Mīļa profesija neļauj nogurt

2015. gada 23. novembris 07:00

2410

Gunta Ģēģera darbnīcu Durbes novada “Ziemeļos” jau pa gabalu marķē valdzinoša kokmateriāla smarža. Pašlaik un arī pavasaros ir labākais laiks virpošanai – ne par aukstu, ne par karstu, kad sviedri tek uz brilli, teic meistars un vedina savā valstībā, kuras pirmajā telpā nogruntējušies vairāki nopietni darbagaldi, instrumenti un dažāda izmēra sagataves. “Lietišķās mākslas priekšmetiem piemērotākie ir lapu koki, vītols gan nav nekas prātīgs, no ceriņiem sanāk interesantas kājiņas, bet skujkoki neder: sveķojas,” savu rūpalu labi pārzina amatnieks.

Novērtē materiāla raksturu
Kamēr kokmateriāls pakāpeniski žūst bēniņos, apakšstāvā notiek zāģēšana, ēvelēšana, rupjā virpošana. Vienu no virpām Guntis pilnībā izgatavojis pats, otra tapusi, pārveidojot cara laika darbagaldu. Telpā, ko saimnieks sauc par melno darbnīcu jeb putekļaino ceļu, izvirpotās sagataves tiek slīpētas un špaktelētas. Lielā daudzumā te saspundētas iepriekš ar lentzāģi sazāģētas ripas, kam lemts pārtapt koka cibiņās, šķīvīšos un vācelītēs.
Meistara rokrakstu daudzi atpazīst pēc krunkainajiem dekoriem – rokturiem uz kārbām un lādītēm, kas faktiski ir slimība uz augļu koka stumbra. Pīlādzis, ja tam nodarīts pāri, iedzenot naglu, paliek vietām melns, bet lietpratējam – īsts atradums.
Guntis ar labpatiku rāda gandrīz gatavu bļodu un skaidro, ka tik īpatnēji skaists raksts veidojies, slimības skartajai gobai nokrītot un sākot bojāties. Jūtams, ka meistars darbojas ar lielu aizrautību: “Paķimerējos, padomāju. Dažreiz tepat gultiņā nolūztu un strādāju tālāk. Profesija man mīļa, tāpēc piekusis nejūtos. Tikai kad lieli trauki virpojami, brīžam izeju laukā, pavingrinu saspringtās rokas un kaklu, kas paliek stīvs, skatoties uz vienu pusi.”

Kaulējas ar japāņiem
Bēniņos Guntis palēnām ierīko prezentācijas istabu, kur potenciālajiem pircējiem izrādīt darbu paraugus. Interjeram un veco cēlkoka mēbeļu atjaunošanai varēs pievērsties, kad būs mazāk darba. Abās bufetēs, kas atrastas pamestās, noārdāmās apkārtnes mājās, glabājas kārbas, lādes, svečturi, šķīvji un citi gatavie koka priekšmeti. Pie brusas karājas amizantas milnas. Tās esot domātas bērniem – priekš nepaklausīgiem vecākiem. Bet dekoratīvie sienas šķīvji ar ģerboņiem veidoti katrai Latvijas pilsētai.
“Uz vietas šobrīd nav Rīgai tapušie, tie aizceļojuši uz mākslas salona “Tīne” veikaliem galvaspilsētā. Ventspilij vairs netaisu: ceļvežos ir datums, kad pilsēta pirmoreiz pieminēta rakstos, bet viņu žuļiks izdomājis, ka Ventspilij piestāv senāks gadu skaitlis. Liepājā Tūrisma informācijas centrā gada laikā aiziet daži Liepājas šķīvji, bet galvenokārt tos pērk gadatirgos. Japāņi atgriezušies – viņiem patīk no ābeles un bumbieres gatavotās mazās cibiņas un trauciņi. Pērk kaudzēm. Laikam der dažu rīsa graudu ielikšanai. Ja viņi kaulējas, atlaižu kādu eiro,” pajoko amatnieks.
Vērtējot preces noietu mūspusē, durbenieks secina, ka Grobiņā vairākus gadus veicies daudz labāk nekā Liepājā. Vienīgais labums, ka Liepāja tuvu. Turpretī lielajos pasākumos galvaspilsētā, piemēram, Rīgas svētkos, zāļu tirgū uz Jāņiem, apgrozās pasakainas summas. Lai arī par tirdzniecības vietu jāmaksā, tas atsver gan braukšanu, gan pakošanu. Lietišķās mākslas priekšmetu realizēšanas kulminācija ir Brīvdabas muzejā: ne tikai salīdzinoši mazāka dalības maksa, iespēja uzcelt telti, bet arī bezmaksas autostāvvieta. Pārējos tirgos – liec transportu, kur gribi! Pie Vērmanes dārza policisti bijuši bargi.
Guntis atceras kuriozu, kad par viņa svečturiem jūsmojuši ārzemju latvieši. Uzzinot, ka trīsžuburnieks maksā trīsdesmit piecus eiro, amīši nav slēpuši pārsteigumu: “Ak kungs, mēs veikalā tādu par deviņdesmit nopirkām!”

