Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

“Kājeles līkas, ķermenis garš, bet prāts – neparasts”

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2015. gada 11. decembris 07:00

299
“Kājeles līkas, ķermenis garš, bet prāts – neparasts”

Iemesls, kāpēc pēkšņi uzrodas četrkājains draugs, katrā ģimenē citādāks. “Man deviņdesmitajos gados piederēja taksis, šķirne izzināta. