godīgi”. Jauniete aktīvi iesaistījusies tehnikuma sabiedriskajā dzīvē, sporta aktivitātēs, piedalījusies arī aršanas sacensībās. “Es, pati sīkākā, paliku otrā sacensībās Saulainē. Skrīveros noaru republikas labāko arāju, bet atkal paliku otrā: divdesmit metrus no galapunkta trāpījās apakšā veci mājas pamati. Lēcu no traktora ārā un tik skrūvēju lemešus, ko biju mācījusies gadiem: tēvs bija traktorists un stūrēju, vēl neaizsniedzot pedāļus.”
Siltas atmiņas Dzintrai saglabājušās par kartupeļu ballēm Kazdangā un par kursa audzinātāju Natāliju Brūnu, kuru audzēkņi saukuši par mammu.

“Iedod man kaut vai tanku!”
Dzimtajā Turlavā jaunā speciāliste ielikta par iecirkņa priekšnieka palīgu. Ar piešķirto dienesta moci braukusi uz darbu, līdz noticis ceļa negadījums. “Lietainā dienā uz dubļaina ceļa man ar “bobiku” uzbrauca rajona galvenais zootehniķis. Pamatīgi lūzumi, bet pēc dažiem mēnešiem izgāju darbā kliba.” Vēlāk Dzintra kā iecirkņa priekšniece vadījusi lauku brigādi. Iestrādāties palīdzējusi vecākā mehanizatoru paaudze. Lai būtu vairāk naudas, jauniete studējusi Lauksaimniecības akadēmijas neklātienē un agronomos kopā ar dārzniekiem mācījusies trīs gadus.
Dzintras pirmais vīrs bijis autobusa šoferis, bet savienība izrādījusies ļoti neveiksmīga “Mārim rūpēja meitenes, alkohols, kārtis, bet ne bērni, saimniecība un lopiņi. Kamēr braucu uz sesijām, viss slogs gūlās uz maniem vecākiem.”
Pēc augstskolas saņemts jauns darba piedāvājums. “Pagasta sekretārei alga lielāka, bet pārmaiņu laiks – spēj tik talonus uz zeķubiksēm, šņabi un cukuru štampelēt! Kā grāmatvede rēķināju arī visiem algas, kasē naudu skaitīju, dažkārt pēc tūkstošiem braucu satiksmes autobusā ar savu somiņu.”
Viena no pirmajām “Breša zemniecēm”, ar divām gotiņām pelnījusi vairāk nekā algotajā darbā, privatizējusi lauku māju, bet viņas pieprasījums piešķirt 30 hektārus zemes sākumā noraidīts: sieviete viena nevarēšot apstrādāt.
Drīz sekretārīte iepazinusies ar vīrieti, kurš sākumā palīdzējis visos darbos. “Apprecējos aiz stulba aprēķina, citādi man nedeva zemi. Tā nedrīkst! Jāprecas tikai aiz mīlestības, tad daudz kas paciešams. Biju stāvoklī, kad vīrs jau rādīja savu īsto dabu – kartupeļu ņemšanas laikā paņēma traktoru un aizbrauca izklaidēties. Biešu lauku noņēmu viena, brīžam mukdama krūmos, jo viņš palaida rokas. Izšķīros, kad mazulītei bija nepilns gads, meitai desmit, bet dēlam – seši gadi. Ar visu to man bija sakoptākā māja pagastā! Esmu dzimusi Vērša gadā, pašai viss jādara! Alimentus nesaņēmu, bērni visur bija līdzi, mazākā sēdēja vagā un nogaršoja tārpus un kukaiņus,” tas bijis fiziski un emocionāli smagākais dzīves periods, turklāt kolhoza valde nospriedusi, ka pajas par šiem astoņiem gadiem Dzintrai nepienākas.
Tikmēr abi brāļi privatizējuši vecu traktoru “MTZ-52”, ko Dzintra salabojusi, atpirkusi, tāpat iegādājusies labu trīskorpusu arklu un traktoriņu “T-25” ar agregātiem. “Iedod man kaut vai tanku, parādi kloķus, un es braukšu!” pasmaida Dzintra.