Tiek pie atradumiem
Savulaik, strādājot meliorācijā, Guntim bijusi izdevība kokus savākt, daudzi vēl no tā perioda saglabājušies. Pāršķelti un uznesti bēniņos, nu kļuvuši par tīrradņiem.
Zināma lieta – lai koks nestaigā, neplaisā, tam kārtīgi jāizžūst. Meistars saka: jānomirst. Šā procesa ilgums atkarīgs no šķirnes. Ar bērzu var strādāt jau pēc gada, bet ozolam, osim vajag vismaz sešus gadus, citādi saliecas kā laupītāja cepure.
Ik pa laikam Guntim patīk apstaigāt pamestus dārzus, lai palūkotu, vai tur nav palikušas vecas ābeles “Pa vecām mājām vandoties, atradu arī šo šļutu – milzīgu cirvi, ar ko senāk, kad gateru vēl nebija, mežstrādnieki baļķus tēsuši, lai dabūtu tos četrkantīgus. Lūžņu vīri brīnumus izdarījuši, vecos darbarīkus aizlaiduši nebūtībā. Man tantes saka: ņem, dēliņ, tikai atved malciņu!”

Priecē, ka nav jāiet pie dāņiem
“Mūsu ģimene, kara bēgļi no Jēkabpils puses, gribēja ar kuģi braukt uz Vāciju, bet nesanāca un vecāki palika te. Vēlāk šīs mājas nopirka.” Guntis piedzimis Durbē, mācoties Durbes vidusskolā, braukājis uz dzintara apstrādes kursiem, ko Liepājā organizējis Ansulis. “Kādu brīdi darbojos ar dzintaru. Padonē dzīvoja tāds vīrs Strazdiņš vai Spurdziņš, vairs neatceros, viņš apstrādāja koku un apmācīja arī mani. Augstskolā nenoturējos: izdzina par varoņdarbiem. Rīgas 3. tehniskajā skolā par virpotāju izmācījos, tur tādi vien tik bija – augstskolu nepabeigušie un tie, kuri negribēja iet armijā. Tikai kad atgriezos no dienesta, koks tā riktīgi aizrāva.”
Guntis Ģēģeris ir pašnodarbinātais. “Pensijas nav un nebūs. Pa vasaru nopelnīt maizītei varu, ziemā – mazliet bēdīgāk. Brauc pinēji, kam vajag trauciņu dibenus, veikali mani sameklē. Gadu no gada cibiņas pasūta austrālieši, kam patīk gaišā koka izstrādājumi. Pa reizei kādu skapi restaurēju. Galvenais – ka man pašam patīk tas, ko daru! Citādi būtu jāiet strādāt pie dāņiem.”
Dzīvesbiedrei piederošā piemājas saimniecība ir 5,8 hektāri pašu zemes, nomāta zeme un pieci hektāri purva. “Sievai ir četras govis un teļi. Priekš sevis audzējam kartupeļus un citus dārzeņus. Dēls atvedis lietotu traktoriņu. Būs vieglāk.”

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mīļa profesija neļauj nogurt

Kategorijas