“Esmu riktīgs savas valsts pilsonis”

2015. gada 16. novembris 07:00

1692

Durbeniecei Ermīnei Ausmai Urkauskai 18. novembris ir dubulti svētki: vientuļā pensionāre atzīmē arī savu dzimšanas dienu. Šogad – astoņdesmit trešo. “Ka esmu piedzimusi vienā dienā ar Latviju, uzzināju vēlu – kad atgriezos no izsūtījuma. Esmu riktīgs valsts pilsonis!” teic sieviete, ko līdzcilvēki mīlīgi sauc par Ausmiņu. Kamēr sarunājamies, atskan durvju zvans – asistente Sendija Ukstiņa no skolas virtuves atnesusi pusdienas. Par divdesmit astoņiem eiro mēnesī sirmgalve dabū siltas pusdienas.

Izsūta citu vietā
Ermīne Ausma Urkauska šo pasauli ieraudzījusi Aizvīķos. “Man jau vispār dzīve tāda traka. Kad bija vien divi gadeļi, mammīte Anna nomira. Bērnību atceros švaki. Aizvīķu skolā nomācījos tikai četrus gadus, pēcāk tēva govis ganīju. “Raudi” bija neliela saimniecība: divi zirgi, aitas, maz zemes. 1949. gadā izsūtīja mūs četrus – tēvu Ģirtu Urkauski, viņa otro sievu un mūs ar māsu – citu vietā. Nesastapa mājās cilvēkus, kas bija sagatavotajā izvedamo sarakstā, un priekš skaita paņēma mūs. Man prasīts, kāpēc nemuku, bet kur muksi – sargs priekšā un sargs aiz muguras. Ko tur vairs var darīt?! Piecpadsmit gadi man bija, māsa Erna – divus gadus vecāka.”
Paņemt līdzi jau diez ko daudz nav varējuši, tik vien, cik rokās var panest: “bišķi cūkgaļu un maizīti, naudiņu drusku tēvs paķēra”. “Tā viš i,” nopūšas Ausmas kundze.
Braukšana lopu vagonā palikusi prātā kā briesmīgs piedzīvojums: pa ceļam nomirušie vienkārši izsviesti ārā. Braucienu mazliet atvieglojis pavadonis, kurš brīžiem runājis arī latviski. “Mēs viņu klausījām: iebraucot pilsētās, nestāvējām pie logiem. Vagona durvis pa dienu netaisīja ciet. Cilvēki tika nošķirti, tāpēc nezinām, vai vēl kāds no Aizvīķiem vilcienā bija.”

Tēva sirds neiztur
Aizvesti galapunktā, Omskas apgabalā, latvieši izvietoti sovhozā “Ovci” (krievu val. – Aitas). Notikumu krāsas pabalējušas, un kopumā apstākļus sirmgalve raksturo bez rūgtuma: “Mūs vilki neaiztika, bet citiem bija krituši virsū. Nedomā vakarā pa vienam staigāt! Un ko sargs viens var izdarīt stepes aplokā, ja vilku bars liekas virsū?”
Sākumā priekšniecība atvestos ievietojusi no govju mēsliem ķepētā kazaku būdelē. “Šausmīgi raudājām, un tad apsolīja dabūt citu vietu. Mūs uzņemt lika krievenei, kas nesen bija uzbūvējusi māju. Sadzīvojām labi, nebija jau, kur likties. Krievu valodu ātri iemācījāmies. Vēl tagad, aizbraukusi uz tirgu Liepājā, laižu pa krieviski, tad pārdevējas krievenes mani labāk apkalpo. Cik ilgi būs trimdā jāpaliek, neviens neteica, bet katru mēnesi lika parakstīties – ka neaizmūkam. Tētis ap piecdesmit gadu vecumu nomira izsūtījumā: sirdīte neizturēja. Grūti gāja, kamēr apglabājām. Zārku nebija, ielika sasistā kastē un aizveda aprakt stepē. Kapu tur nebija. Nekādā gadījumā to vietu tagad neatrastu.”
Pēc četriem mēnešiem parakstīšanās atcelta, bet strādāt dūšīgi vajadzējis gan lieliem, gan maziem. Abas māsiņas norīkotas pie graudu šķipelēšanas. Tie nestāvējuši vis šķūņos, bet ar traktoru stumti lielās kaudzēs, no kurām meitenes šķūrējušas un krāvušas buļļu vilktās ragavās. “Kāds krievs iestāstīja, ka varēsim nopelnīt daudz naudas. Cenšoties tā sastiepu vēderu, ka nokļuvu slimnīcā. Bet man tur nepatika un pamuku. Tad lika mums siena vezumus kraut un mīt, ko nemācējām, lielie vezumi gāzās apkārt.”

