Liepājas pērle Rīgā

2015. gada 13. novembris 07:00

586

Ētera personība, raidījumu vadītāja un producente Ilze Kvedere bijusi aktīvākā meitene skolā, kopš agras bērnības izmantojusi visas iespējas izpaust savus talantus publikas priekšā. Tas ļāvis viņai uzrunāt līdzcilvēkus, justies uzklausītai un saprastai. Jaunākā māsa sešu bērnu ģimenē: viņai ir četras māsas, brālītis un mīloši vecāki. Kopš vidusskolas laika dzīvo patstāvīgi un pelna naudu, vadot pasākumus.
Mēs satiekamies dienā, kad Liepājā plosās vētra. Matiem vējā plīvojot un ar platu smaidu uz lūpām Ilze stāsta, ka tikko uz tilta vējš saplēsis viņas lietussargu, bet viņa no sirds par to izsmējusies, piesaistot apkārtējo cilvēku uzmanību. Spēja dabiski priecāties pašai par sevi un dzīvi ir ļoti raksturīga Ilzei.

Kāpēc pārcēlies uz Rīgu?
Es pat neapsvēru domu, ka varētu palikt Liepājā. Es nezināju, ko te varētu darīt.

Kā notika Tava pārcelšanās no Liepājas uz Rīgu?
Tas bija briesmīgi. Es biju tik ļoti pieradusi pie fiziskā plašuma. Manai ģimenei ir lauku māja aiz Durbes, un biju pieradusi, ka varu skraidīt pa pļavām, varu sēdēt pie ezera, varu darīt vienalga, ko un man apkārt ir plašums. Pirmo pusgadu Rīgā man likās, ka trūkst gaisa. Es staigāju pa ielām un fotografēju absurdas lietas. Pie Brīvības pieminekļa ir tiltiņš ar daudzām kāzinieku atstātām slēdzenēm. Es nogūlos tur zemē un nofotografēju pieminekli caur šīm aizslēgtām slēdzenēm. Tāda simboliska bilde sanāca – aizslēgtā brīvība. Tieši tā es tobrīd jutos. Tagad ir tā, ka saskatu Rīgā arī daudz skaistu lietu un vietu, interesantus cilvēkus. Esmu ieguvusi plašāku skatu.

Kā Tu sāki strādāt televīzijā?
Es strādāju pasākumu aģentūrā: vadīju pasākumus, rakstīju scenārijus, arī veidoju režijas. Vienā šādā pasākumā mani pamanīja televīzijas “Rīga 24” producente. Viņa teica: “Tu esi tāda smaidīga, atnāc pamēģini!” un piedāvāja vadīt raidījumu “Gatavošanas skola ar Māri Astiču”. Es atnācu uz pirmo tiešraidi, iegāju virtuvē, un priekšā ir divi pavāri, kurus es redzu pirmo reizi mūžā, un fotogrāfs. Viss notika zibenīgi, uzreiz sākās fotosesija žurnālam, un es pat vēl nebiju pajautājusi, kā sauc tos pavārus. Protams, smaidīju un izlikos, ka viss ir kārtībā. Tā tas arī aizgāja. Vispār es ar ēdienu esmu “uz jūs”. Nē, man patīk ēst, bet no gatavošanas es neko daudz nesaprotu. Ēst taisu retu reizi, bet ar mīlestību, un man bija liels izaicinājums vadīt šādu raidījumu.

Pašreiz Tu vadi arī citus raidījumus televīzijā?
Tagad es esmu arī producente, man ir raidījums “Tirgus pērle”. Uz tirgu es eju katru darbdienu: vai lietus līst vai saule spīd. Kad ieeju tirgū, pārdevēji man māj ar roku un sveicina. Tur jau jūtos kā savējā. Bieži vien pēc raidījumiem ir tā, ka kāds mani noķer aiz rokas un grib kaut ko izstāstīt, arī kaut ko uzdāvināt. Ļoti bieži kaut ko dāvina: ziedus, olas, gaļas. Operators teic, ka ir laimīgākais cilvēks pasaulē, jo viņam tiek visādi gardumi.

Ko Tu dari kā producente?
Es izvēlos, gan par ko taisīt raidījumu, gan montēju. Par mani jau kolēģi televīzijā smejas, ka Ilze ir vienīgais producents, kas sēž klāt, līdz raidījums ir pilnībā gatavs.
Bija smieklīgi ar to nosaukumu “Tirgus pērle”. Tas ir manis izdomāts nosaukums, un vispirms man to vajadzēja prezentēt priekšniecībai. Es to izteicu un tad aizturēju elpu, jo bija gara klusuma pauze un es padomāju: “Ārprāts, ko es vispār piedāvāju! Kas tas par muļķīgu nosaukumu?” Bet tad šefs teica: “Jā, man patīk!” Tagad ir sanācis tā, ka gan darbā, gan cilvēki uz ielas, kas pat nezina manu vārdu, sauc mani par Pērli. Esmu dabūjusi segvārdu. Ja kādreiz rakstīšu dzeju, tad varēšu tā parakstīties.

