“Sudmaliņas” – kolektīvs kā ģimene

2015. gada 20. novembris 07:00

11564

Vidējās paaudzes deju kolektīvs “Sudmaliņas” 28. novembrī atzīmēs savu 15. jubileju. Vēlā otrdienas vakarā dejotāji pulcējas Grobiņas kultūras namā “Robežnieki”, lai mēģinātu un pienācīgi sagatavotos svētku koncertam. Vērojot kolektīvu no malas, gribas teikt – tas nav kolektīvs, bet gan ģimene.

Zem aubes nav ko dricelēties
Kolektīva vadītāja Valda Grīnfelde “Sudmaliņas” vada jau no tā pirmsākumiem. Pati ar deju saistīta jau no agras bērnības. “Sāku ar baleta pulciņu, pēcāk es dejoju “Vadugunī”, būtībā pamīšus dejoju, un tad jau cita doma vispār nebija vairāk,” stāsta V. Grīnfelde. Agrāk strādājusi Liepājā, vadījusi arī tautas deju kolektīvu “Vaduguns”. “Viss mūžs te nostrādāts, bet es nenožēloju nevienu piecminūti,” tā par savu dzīvi, kas savijusies ar tautas dejām, saka V. Grīnfelde.
Jau trešo gadu kolektīvā “Sudmaliņas” dejo 12 pāri, kas ir liels skaits. Lielākā daļa no viņiem ir ap 30 gadus veci. Dejotāji ierodas gan no Grobiņas, gan Liepājas. V. Grīnfeldei, kura dejojusi visu savu mūžu, ir savs skatījums un nostāja par to, kādam jābūt kolektīvam un kādas dejas būtu jādejo. “Ja cilvēks ir zem aubes, tad viņam arī turpat jāpaliek, viņam arī tādas dejas ir jādejo,” ar smaidu sejā atzīst vadītāja. Viņa gan nenoliedz, ka mēģinājumos tiek dejotas arī dricelīgas dejas, bet ar tām kolektīvs neuzstājas ārpus mēģinājumu telpām. Mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā un parasti ilgst teju divas stundas. “Slodze ir paliela,” apgalvo vadītāja.
Šobrīd paralēli tam, ka dejotāji gatavojas savam jubilejas koncertam, notiek aktīvi mēģinājumi arī Liepājas Deju svētkiem. Atšķirībā no citiem gadiem, kad svētki norisinājušies “Daugavas” stadionā, šogad tie pārcelti uz iekštelpām – Liepājas Olimpisko centru. V. Grīnfeldei gan tas īpaši nepatīk, bet viņa atzīst: “Liepājā nemūžam nav labs laiks: kā uztaisa pasākumu, mūždien līst un mūždien ir kaut kādas problēmas.” Līdz 31. janvārim, kad notiks pirmā sadejošanās ar citiem kolektīviem, deju kolektīvu “Sudmaliņas” jāsagatavo četras jaunas dejas.

Jebkurš varētu būt vadītājs
Īpaši V. Grīnfelde lepojas ar savu dejotāju sasniegumiem. “Mēs visos trijos Deju svētkos esam piedalījušies – 2003., 2008. un 2013. gadā. Pagājušajā gadā skatē dabūjām augstāko pakāpi, kas ir pāri 55 punktiem. Bija ļoti liels lepnums,” apgalvo vadītāja.
Viens no kolektīva dejotājiem – Ingus Ukstiņš, kurš arī kopā ar “Sudmaliņām” piedalījies Deju svētkos, aprakstot savas sajūtas, saka: “Super! Labāk nekas nevar būt. Sajūtas ir fantastiskas. Sevišķi, kad ir lielie noslēguma koncerti.” Arī I. Ukstiņš ir viens no tiem, kuri ar deju saistīti jau no mazotnes, tādēļ ir pārliecināts, ka piedalīsies arī nākamajos – simtgades – Deju svētkos. Un, protams, arī pēc tiem dejošanu novārtā nepametīs.
Par savu lielāko palīgu kolektīva vadītāja sauc vienu no savām dejotājām – Ingu Runni. “Viņa ir manas acis,” apgalvo V. Grīnfelde. Tāpat viņa uzteic dejotāju Sandiju Spingu, kurš ceturtdienu mēģinājumus iesāk ar iesildīšanos, pasniedzot pilates. “Viņš ir ļoti komunikabls, viņš māk tādus jauniešus aizraut, tas jau daudz ko izsaka,” priecājas V. Grīnfelde. “Es uzskatu, ka jebkurš no maniem dejotājiem, kas izgājis cauri no bērnības līdz šim brīdim, jebkurš varētu strādāt par vadītāju. Vai tur labāk vai sliktāk, bet varētu,” savu pārliecību pauž V. Grīnfelde.

Pirms uzstāšanās jāveic rituāls
Vadītāja atklāj arī kādu rituālu, bez kura neiztikt pirms nopietnas uzstāšanās: “Mums ir pašiem savs sauklītis – “Lai Tev palīdz četri velni: divi balti, divi melni!”” Kolektīvs neiziet uz skatuves, pirms nav sadevies rokās, palecies gaisā un izteicis šo saukli. Šis pantiņš dejotājiem nākot līdzi no “Vaduguns” laikiem, kad tur dejojusi daļa tagadējo “Sudmaliņu” dejotāju. No VPDK “Vaduguns” kolektīva uz “Sudmaliņām” dejot atnākuši septiņi vīri un astoņas dāmas.
15 gadu laikā ir dejots gan tepat Latvijā, gan dažādos festivālos ārpus valsts robežām. Vadītāja ar prieku atceras kolektīva braucienus uz deju koncertiem un festivāliem, taču vienlaikus atzīst, ka tāli izbraucieni esot reti, jo līdzekļus nepiešķir tik daudz, lai segtu visus izdevumus. “Kur mēs varam aizbraukt? Tas ir tur, kur pagasts piešķir līdzekļus,” stāsta V. Grīnfelde. Tāpēc vadītāja priecājas par sadarbību, kas izveidojusies ar Igauniju un Poliju, kuras ir arī kolektīva sadraudzības pilsētas, tādēļ tajās pabūts vairākos festivālos.
Kopības izjūtu veido arī tas, ka dejotāji ir kopā, ne tikai dejojot uz skatuves, bet arī dažādos izbraukumos, svētkos. Kopā tiek svinēti gan Jāņi, gan citi svētki. Arī mēģinājuma dienā, Mārtiņdienā, kolektīva vadītāja parūpējusies par cienastu saviem dejotājiem pēc nogurdinošā treniņa. Jautāta, vai šodien kolektīvā jāsveic arī kāds Mārtiņš, V. Grīnfelde nosmej: “Mums ir ļoti nelatvisks kolektīvs – neviena Mārtiņa vai Jāņa.”

+ 14

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Sudmaliņas” – kolektīvs kā ģimene

Kategorijas