Ilze Vainovska: Dzīvē nav strupceļu, ir tikai pagriezieni

2015. gada 4. decembris 07:00

1088

Ilze Vainovska: Dzīvē nav strupceļu, ir tikai pagriezieni

Lauksaimniecība, psiholoģija, reliģija, žurnālistika, aušana, tautastērpu radīšana, dzintara amuletu izgatavošana – tik daudzveidīga ir mūsu stāsta varone Ilze Vainovska. Ilze ir aktīvi iesaistījusies daudzās dzīves jomās un katrai lietai, ar kuru nodarbojas, atdodas pilnīgi un līdz galam. Tā tas bija laikā, kad Ilze strādāja par reportieri “Kursas Laikā”, un ir joprojām, kad viņa ir izveidojusi savu zīmolu “Noķerts Liepājā” un gatavo dzintara amuletus.

Kā sākās Jūsu aktīvās dzīves gaitas?
Pēc vidusskolas beigšanas 1988. gadā Atmodas laikā sākās atgriešanās laukos – visiem latviešiem jāatgriežas laukos, jākļūst par lauku saimniecēm, lai pilsētniekiem iemācītu, kas ir lauki un kas ir latviska saimniekošana. Man gribējās stāties Latvijas Universitātē uz darbmācības skolotājiem. Toreiz tas likās praktiskākais un labākais, kas vien var būt. Tomēr konkurss tur bija tik liels, ka es netiku. Tad Smiltenes Lauksaimniecības tehnikums pirmo reizi izveidoja lauku saimnieču specialitāti. Aizpēros uz turieni un nomācījos gadu. Tad izturēju vēl lielāku konkursu uz psihologiem Latvijas Universitātē.

Kāpēc neturpinājāt iesāktās mācības?
Man jau vidusskolas raksturojumā ierakstīja, ka ir saasināta taisnīguma izjūta. Un, stājoties tehnikumā, tā nekur nebija pazudusi. Tehnikumā bija tāda sistēma, ka stipendiju nemaksāja uz rokas, bet tā aizgāja kopgaldam un par to varēja ēst. Man likās, ka tas nav taisnīgi. Un sanāca tā, ka septembrī man pateica: paldies, jūs varat arī tālāk nemācīties.
Tajos gados bija garīgā atmoda un baptistu mācītājs Juris Šulcs bija izveidojis pirmo ģimenes bērnunamu, tur es pāris mēnešus pastrādāju kā izpalīdze lauku saimniecībā: slaucu govi, gatavoju ēst un baroju bērnus.

Kā no laukiem un psiholoģijas studijām nonācāt līdz avīzei?
Kad līdz studiju beigām bija palicis gads, t.i., pēdējā kursā, galda tenisa mačos sastiepu labajai rokai cīpslu, līdz ar to nevarēju rakstīt un paņēmu akadēmisko gadu. Ar to arī bija viss, studijas nepabeidzu. Varbūt arī tāpēc, ka pēc temperamenta esmu cilvēks, kuram gribas palīdzēt uzreiz. Nevis tā, ka cilvēks nāk pie manis gadu runāties uz terapiju un tikai tad varbūt būs kāds rezultāts. Tad bija Liepājā tāda avīze “Rīta Ekspresis” un es tur sāku darboties. Avīzē uzreiz vari stāstīt, rakstīt, noskaidrot un palīdzēt, cik vien tas ir iespējams. Tad “Kursas Laiks” meklēja jaunus kadrus un sākās jauna epopeja. Bija augsti standarti, kurus arī es centos uzturēt. Uzstādījums bija tāds – lai neviena amatpersona nevar sākt dienu, pirms nav atvērusi avīzi un noskaidrojusi, ko atkal žurnālisti ir “uzrakuši”. Kas ir atklāts, uz ko ir norādīts, par ko žurnālists ir licis domāt. Es domāju, nebija slikti, ka krievu laikos bija uzstādījums – avīze māca lasītāju. Ja rēķina rupji, tad medijos ir nostrādāti 20 gadi.

