Andris Hugo Kalniņš: “Ja citi saka: esam dziedātāju tauta, tad es gribu teikt, ka arī sportistu tauta”

2015. gada 30. novembris 07:00

413

Andris Hugo Kalniņš: “Ja citi saka: esam dziedātāju tauta, tad es gribu teikt, ka arī sportistu tauta”

Pazīstamais motokrosa treneris Andris Hugo Kalniņš šogad nosvinējis 70 gadu jubileju, kā arī bija izvirzīts “Gada balvai sportā 2015” nominācijā “Mūža ieguldījums Latvijas sportā”. Kā atzīst pats: par un ap motosportu varētu stāstīt no rīta līdz vakaram, jo viss mūžs veltīts šim sporta veidam – gan pašam pārstāvot motokrosu, gan apmācot un trenējot neskaitāmus talantus motoklubā “Atlantika”.

Vairākkārt maina dzīvesvietu
Saistība ar šo sporta veidu trenerim ir jau kopš bērnības. “Puišeļu gados tētis veda uz visiem motokrosiem, kas notika Kurzemē, un pats arī mazliet brauca. 14 gadu vecumā es iekšēji jau biju nobriedis, ka noteikti gribu būt motobraucējs. Divus gadus vēlāk aizbraucu un iestājos Ventspilī, jo biju redzējis un dzirdējis, ka tur ir labi sportisti. Ventspils jūras ostā bija liels klubs ar vairāk nekā 30 sportistiem. Ja kāds jauns puisis vēlējās šajā sportā nodarboties, bija jāiztur konkurss. Mēs tajā reizē bijām kādi septiņi, astoņi, un visus uzreiz pieņēma. Tad kāda mēneša laikā mūs tur izšķiroja, kurš paliks, kurš ne. No tā bariņa palikām tikai divi,” atminas Andris.
Ventspils klubā viņš nobraucis 1,5 gadus. Iepazinies ar tagadējo sievu, dzimušu un augušu kuldīdznieci. “Dikti negribēju iet uz Kuldīgu, bet dzīves apstākļi tajā laikā bija tādi, ka Ventspilī nebija, kur dzīvot. Aizgāju uz Kuldīgu, nodzīvoju tur aptuveni 1,5 gadus.” Tad saņēmis piedāvājumu no Brocēniem kļūt par braucošo treneri. Pusgadu domājis un piekritis. “Toreiz Kuldīgā bija problēmas ar tehniku, bet Brocēnos līdzekļi bija. Kolektīvā bija pāri par 3000 strādniekiem, kuri ļoti atbalstīja sportu. Tur bija gan hokejs, gan futbols, riteņbraukšana, vieglatlētika un arī sporta spēles. Viss notika līdz brīdim, kad direktors aizgāja pensijā. Tad atnāca tāds, kuru interesēja tikai partija un valdība, ne motosports, ne vispār sports kā tāds. Viņš uzskatīja, ka nauda nav jādod un jaunatne nav jāaudzina.”
“Kolektīvā bijām liels bars: mums jau bija kādi 15 puiši – izcīnījuši Latvijas čempionātu komandām, ziemas čempionātu, daudz citu uzvaru. Mums bija pievērsta ļoti liela uzmanība,” palepojas treneris un nosauc savus pirmos audzēkņus, kuri bija Latvijas un savienības čempioni: Andris Ozols un Valdis Grīnbergs.
Kā nonācis Liepājā? “Ziņojām par jauno direktoru komitejai un Motosporta federācijai, ka mums nedod finanses. Proti, dod tik minimāli, ka iegādāties neko nevaram, tikai degvielai sanāk. Federācija atbrauca, bet nekas nenotika. Ģenerālis pateica, ka tādu komandu nevēlas zaudēt, un piedāvāja pārcelties uz trīs vietām – Ādažiem, Bausku vai Liepāju. Liepāja uzreiz uzsvēra, ka veido meistarkomandu. Tā pārcēlos, bet ģimene piecus gadus vēl palika Brocēnos.”
Sportistu dzīve nekad nav bijusi viegla. Pieredzes bagātais treneris salīdzina: “Var teikt, ka darbs nebija vieglāks kā strādniekam, varbūt drusku lielāka bija samaksa, sportistiem bija arī talonu sistēma ēdināšanā, treniņnometnes. Tajā laikā futbolistiem un citiem sporta veidiem, kas bija olimpiskie sporta veidi, varbūt maksāja vairāk. Mums briesmīgi daudz nemaksāja. Atceros, ka Brocēnos saņēmu 130 rubļu mēnesī. Visi tie pārbraucieni, visa gatavošanās. Vienīgais, ka tad mūs atbalstīja gan tehniski, gan morāli, gan finansiāli. Brocēnos es izaugu kā sportists un kā treneris. Tur biju vairākkārtējs Latvijas, Baltijas čempions un PSRS biju septītais.”

