Labdarības sejas divi vaigi

2015. gada 4. decembris 07:00

Decembrī ik uz soļa dzird aicinājumus atvērt sirdis, palīdzēt, ziedot, veltīt un dāvāt žēlastībā. Smaidošā seja zem cēlās līdzcietības cepures apgalvo: tuvākais jāmīl kā sevi pašu. Tomēr nereti nākas arī aizdomāties, vai ar pieckapeiku necenšamies dzēst mīlestības parādu un vai visi ziedojumi tiešām ir nesavtīgs sirds darbs: visapkārt ir tik daudz labdarības, kas nepazīst mīlestību, un kā īleni no maisa ārā duras pašlabuma meklējumi.

Ziedojums apmaiņā pret…
Līdzcietība ir psihoemocionāls stāvoklis, kas var pārņemt jebkuru veselu cilvēku, redzot nelaimē nonākušu līdzcilvēku vai dzīvu radību. Pie atsevišķām psihiskām saslimšanām tas nav iespējams, zina psihoterapeite Zane Lobānova. Līdzcietība ietver skumjas, nožēlu, līdzi jušanu u.c. emocionālus pārdzīvojumus. To, kā just līdzi otram, mācāmies no pasakām, ģimenes un sabiedrības. Trīsgadīgs bērns samīļo raudošu brāli vai māsu, jo ir redzējis, piedzīvojis ko līdzīgu. Līdzcietība mēdz izraisīt vēlēšanos palīdzēt tam, kurš cieš, taču ne vienmēr tā automātiski paredz ziedošanu un labdarību. Cilvēkam ir izvēle: viņš var līdzpārdzīvot emocionāli, var dalīties izjūtās un būt blakus vai aktīvi iesaistīties cietēja problēmas risināšanā.
“Ziedošana jau ir reāla darbība, kas var būt gan publiska, gan privāta. Ziedotājam var būt apzināts mērķis – aicināt citus ziedot. Darot to demonstratīvi, pastāv iespēja, ka ziedotājam ir iekšēja apzināta vai neapzināta vajadzība ne vien pēc prieka, novērtējuma, varas un statusa atzīšanas, uzmanības, publiskā tēla spodrināšanas, bet arī politiskā kapitāla gūšanas, vainas mazināšanas un pašnovērtējuma celšanas,” skaidro geštaltterapeite.
Vairāku veikalu īpašniece lepojas, ka noziedojusi apaļu summu baznīcas zvanu torņa atjaunošanai, bet nav noslēpums, kā viņa tikusi pie turības, cik nožēlojamu algu saņem viņas nodarbinātās pārdevējas, cik “balta” ir kase un aploksnes. Savukārt daudzināts sporta vai kultūras pasākuma atbalstītājs pretī dabū pamanāmu uzņēmuma reklāmu un vēl nodokļa atlaides.
Ziedojumus paredzēja jau senie reliģiskie kulti, taču ar mērķi sagaidīt labu ražu, aizsardzību un cita veida labumus. Būtībā iegūst abas puses – gan saņēmējs, gan devējs. Tomēr ziedotājam ir vērts uzdot sev godīgus jautājumus: kādu atpakaļsaikni es sagaidu? vai alkstu pēc pateicības? varbūt ceru, ka man tiks piedoti grēki un nesmukumi? vai gribu, lai, uzzinot par šo manu rīcību, citi mani sauc par labu cilvēku?