Kāpēc nolēmāt aiziet?
Likās, ka daudzas lietas, kas man ir svarīgas, pārējiem nav aktuālas. Tad pāris gadus brieda situācija, ka es avīzē tā īsti labi vairs nejutos. Man likās, ka pasaule ir pilna ar lietām, kas varētu sniegt lielāku gandarījumu. Tas sakrita ar kārtējo reizi, kad krūtīs radās bumbulis, bija jāiet pie ārstiem. Tad ir svarīgi, nevis kas ar citiem notiek, bet kas ar tevi notiek. Jo tu viens piedzimsti un viens nomirsti. Sāc domāt, vai tas, ko tu dari, nāk par labu vai nenāk... tādā mūžības kontekstā. Un, ja ir lietas, kas man sniedz lielāku gandarījumu, tad domāju: kad tad, ja ne tagad? Ja man kādā vietā nepatīk, vai tad es neko citu nevaru izdomāt? Tas sakrita ar to laiku, ka arī darba devējs gribēja ko citu piedāvāt, un tā mēs šķīrāmies.

Man ir viens jautājums, ko es gribu pajautāt bijušo “Kursas Laika” kolēģu vārdā. Vai nenožēlojat to, ka aizgājāt no avīzes?
Bija tāda alus reklāma: krāčainā upē viens laižas lejā savā kanoe laiviņā; galvā aizsargķivere, rokās airi, tad kadrs tiek attālināts un mēs ieraugām, ka šai upei ir arī cits, daudz rāmāks atzars un tur uz plosta pie ugunskura sēž divi makšķernieki un dzer alu. Viņi skatās uz jauno censoni un noteic: “Lai tie jaunie airē!” Man arī arvien biežāk ir tas: lai tie jaunie airē!
Tomēr tas, ka es kādreiz biju aktīvais reportieris, jau nekur nav pazudis. Vienīgais – tagad, ja es redzu, ka, piemēram, šo liepu pilsētā vajag apzāģēt, jo apakšā ar riteni vairs nevar izbraukt, tad aizeju uz domi un uzrakstu iesniegumu. Man nevajag iesaistīt avīzi, varu to izdarīt pa taisno. Ja katrs vairāk uzņemtos atbildību par vidi sev apkārt, tad visiem būtu labāk.

Tomēr vai nebija bail aiziet no apmaksāta darba?
Mans pasaules skatījums ir ideālistisks – man galvenais ir uzlabot pasauli. Lai ir miers pasaulē, lai ir labi un taisnīgi – un tas arī nosaka vērtības. Materiālās lietas visas pāries. Man ļoti patīk teiciens: putns, kurš sēž uz zara, neuztraucas un nebaidās par to, vai tas zars lūzīs, jo viņš māk lidot. Tu zini, ka varbūt būs neērtības kādu laiku, bet kāpēc par to baidīties? Ko tas mainīs? Varbūt vienīgi nervu sistēma paliks nestabilāka.

Bet vai, aizejot no tik aktīva darba, nepietrūkst būšanas notikumu centrā?
Tu taču vienmēr būsi savas dzīves centrā. Viss no katra paša ir atkarīgs, cik aktīvi savu dzīvi veido. Vienmēr ir iespējas, kur tu vari iet un būt noderīgs. Ja es redzu cilvēku ar karti rokā, noteikti piestāšu un apjautāšos, vai viņam nevajag palīdzēt.

Kas notika pēc tam, kad aizgājāt no “Kursas Laika”?
Tad es iesēdos stellēs. Stelles ir tāda simboliska pasaules sakārtošana, pasaules auduma radīšana. Smējos, ka Dieviņš arī, nobraucot no kalniņa lejiņā, atbrauca mājās un sēdās pie stellēm. Tas ļoti sakārto domāšanu. Aužot tu saproti, kas tev ir un ko tu gribi. Tu nevis ej pa riņķi, bet gan nokļūsti spirālē, saproti pamatlietas. Ka pasaule ir laba un ka arī citiem to vajag parādīt. Katram vajag mēģināt atrast veidu, kā to var izdarīt.
No nevardarbības un mīlestības domas radās ideja, ka arī dzintaram nevajag pāri darīt, ka to var iemezglot. Es jau smejos, ka mana misija uz Latvijas simtgadi ir palīdzēt katram tikt pie sava dzintara. Vai nu izzvejot, vai atrast, vai nēsāt.
Man nav rotas, man ir amuleti. Tas ir dzīvs, neapstrādāts dzintars, un tam ir pilnīgi cits spēks nekā tādam, kas ir slīpēts un kam dzelzis gājis cauri.