Komplektē veselas klases
“Kad atnācām uz Liepāju, bijām 11 puiši un izveidojām 17 štata vienības, bet mums uzreiz iedeva 21. Teica: jūs paši tur iekšēji skatieties un darieties! Viņiem patika tas, ka es uzreiz sākumā pateicu: nekādi pirktie mums nebūs. To biju iesācis Brocēnos pēdējos trīs gadus, šķiet, no 1969. gada, kad bija konkursi, lai atlasītu kādu labu jaunieti. Jo tas, ka atnāk un grib būt motobraucējs, vēl nav rādītājs,” pārliecināts ilggadējais sportists un atceras, ka pirmajos gados Liepājā līdzekļi klubam netika nelimitēti, lai komanda būtu stabila. “Prasības bija tādas, ka PSRS čempionātā mēs startējām kā augstākās līgas komanda, lai gan tajā laikā notika viens etaps PSRS čempionātā. No 1988. gada sāka notikt desmit etapi. Var teikt, ka visā laika periodā, kamēr bija “Atlantika” un pēc tam “Atlantika Cīrava”, divos gados mēs ieguvām trīs sportistus, kuri Latvijā uzreiz bija desmitniekā. Izveidojās tāds kolektīvs, ka četru, piecu gadu laikā palikām tikai jaunie puiši, kuri visi bija liepājnieki un no Liepājas rajona.”
“Kad Liepājas “Atlantika” beidza eksistēt un pārvērtās par “Cīravu”, mēs skaitījāmies pie Cīravas proftehniskās skolas, tas bija arī ļoti liels ieguvums Cīravai, jo katru gadu viņiem devām ap 60–70 audzēkņu. Pat izveidojās vesela klase, kurā līdz 30 audzēkņiem bija motobraucēji. Viņiem pat speciāli uzbūvēja garāžas,” ar gandarījumu uz paveikto atskatās treneris. “Mēs viņus visus pieņēmām, visiem devām tehniku. Tagad pat neticas, ka mums “Atlantikā” deva no 250 līdz 300 tūkstošiem rubļu gadā – tā bija ļoti liela summa. Brocēnos iztikām ar 30–40 tūkstošiem un, kad beigās iedeva vairs tikai 10 tūkstošus, nezinājām, ko darīt, jo viss izgāja degvielā, kaut arī tā tajā laikā maksāja 10–12 kapeikas litrā – tikpat, cik maizes kukulis vai minerālūdens.”

Tiek pie miljona rubļu
Cipari toreiz griezušies lieli. “Agro apvienība klubam sākumā iedalīja ap 80 tūkstošiem rubļu gadā. Cīravas skola neko nevarēja iedot, jo viss aizgāja mācību fondā, bet darba rezervju sistēma mums iedeva miljonu! Tas bija kaut kas tāds, ka sāka domāt, kā viņu tērēs,” nosmej sirmais kungs.
Klubs izveidojis mototrasi, viņiem piešķirta zeme – 54 hektāri. “Dabiski, tad nebijām tik gudri, cik šodien esam. Gribējām taisīt tādu pašu kompleksu kā Ķegumā “Zelta zirgā”. Visu jau sagatavojām, uztaisījām projektu, viss notika. Tad likvidējās agro apvienība, darba rezerves un līdzekļi netika izmantoti. Mēs palīdzējām skolai, iedodot naudu. Ja klubs būtu vēl noturējies līdz kādam 2000. gadam, tad, domāju, mums būtu bijuši gan Eiropas čempioni, gan medaļnieki un arī pasaules čempioni, jo sportistu materiāls bija ļoti labs. Mēs bijām vadošais klubs, tāds vēl bija Jāņmuižā, arī Brocēnos vēlāk pēc “Atlantikas” izveidojās, kad nomainījās direktors,” stāsta Andris un apstiprina, ka katrā nozarē daudz atkarīgs no cilvēkiem. “Es tā rēķināju, ka kādi astoņi bija PSRS čempioni un kādi 16, tajā skaitā šie astoņi, bija medaļnieki savienībā. Mums bija septiņkārtēji, deviņkārtēji, trīskārtēji, seškārtēji Latvijas čempioni, ļoti labi sportisti. Mēs arī 1977. gadā novinnējām PSRS kausu, tad jau vispār uz mums skatījās – bijām galvastiesu augstāki arī Savienībā.”
Kopš 1973. gada Andris bijis kā PSRS izlases jaunatnes treneris un no 1975. līdz 1995. gadam – Latvijas izlases vecākais treneris. “PSRS čempionātā mēs vēl piedalījāmies 1991. gadā, bet tad federācijai bija tāda attieksme, kāda Latvijai ir šodien pret Krieviju. Teica, lai braucam tikai uz rietumiem, nevis austrumiem. Dabiski, tā varēja būt arī federācijas kļūda. Jo krievi attiecās pret sportu, es teiktu, ļoti labi. Atzina sportistus, nebija diskriminācijas. Nupat Latvija sāk dzīvot, un ir grūti atbildēt, kā viss notiks nākotnē. Bet es varu teikt to, ka mēs nemācējām rīkoties, mums nebija vadoņa, kas pareizi pateiktu, kā rīkoties un kā vajadzētu darīt.”