Malku skalda tikai sievas
Kad sieviete ar trīs bērniem pārvākusies uz dzīvokli Ķikuros, strādājusi gan piemājas dārzā, gan par pagasta dārznieci – ar 35 latu algu. Labvēlīgs likteņa pagrieziens noticis 2000. gadā Kazdangas sovhoztehnikuma audzēkņu salidojumā. “Dejojot ar studiju biedru, kurš strādāja Liepājas apzaļumošanas un labiekārtošanas uzņēmumā, ieminējos, vai tur man kāds darbiņš neatrastos. Brīva bija vieta dārzkopības brigādē. Piekritu, jo nespēju pat apmaksāt dēla mācības Kandavas tehnikumā.”
Meitiņas iekārtošana Liepājas skolās veikusies kā pa celmiem. “Devos uz 5. vidusskolu, bet no vācu valodas trešklasniece neprata neko. Brīnišķīgā skolotāja Aija Grulle apņēmās tikt galā. Bērnam no nabadzīgas lauku ģimenes kurpes nebija tik jaunas kā citiem, arī man vakaros asaras gāja pa gaisu, jo sieviešu kolektīvs sākumā neņēma pretī.”
Liepājas Labiekārtošanas sabiedrībā (LLS) Dzintra nostrādājusi astoņus gadus, sākumā ravēt nācies no rīta līdz vakaram. Savs kaplītis rokās, no viena objekta uz citu kājām vien. “Nākamais pārbaudījums ziemas garumā bija malkas skaldīšana. Riktīgi kluči lielajā šķūnī, bet tikai sievas strādājām. Kokus vilkām, zarus zāģējām.”
Pavasarī čadīgā strādniece norīkota par vīru brigādes vadītāju, ar piešķirto automašīnu “Ņiva” braukusi veikt “Daugavas” stadiona apzaļumošanu. “Viena lieta ir stādīt vagās kartupeļus, apsēt lauku ar miežiem, cita – izpildīt projektu. Ar pārbaudījumu tikām galā. Pēc tam braucām arī uz Pāvilostu, Saldu, Rīgā apzaļumojām CSDD.”
Lai bērnus pastutētu, brīvdienās Dzintra piepelnījusies, strādādama privātīpašumos, un vakaros nav zinājusi, kur nolikt pārpūlētās rokas.

Tikai ne kantorī!
“Kā gan pamest pirkto un no senčiem mantoto zemi! Turpināju Turlavā audzēt dārzeņus, bet pēc trīs gadiem sapratu, ka dažus kartupeļu maisus varu atļauties nopirkt, zemi iznomāju vācietim, māju pārrakstīju meitas ģimenei.”
Pirms septiņiem gadiem, kad LLS bankrotējusi, Dzintra skaidri zinājusi, ka ne veikala kasē, ne kantorī sēdēt nevēlas. Jau sagatavojusies doties peļņā uz Angliju, kad atskanējis telefona zvans. “Apzaļumošanas konkursā vinnējušajam uzņēmumam “Tranzīts L ” tobrīd nebija dārznieka, tiku aicināta uz pārrunām un kļuvu par dārznieku ar meistara pienākumiem. Tāmes taisu, bet nespēju ilgi kantorī nosēdēt.”
Dzintras rūpju lokā ir augu kompozīcijas, puķu piramīdas laukumos, parkos, skvēros un ielās, no jauna stādītie koki Zirņu un Ganību ielā un viss, kas nodots uzņēmuma kopšanā. “Kaitina nevis pieaugošais objektu skaits, bet neprofesionāla rīcība. Konkursā tagad var pieteikties jebkurš. “Blīdene”, piemēram, pa lētuci atveda kokus, stādīšanai noalgoja vietējos bezdarbniekus, pat kontrolēt neatbrauca. Bet koks taču pūst, ja iestādīts par dziļu. Nu rokam apkārt stumbram padziļinājumu. Redzot, ka Brīvības ielā kokus citi stāda bez augsnes, ieberot granti, zvanīju, bet reakcijas nebija. Arī Karostā darīja nepareizi, pavirši iemetot aplaistīšanai paredzētās trubas. Nepatīkami, ka vēlāk pārmet mums – pārņemto objektu kopējiem.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pirmās rotaļlietas – kaplītis un grābeklītis

Kategorijas