Kas ir dzintara īpašā iedarbība, vērtība?
Ir leģenda par to, ka kādreiz ir bijušas divas saules. Un viena no tām tik ļoti mīlējusi cilvēkus, ka nav noturējusies pie debesīm un iekritusi jūrā, tur sasprāgusi gabalos, kas arī ir dzintars. Tāpēc dzintars izraisa tik pozitīvas emocijas, jo tā rašanās ir saistīta ar lielu mīlestību. Jo vairāk noskaņojies uz tā viļņa, jo vairāk sāc satikt cilvēkus, kas ir citādāki.
Tas bija viduslaikos, kad viens arābu alķīmiķis uzrakstīja par dzintaru, ka nekāda labuma no tā nav, izņemot tas, ka tas dzen prom visu ļauno. Man jau liekas, ka tas ir ļoti pietiekoši, nemaz nevajag nekādu citu labumu.

Kā tīri praktiski notiek dzintara ķeršana?
Dzintars tiek skalots laukā rudenī un ziemā pēc vētrām. Ir ķērāji, kuri atbilstošā apģērbā brien iekšā jūrā ar ķeselēm un smeļ dzintara “gružus”. Tad ir rušinātāji, kuri krastā pārbauda, vai izskalotajos gružos iekšā nav dzintars. Viļņi ir spēcīgi, un ir jābūt ne tikai spēcīgam, bet arī smagam, lai tevi neapgāztu. Tāpēc pārsvarā tie ir vīrieši, kas iet jūrā.

Es zinu, ka Jums ir veseli divi pašas gatavoti tautastērpi. Kā pie tiem tikāt?
Viss sākās ar to, ka mans puisis, pirmā lielā mīlestība, aizgāja armijā. Man bija sešpadsmit gadu, un es aizgāju uz rokdarbu pulciņu taisīt pūru. Sēdos stellēs un pie reizes sāku gatavot savu tautastērpu. Pirmais tērps man ir pēc izcelšanās – Aizputes, Lažas tērps, tas otrs – pēc tagadējās dzīvesvietas un patikšanas – Pērkones tautastērps. Līvas ciema svētkos man bija tas prieks ierasties vienu dienu kā aizputniecei un otru kā pērkoniecei.

Ja runājam par nākotni, kādi ir plāni, kā tas viss attīstīsies?
Pirmā doma, kas man nāk prātā, ja godīgi, ir – es nomiršu. Tas ir tas, par ko esmu droši pārliecināta. To varu droši apgalvot, ka neviens mūžīgs nav palicis. Vienīgais drošais, par ko vari būt pārliecināts, – tas, ka tu nomirsi un tad tas turpināsies citādāk. Un tajā brīdī, kad saproti, ka katru mirkli gan dzīve, gan nāve tev ir blakus, tas maina arī skatu uz dzīvi. Es vienkārši ļaujos.
Piemēram, pateicoties Pāvilostas sērfotājiem, es izveidoju jaunas aproces ar slīdošajiem mezgliem, jo viņiem vajadzēja tādu aproci, kas nekritīs nost. Un tad es sēdēju un domāju, izdomāju mezglus un izgatavoju viņiem veltītas aproces. Viss riņķī apkārt pasaka kaut ko jaunu priekšā. Dzīvē nav strupceļu, bet ir pagriezieni. Varbūt tev tas nepatīk, liekas, ka tu gribēji visu pilnīgi citādāk, bet ir tā, kā ir, un tas varbūt ir pat daudz labāk, nekā tu būtu varējis iztēloties.

Ko gribētu pateikt, novēlēt “Kursas Laika” lasītājiem?
Lai mums visiem veicas, jo ļoti bieži ir situācijas, kad maza kripatiņa veiksmes var daudz ko izšķirt. Tas ir tas moments, vai tu esi saistībā ar visu to dzīves tīmekli: vai ej vienā ritmā ar to vai pret kaut ko. Tas veiksmes moments rodas no tā, ka tu esi sasaistē ar augstākiem spēkiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ilze Vainovska: Dzīvē nav strupceļu, ir tikai pagriezieni

Kategorijas