Ne katram pa kabatai
Motokrosa treneris vēlreiz uzsver, ka gan toreiz, gan šodien lielu lomu spēlē arī finansiālie līdzekļi: “Nabadzīgie vispār var šo lietu aizmirst kā sporta veidu, jo nevar atļauties. Motocikli maksā no 5000 eiro un uz augšu līdz 10 tūkstošiem eiro. Bet ir vēl viena problēma. Motocikls ar visu apkopi sezonā izmaksā 12 tūkstošus, pēc tam degviela, ir vajadzīgs autobuss, ar ko pārvadāt, ar piekabi tagad nebraukā. Vēl treneris. Ja tā parēķina, tad vajag ļoti daudz,” secina sporta entuziasts.
Viņš atzīst: lai to visu paveiktu, jābūt īstam fanātam. Taču, par spīti švakajai finansiālajai situācijai, Latvijai ir, ar ko lepoties. “Ja paskatās uz mazo Latviju, ar visu savu šodienas nabadzību mēs esam ļoti lieli sportisti, sportiska tauta. Ja citi saka: dziedātāju tauta, tad es gribu teikt, ka arī sportistu tauta. Strādīga tauta, ja paskatāmies uz sporta rezultātiem. Mēs pasaulē esam vieni no pirmajiem un vēl pat tālāk. Mums ir tik daudz pasaules un Eiropas čempionu, medaļnieku. Esam divi miljoni un varam paskatīties tepat blakus Lietuvā, viņiem nav tā. Ļoti daudz no Liepājas ir mūziķu, sportistu. Jā, viņi ir izsējušies pa visu pasauli, bet ir un taisni no mūsu gala. Latvietis savā raksturā ir tāds, ka nepadosies.”

Popularizē Latvijas vārdu
“Kā saka: mēs esam pareizi auguši, pareizi sportā darbojušies. Ja tā visos sporta veidos audzinātu, tad cilvēks dzīvē aizietu kā veselīgi domājošs un cīnītos par Latviju. Es atceros, 90. gadu sākumā ļoti daudzi raustīja plecus un nezināja, kas tā tāda Latvija ir, bet ar sportu, ar savu kultūru esam tālu aizgājuši un vēl ejam. Arī citos sporta veidos zina, kas Latvija ir. Kaut tā būtu arī nākotnē!” cer Andris, “caur kura rokām izgājuši” 1000 sportisti.
Jautāts par darba gaitām šodien, Andris teic: “Tagad faktiski no pavisam aktīvās sporta dzīves es esmu aizgājis gadu, bet man ir viens puisītis, kuram esmu kā konsultants – pastāstu: tā jādara, tas jādara, iedodu kaut kādu programmiņu, pēc kuras strādāt. Daudzi domā: uzkāpšu uz motocikla un es jau esmu čempions, bet tā nenotiek. Tas tā ir jebkurā darbībā. Jāteic, man dzīvē ir bijuši sportisti, kurus varu raksturot šādi: 30% ir bijuši ar ļoti lielu uzņēmību, bet 70% ir bijuši talantīgi.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Andris Hugo Kalniņš: “Ja citi saka: esam dziedātāju tauta, tad es gribu teikt, ka arī sportistu tauta”

Kategorijas