Alkst ielūkoties vētrai acīs

2015. gada 2. decembris 07:00

814

Pirmdien, kad visā Kurzemes piekrastē trakoja vētra, arī “Kursas Laiks” ievērtēja jūras spēku no droša attāluma un secināja, ka vētras cienītāju ir krietns pulks. “Tās ir izjūtas, ko vārdiem nav iespējams aprakstīt. Ir vienkārši te jābūt, un tad jau katram pašam top skaidrs, kas pie jūras vētrā meklējams,” saka liepājnieks Toms Gruntmanis.

Cilvēkā vienmēr mitis miera un reizē piedzīvojumu meklētājs. Piedzīvojumu meklētājus parasti visi rāj par neapdomību, un daļa taisnības stāstā ir. “Kursas Laiks” Baltijas jūru vētrā vēroja Karostā kopā ar desmitiem stihijas cienītāju. Agrāk uzbraukšanai uz Ziemeļu mola nebija aizlieguma un vētras laikā pārgalvīgie braukuši pa to ar mašīnām. “Pats to esmu redzējis,” atminas T. Gruntmanis. Savukārt laikraksta arhīvā ir ziņas par jūrā ieskalotiem spēkratiem. Lai arī ar auto neviens uz mola nebrauca, bet kājāmgājējus gan pamanījām. Tas nekas, ka viļņi sitās pāri molam. Liepājniekus Pēteri un Maritu tas neattur. Pagājuši pārdesmit soļus pa molu, gan abi griezās atpakaļ.

Īstais brīdis sērfot un kaitot
Sērferiem un kaitotājiem, tiem, kuru dēli ūdenī velk gaisa pūķis, vētra ir īstais brīdis. Bezbailīgais Pēteris, atgriezdamies no mola, “Kursas Laikam” paskaidro, ka jūru vētrā nav iespējams izskaidrot, tāpat kā to, kas pie tās vilina. “Pamēģiniet pats! Iesākumā ar dēli un mierīgā ūdenī, bet tad jau drusku dullākā. Redzēsi, kā tas ievelk. Es pats būtu ar dēli ūdenī, tikai esmu sasitis pēdu un tādēļ atbraucu tāpat no malas paskatīties,” stāsta Pēteris. Viņa sieva Marita labprātāk uz trakojošu jūru skatās pa mašīnas logu. “Tas ir skaisti un vilinoši, tomēr ne tik vilinoši, lai mēģinātu sērfot. Vīram līdzi mazliet uz mola izgāju, jo vēl jau nav pavisam traki,” skaidro sieviete.
Pēteris savukārt spriež, ka jau drīzumā no visām malām saskries dēļotāji, jo tādu vēju laist garām esot grēka lieta. “Ziemeļu vējā jau neviens te jūrā neiet, bet tagad tieši uz rietumiem un dienvidiem pūš. Tas, kas vajadzīgs,” saka zinātājs.
Lielākā daļa pie jūras atbraukušo tomēr vienkārši meklēja izjūtas. T. Gruntmanis “Kursas Laikam” atzina, ka pirmā pie jūras vētrā viņu izvilinājusi sieviņa. Tagad jau atbraukuši trijatā kopā ar mazuli. Mazo vētra tā iežūžojusi, ka mamma atturas no sarunas. Skaidrs, ka arī viņš jau iepazinis dzimtenes vētru. “Vēlāk jau uz aicinājumu braukt pie jūras, kad šitāds laiks, atsaucos daudz ātrāk. Tas ievelk. Kur īsti ir āķis, nevaru vārdiem pateikt,” paskaidro liepājnieks.
Arī citi sastaptie vien priecājas pa mašīnu logiem un tikai retie rāda vējam sejas, jo jūras ūdens sitas pretī. Pie centrālās Liepājas pludmales sastaptā nūjotāja Velta “Kursas Laikam” solās pie jūras iziet. Viņa arī izskaidro, kā tas jādara. “Pie trakojošas jūras patīk iziet. Tās ir izjūtas. Bet es izeju tā, lai ir prieks, tomēr nenodarot sev pāri. Kad paliks vēss, tad iešu nūjot pa celiņu,” tā pensionāre.
Turpat garām pajoņo divi jaunieši sporta tērpos. Tas nekas, ka vējš teju nes pa gaisu.

Fiksē ik dienu
Aleksejs Diduss pie jūras Karostā iznāk katru dienu, lai fotografētu un iemūžinātu tās daudzveidību. Saprotams, ka vētra ir tikpat būtiska kā jūra mierīgā dienā, tādēļ A. Diduss ir klāt. “Katru dienu portālā “Fotokto” ielieku piecas fotogrāfijas. Es tepat dzīvoju, vai redzat tur zem torņa? Man nav grūti atnākt,” stāsta liepājnieks.
Fotogrāfs amatieris jūru bildē jau ilgi, tādēļ bilžu sakrājies vesels kalns. Jautāts, vai grasās sarīkot kādu izstādi, viņš purina galvu: “Tas nu gan neiznāks. Man, invalīdam, nav tādas naudas, lai izstādes taisītu.” Tad fotogrāfs ar vienu roku veikli operē ar fotokameru, bet otra piedurkne karājas tukša. “Tas nekas, bildēšanai pietiek ar vienu roku,” par nelaimi smejas A. Diduss.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Alkst ielūkoties vētrai acīs

Kategorijas