Aiz katra karoga savs patriotisms

2015. gada 13. novembris 07:00

935

Novembrī, ejot pa Liepājas ielām, dažviet karogi vēl nav noņemti kopš 11. novembra, bet dažviet jau izkārti, domājot par 18. Novembri. Visi plīvo vienā vējā, bet aiz katra savs patriotisms, sava degsme, savs prieks par sasniegto un sava sāpe un pat aizvainojums par Latvijas lielajiem misēkļiem.

Karosta ir tā vieta, kur Liepājas strādnieki, studenti, kalpotāji devās pretī Bermonta komandētajiem vācu regulārās armijas karavīriem. Te atdusas arī kureliešu vadītāji, Otrā pasaules kara brīvības cīnītāji. Šeit mūsu brīvības šūpulī – Liepājas Karostā – 50 gadus bija dislocēta PSRS Baltijas kara flotes bāze un latviešu mēli dzirdēt vispār nevarēja. Atjaunojot Latvijas brīvvalsti, Karostu iekļāva Speciālajā ekonomiskajā zonā, cerot, ka tas palīdzēs atkopties skaistajām cara laika ēkām un radīt darba vietas. Tā vietā mājas bruka un tika sagrautas, rajons vēl aizvien ir pats nabadzīgākais pilsētā. Karostā cīņa par brīvību un savu valsti vēl aizvien turpinās ļaužu prātos.

Ciena valsti, kurā dzīvo
“Kursas Laiks” par Annu Skābarnieci rakstījis ne reizi vien. Viņa dzīvo pēdējā Karostas namā uz ziemeļiem, Krasta ielā 12. Nams pieder Liepājas domei, bet pie tā valsts karogs jau ilgi nav plīvojis. Krasta iela ved uz pieminekli kureliešiem Karostas pludmalē. “Kad namu pārvaldi vadīja Korņilko, tad karogu pie mūsu mājas izkāra, bet, kopš viņa aizgājusi, neesmu redzējusi. Arī 11. novembrī neizkāra,” secina A. Skābarniece.
Septiņdesmit gadus vecā pensionāre pastāsta, ka attiecībās ar “Liepājas namu apsaimniekotāju” nekas nav mainījies un teju 200 eiro lielais rēķins par namu tiek piestādīts ik mēnesi. Jau rakstījām, ka iepriekšējos gados pensionāre maksājusi 10 reižu mazāk, kā arī publicējām Latvijas Tiesībsarga ieteikumus apsaimniekotājam. Šoreiz A. Skābarniecei jautājām par patriotiskām izjūtām Valsts svētku periodā.
“Es neesmu pilsone un neesmu latviete. Esmu ukrainiete, bet cienu šo valsti gluži kā savu zemi. Mājā dzīvoju no 1972. gada. Vienmēr esmu godājusi Latvijas likumus, gādājusi par šo vietu, kur dzīvoju, bet tagad tie papīru grauzēji liek man desmitkārtīgu īri, lai mani, bezpalīdzīgu pensionāri, izliktu no dzīvesvietas, kur esmu nodzīvojusi vairāk nekā 40 gadu. Nupat biju slimnīcā ar infarktu. Mūs te Latvijā ar papīriem nīdē kā blusas ar indi, tā es domāju par brīvo Latviju,” “Kursas Laikam” atbild A. Skābarniece.

Ar atvērtām robežām nepietiek
Azerbaidžāņu izcelsmes uzņēmējs Narimans Džafarovs dzīvo Pulkveža Brieža ielā 40. Pie viņa nama plīvo valsts karogs garā kātā, bet uz vārtiem lauvas rotājas. Var redzēt, cilvēkā mīt patriotiskas jūtas pret vietu, kur dzīvo.
N. Džafarovs Karostā pavadījis jau 30 gadu. “Dzīvoju te jau no bērnības. Iepriekš ar ģimeni dzīvojām tajā piecstāvenē, to vēlāk nogrāva,” rāda Narimans. Arī viņa brālis nopircis namu netālu. Jautāts par dzīvi brīvajā Latvijā, N. Džafarovs atbild vienkārši: “Tas ir grūti!” Uzņēmējs nodarbojies ar transporta pārvadājumiem. Lai uzņēmums veiksmīgi darbotos, nepietiek ar atvērtajām Eiropas robežām. “Līdzko sākās Eiropas konflikts ar Krieviju, viss mainījās. Ir patiešām smagi izdzīvot, un mēs to izjūtam. Vēlos piebilst, ka birokrātijas un nodokļu slogs turpina pieaugt un uzņēmēji to var neizturēt. Es strādāju un darbojos šeit, bet visam ir savas robežas. Patīk, ka dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī, tomēr kāpēc Lietuvā ir tik labi ceļi, bet mums tik slikti? Kur paliek tie mūsu nodokļi?” jautā N. Džafarovs.

Himnu dzied ar lepnumu
Zaļajā birzē, Vērgales ielā 18, zem plīvojošā valsts karoga “Kursas Laikam” pretī iznāk uzņēmējs Rihards Pinkovskis. Skolā viņš sāka iet 1991. gadā. “Būtībā jau uzaugu kopā ar brīvo Latviju. Daudz kas ir mainījies. Tas, ka robežas ir vaļā un ir vienota valūta, ir labi. Preces var pārdot aiz robežām un ievest var, ko vēlies, no Eiropas Savienības valstīm. Latvijas himnu es dziedu ar lepnumu, jo esmu šīs valsts pilsonis,” iesāk R. Pinkovskis.
Viņš nolēmis nodarboties ar akmeņu apstrādi. Lietu jau pieprot un tagad iekārto telpas. “Bija mums ar sievu kafejnīca, bet slēdzām. Pareizi jau tas TV eksperiments par “Frici” visu parāda. Mūsu gadījumā pie vainas bija nomas maksa, kas strauji mainījās, tomēr birokrātijas nasta ir pārsniegusi jebkādus saprotamos apjomus. Papīra nastas smagumu cilvēki jau sāk izjust tīri fiziski. Tas galvenais, ko es saredzu, – valdība, ministrijas, visi viņi nesaprot īsto dzīvi. Viņi nenāk pie tautas, lai redzētu. Viņi nerunā ar cilvēkiem, nerunā cilvēku valodā, tikai prasa, lai gādājam viņiem biezāku riecienu nodokļu,” Latvijas bēdu raksturo R. Pinkovskis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Aiz katra karoga savs patriotisms

Kategorijas