Kā Tev pašai patīk tas, ko dari?
Es katru rītu pulksten desmitos esmu tirgū tiešraidē. Uzskatu: tā ir lieliska iespēja. Tur priekšā ir cilvēki, un tā ir saruna ar cilvēku gan pirms, gan pēc tiešraides. Viņi izstāsta man tik daudz par savu dzīvi. Ir gadījies runāt ar kādu sievieti, kas strādā tirgū jau 40 gadus: viņa ir piedzīvojusi daudzas pārmaiņas un joprojām stāv vienā un tajā pašā vietā un tirgo kartupeļus. Es redzu, ka viņa patiesībā ir pozitīva, laimīga un apmierināta ar savu dzīvi. Tad padomā arī par savu dzīvi, par to, kur mēs skrienam, uz ko tiecamies? Pēdējā laikā esmu sapratusi – ir jāmāk klausīties. Man vēl visa dzīve priekšā, lai es to iemācītos. Ne tikai cilvēkos, bet arī dabā, it visur. Tāpēc man ļoti nepatīk runāt par sevi. Brīžiem pat mana ģimene īsti nezina, kas ar mani notiek. Kad es sāku strādāt televīzijā, tētis bija ieslēdzis televizoru un nejauši redzējis manu tiešraidi. Viņš teicis: “Vai tā nav mana meita, kas tur to raidījumu vada?!” Es vienkārši nebiju to izstāstījusi.

Tad Tu nemaz tik ļoti negribi būt uzmanības centrā?
Mana sirdslieta vairāk ir režisēšana (Ilze apguvusi režisora profesiju Kultūras skolā). Man patīk būt aiz kadra un dzīvot caur citiem cilvēkiem. Mums ir raidījums “Īsts Latvijas produkts”, un vienu reizi mēnesī mēs braucam ciemos pie cilvēkiem, kas paši kaut ko ražo. Katrs cilvēks man atklāj veselu pasauli. Tā diena un laiks pēc tam, kamēr raidījums tiek montēts, ir ļoti emocionāls. Pēc tam man iekšā un vēl tagad dzīvo tā sajūta, ka var būt savādāka dzīve, ka cilvēki savādāk skatās uz lietām.

Kas Tev skaitās izdevies pasākums?
Vienalga, vai tas ir pasākums, izrāde vai raidījums, man ir svarīgi, ka esmu kaut nedaudz izmainījusi domāšanu. Ka cilvēks kaut nedaudz savādāk ir paskatījies uz savu ikdienu. Piemēram, man nesen bija raidījums par Jauniešu dienas centra veikaliņu “Saulgriezis” un par jauniešiem ar īpašām vajadzībām, kas rada dažādas lietas. Man bija feina iespēja cilvēkiem pavēstīt par šo veikalu. Ikviens var tur iepirkties, un 80% no šīs naudas aizies konkrētam jaunietim, kas ir darba autors. Tā nav tikai manta, ko tu nopērc, mēs varam likt justies viņiem vajadzīgiem, padarīt viņus priecīgus. Sakrāto naudu viņi liek kopā un dodas ekskursijās. Šiem jauniešiem nav vairs jāsēž četrās sienās, viņi var doties uz vietām, kur nekad nav bijuši, un atgriezties ar spilgtiem iespaidiem. Īstenībā mēs uzdāvinām viņiem dzīvesprieku.
Mani draugi jau zina un, ja grib man ko uzdāvināt, tad dodas uz šo veikaliņu Centrāltirgū. Tagad ir arī viens liels uzņēmums, kas savā mikrovidē vāks centam vajadzīgās lietas: dziju, pogas un tamlīdzīgi. Radot raidījumu, esmu radījusi palīdzības ķēdīti un esmu priecīga un pateicīga, ka man tāda iespēja bija dota.

Vai ir kaut kas, ko Tu dari ārpus televīzijas?
Esmu ļoti priecīga par uzaicinājumu vadīt teātra studiju Jauniešu iniciatīvas centrā Ķekavā pamatskolas un vidusskolas bērniem, par iespēju mācīt jauniešus, par to, ka varu nodot savas zināšanas viņiem. Jaunieši ir tik atvērti un patiesi, jo neprot vēl melot! Man tikai jāsaprot, kas kuram ir iekšā. Es gribu iemācīt viņiem paskatīties uz lietām savādāk – caur sevi ar sirdi, emocionālāk. Viņi arī atveras. Tas bija tas, ko teātris izdarīja ar mani pašu – atvēra mani kā cilvēku. Uz skatuves tu vari būt patiess, jo, vienalga, kaut arī tu spēlē sevi, visi domās, ka tā ir tikai loma. Teātris ir kā iespēja izkratīt savu sirdi. Tu būsi izdzīvojis, izstāstījis un būsi tīrs.

Izklausās, ka Tevi dzīvē pavadījusi veiksme. Kā Tev šķiet, kas ir Tavas veiksmes atslēga?
Viens ir tas, ko es teicu par klausīšanos, un otra lieta ir tā, ka visam ir jāsaka jā. Jebkurai iespējai, jebkuram darbiņam, vienalga, kam – vienkārši jāsaka jā un pēc tam jādomā. Cilvēkiem ir tendence nogaidīt. Latviešiem ir tādi teicieni kā “Lēnāk brauksi – tālāk tiksi”, “Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez”, bet man liekas, ka ar to gaidīšanu mēs zaudējam laiku. Tāpēc man ir tā, ka pieņemu jebkuru piedāvājumu. Paralēli daru vairākus darbiņus, lai nepalaistu garām nevienu iespēju. Cenšos maksimāli darīt šodien un neuztraukties par nākotni, par to, kas nav mūsu rokās.

Kā Tu pašreiz jūties?
Man vienmēr iekšā bijusi sajūta par to, ko es vēlos. Tās nav materiālās lietas, bet tā ir vīzija, kā es sevi izjūtu. Es zinu, ka pēc laika gribēsies pārmaiņas, jo tās man vajag nemitīgi, bet pašreiz es esmu ieguvusi tādu kā sāta sajūtu, man visa kā ir gana. Esmu apmierināta, varu teikt, ka esmu laimīga.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liepājas pērle Rīgā

Kategorijas