“Sociālie” palīdz
Uz vietējiem puišiem latvietes acis nav metušas: par vīriem gribējušas latviešus. Bet atsevišķas simpātijas, pielūdzēji – kur nu jaunībā bez tā! “Man un māsai bija kopīgs čalītis – “Aitu” brigadieris. Viņa sieva lamājās par to, ka viņš reizēm ciemojās pie mums. Laikam baidījās, ka neatrod brūti. Kad sieva nāca skatīties, mēs viņu paslēpām vai pa otrām durvīm izlaidām ārā.”
Pēc astoņiem Omskas apgabalā pavadītiem gadiem drīkstējuši braukt mājās. “Dzimtene paliek dzimtene. Pārbraucām trijatā ar pamāti. Aizvīķos sadalījāmies: aizgāju dzīvot Vecpilī pie sava čaļa, māsa apprecējās un abi pārcēlās uz Embūti, pēc tam uz Priekuli.”
Ermīne Ausma sākusi strādāt bijušajā “CRB-4”, darbavieta atradusies Aizputē. “Ceļu daļas mājā dzīvoja arī cilvēks, kurš perināja pīlēnus. Elektrības vadi bija dikti švaki, pēdīgi izcēlās ugunsgrēks un namiņš nodega. Ciems iedeva būdu pie Vecpils, bet, kad Ceļa daļa uztaisīja māju Durbē, Skolas ielā 24, – šo dzīvokli. Darbs bija grūts, bet par ceļa strādnieci nostrādāju divdesmit deviņus gadus. Man patika, ar vīriem satiku labi. Dažs gribēja ar mani dzīvot. Bet kas tev nekait vienam!” visu mūžu bez vīra un bērniņiem iztikusi, Ausmas kundze bravūrīgi iesmejas, bet tūlīt pat atzīst, ka patiesībā vienai ir grūti: “Labi, ka “sociālie” iedod palīgus. Māsai vīrs miris, viņa tagad Kuldīgā, tuvāk meitai.”

Vīns kefīra pakā
Kamēr Ausma vēl strādājusi, dzimšanas dienas labi svinētas. “Ierāvām arī un brigadieri krāpām, kad braukājām, pieturas slaucīdami un ceļa bedrītes lāpīdami. Sarunājām pēc algas bišķi iedzert. No rīta jāsalāpa pohas, bet brigadieris neļauj. Vīnu ielējām izdzertajā kefīra pakā. Kad brigadieris prasīja, lai iedod kefīru arī viņam, atteicām, ka vairs nav.”
Prātā palicis arī kāds kaprīzs šoferis, kurš pagalam nav varējis ciest ķiploku smaku. Kaitinot viņu, jautrās sievas speciāli ķiplokus saēdušās, kad ar ķiploknīdēju bijis jābrauc.
Kad ārā slikts laiks, Ausmiņa dzīvojas pa savu divistabu dzīvoklīti. Citkārt viņa kopā ar savu jauko asistenti Sendiju dodas uz veikalu, kur iegādājas arī saldumiņus, un tad pasēž pagalmā. 18. novembrī būšot kūka jāpērk: baznīcas sievas taču apsveiks. Atbrauks varbūt arī draugi no Priekules, viņa cer. Speciāli viesus nav uzaicinājusi, jo pietrūkst līdzekļu svētku galda klāšanai. “Neko dāvināt man nevajag, ja nu vienīgi siltumu. Viņvakar taisījos gulēt ar visām drēbēm. Pirms tam kapiju padzēru. Tas netraucē aizmigt, joprojām ceļos agri, kā bija ierasts Ceļdaļā – četros.”
Cik nu vairs to izklaižu! Pērn 25. martā Ausma kopā ar citiem represētajiem bijusi Liepājā, pirms tam – Tores stacijā. “14. jūlijā represētie no visas Latvijas brauc uz Ikšķili, bet tur nevienu vairs nepazīstu. Arvien mazāk paliekam. Ne par ko diži nekreņķējos, tas neko nelīdz, vienīgi bļauju par siltumu. Pa dienu sildos, atgriežot gāzes plīts krānu. Virtuvē siena nopelējusi, nav naudas, par ko dzīvoklīti izremontēt. Svētdienās braucu uz Durbes luterāņu baznīcu, kur pirms desmit gadiem mācītājs Kronbergs mani iesvētīja. Līdz ar vecumu vairāk ticu, un tagad svētdienas – priekš sirsniņas. Viena no Krotes izved mani līdz mašīnai, kaut kā ieķeselējos.”
Vecpilnieki esot aicinājuši dzīvot pie sevis, tur daudz paziņu, bet atteikusi. Domu par pārcelšanos uz aprūpes iestādi Ausmas kundze kategoriski noraida: “Cik varēšu, tik ilgi turēšos. Kad “sociālā” Ilga piedāvāja pansionātu, atbildēju: ja gribi, ej tur pati!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Esmu riktīgs savas valsts pilsonis”

Kategorijas