Dāvana kā manipulācija
Lai cik merkantili tas skanētu, ziedotājam ir iespēja sajust lielu varu. Nav pat jāņem par piemēru ziedotāji politiskām partijām, kuri paredz ietekmi uz partijas lēmumiem. Apskatām attiecības starp ziedotāju un ziedojuma saņēmēju – skolu vai jebkuru organizāciju. Vai mainās skolotāja un direktora attieksme pret labdari, kurš publiski ziedo klasei jaunus datorus? Vai mainās klasesbiedru attieksme pret šā ziedotāja bērnu?
Atsevišķām profesijām ir tendence nodarboties ar labdarību, kas robežojas ar varas pozīcijām, novērojusi psihoterapeite: “Skolotāja, sociālā darbinieka, psihologa profesija a priori paredz palīdzību. Tikai, ja palīdzība netiek prasīta, bet ar varu uzspiesta, veidojas pretējs efekts paredzētajam: labdarība, ziedojums vai palīdzība savu ideju attaisno, ja saņēmējs to grib un prasa. Pretējā gadījumā – viņam tā nav vajadzīga, lai cik bēdīgi un skumji viņš izskatītos.”
Noskrandis, nošmulējies puisēns pie tirgus diedelē sīknaudu maizītei. Pensionāres sirds sažņaudzas, atceroties trūkumā pavadīto bērnību, un viņa nopērk dažas smalkmaizītes. Liels ir kundzes izbrīns, kad zēns dāvanu rupji atraida: man tavu maizi nevajag. “Iespējams, labdarības akcijās mēs piedalāmies, jo saplūstam ar kādu savas pagātnes notikumu. Ziedojot turpinām to risināt – lai it kā palīdzētu savam iekšējam bērnam. Bērnībā man darīja pāri, un tagad es intensīvi ziedoju cietušiem bērniem. Tas uz brīdi kompensē pāridarījuma izjūtas, taču īsti nepalīdz. Tikmēr ir bērni, kuri no šā ziedojuma gūst materiālu labumu.”

Palīdzēt ar jēgu
Bieži vien neapzināmies, kādēļ rīkojāmies tā vai citādi. Pat ja ziedojam it kā bez slēpta mērķa, nesavtīgi, ir vērts pavērot savas izjūtas pret cilvēku/organizāciju, kam ziedots. Ja pēc šā brīnišķīgā soļa rodas dusmas, nepatika, aizvainojums, gaidas un citas spēcīgas izjūtas, pastāv liela iespēja, ka ziedojums nav bijis ziedojums šā vārda cēlākajā izpratnē, bet drīzāk darījums. Darījums, kurā ziedotājs nesaņem to, ko bija vēlējies.
Ziedojums var būt ne tikai nauda, tikpat svarīgs ir ieguldītais laiks, padoms, uzmanība u.c. Kārļa Ulmaņa aizsāktais draudzīgais aicinājums joprojām rod atsaucību, jo “bez liela pompa” palīdzēt savai skolai var ikviens.
Uzzinājušas internetā piedāvājumu izvest pastaigā patversmē dzīvojošos suņus, draudzenes vidusskolnieces dodas pie pamestajiem dzīvniekiem un mājās atgriežas spārnotas – astaiņu neviltotais prieks devis līdz šim neizjustu gandarījumu.
Kad kāds pārāk saplūst ar otru cilvēku, nereti dzirdama frāze: “Es viņam savu dzīvi ziedoju, bet viņš...” Kaut kas tiek gaidīts: pretmīla, pateicība vai kas vēl. Ja viņu pametīs, gandarījumu “ziedojums” nenesīs, jo atdotais bijis neapzināts un neadekvāti liels. Cik daudz ziedot, lai tas ziedotājam sniegtu gandarījumu? Ja es ziedoju dzīvi, iespējams, atpakaļ gaidu kaut ko iespaidīgu. Ja piecus eiro, visdrīzāk gaidas būs proporcionālas ieguldījumam. “Kristīgās pasaules ideja par desmito tiesu – cilvēkam pašam nepieder nekas un viss ir no Dieva – iespējams, nepadara ziedojumu par darījumu. Jo neko negaidu atpakaļ un ziedoju tik, cik varu atļauties.”
Ziedot vai ne – nav pareizās atbildes. Piemēram, dzenbudismā ir karmas ideja: katram dzīvē jāapgūst savas mācības un jāizpērk šajā un/vai iepriekšējā dzīvē pieļautās kļūdas. Palīdzot cietējam, tiek traucēta mācību stunda. “Savā ziņā piekrītu šai domai,” teic Z. Lobānova. “Terapeitiskā praksē novēroju situāciju: cilvēkam nav iespējams palīdzēt, ja viņš to nevēlas. Varu ziedot bezmaksas konsultācijas, to arī daru, taču tas būs lieki, ja uzspiedīšu cilvēkam, kurš neredz jēgu un vajadzību. Dalīšanās ar to, kas man ir, jebkurā gadījumā rada iespēju uzlabot pasauli. Arī pašu ziedotāju – apzinoties, ko dod šī darbība, atbildot sev: kāds/kāda esmu, kad ziedoju un kad neziedoju?”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Labdarības sejas divi vaigi

Kategorijas