Saimniekošanu notur kooperatīvs

2015. gada 9. decembris 07:00

482

Kooperācijas priekšrocības izjūt nelielo saimniecību īpašnieki, viņu skaitā arī Kosts Benitis. Vērojot tendences laukos, viņš secina, ka proporcijas mainās – sāk dominēt lielsaimniecības un vasarnīcu tipa mājas.

Kosts Benitis saimnieko Durbes novada “Zeltiņos” un teic, ka nav vietējais, uz šejieni ar ģimeni no Kalvenes atnācis 1996. gadā. Te nopirkuši māju un desmit hektārus zemes, jo iepriekšējā saimniece no tās atteikusies.

Ārzemniekam ienākt neļauj
Savu saimniecību K. Benitis sauc par nelielu, audzē gaļas lopus un sēj graudaugus, apstrādā savu un nomā kaimiņa zemi.
Brīvas zemes apkārtnē neesot, bet, atšķirībā no situācijas citviet, tā pieder vietējiem lielajiem zemniekiem. Vācu fermeris šajā Durbes pusē nav atnācis, un K. Benitis domā, ka tā ir vienošanās ar vietējiem lielsaimniekiem, kuri izmantojot katru iespēju paplašināties. Vienam platība tūkstošos hektāru – kā viss bijušais Durbes kolhozs. “Tā ir attīstība virzienā uz lielsaimniecībām. Bet kādam ir jāiznīkst. Ar laiku viņi mazos tik un tā noēdīs, variantu nav,” spriež saimnieks. Kāds kaimiņš jau beidzis darboties ar piena lopiem, cits grasoties kļūt par “gaļinieku”, jo piena lopkopība vairs neatmaksājoties un “piesienot” pie mājas. “To pašu var nopelnīt, audzējot graudus.” Arī ar gaļas lopiem pelnīt varot tad, ja ganāmpulks ir liels. Vinnē tie, kuri audzē importam un pielāgojas pircēju, piemēram, turku, prasībām. Vietējā tirgū ar gaļas lopiem peļņas neesot gandrīz nekādas. “Ar esošajiem platību maksājumiem tikai latvieši var izdzīvot, vācieši ar tādiem būtu jau bankrotējuši.”
K. Benitis atzīst, ka saimnieko vien tāpēc, ka tuvumā ir kooperatīva “Durbes grauds” pakalpojumi. Tos var sasniegt, neizbraucot uz asfaltētā ceļa. Ja graudu kalte un torņi būtu attālāk, tad graudkopība neatmaksātos. Bez kooperatīva spējot iztikt lielsaimnieki, savukārt zemnieki, kuriem pašiem ir šķūņi graudu uzglabāšanai, tos nododot tad, kad labāka cena.
Graudu raža šogad bijusi laba, kulšanas laiks arī lutinājis. Saimnieks novērojis, ka pupas kultas vēl oktobrī, bet pats gan šo kultūru neaudzē.

Mērīšana – dārgāka par zemi
K. Benitis Latvijā dzīvo no trīs gadu vecuma. Vecāki uz Latviju pārcēlušies laikā, kad lietuvieši vervēti nākt uz šejieni strādāt kolhozos. Darbaspēka trūkums uz Latviju esot atvedis daudz lietuviešu.
Radiem Lietuvā esot vien piemājas saimniecības, taču K. Benitis spriež, ka tur lauksaimniecība attīstās citādāk. Latvijā zeme atdota jebkuram mantiniekam, kuri, nespējot apsaimniekot, to pārdevuši. Lietuvā uzreiz esot prasīta lauksaimnieciskā izglītība. Arī Lietuvā saimniekojot ārzemnieki, bet tie vairāk nodarbojoties ar produkcijas uzpirkšanu, zemi nopirkt viņiem bijis grūtāk. “Nepareiza bija mūsu privatizācija.”
K. Benitis zina konkrētus cilvēkus, kuri uz sava vārda pirkuši Latvijas zemi, bet faktiski ārzemnieku uzdevumā. Kalvenē bijis gadījums, ka kādreizējais zemes pārdevējs tagad par divreiz lielāku summu nomā to no pircēja. Pie šāda “biznesa” esot vainojama valdības politika.
Tolaik daudz zemes aizgājis par sviestmaizi, tikai tagad tai ir tirgus cena. K. Benitis atminas – kad paši pirkuši vairākus hektārus, iemērīšana izmaksājusi dārgāk nekā pati zeme. Nepilnības atklājušās arī uzmērīšanā. Nopircis it kā 4,2 hektārus, visu laiku maksājis nodokli par šādu platību, bet, kad zeme pārmērīta, izrādījies, ka tur tikai 3,6 hektāri.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Saimniekošanu notur kooperatīvs

Kategorijas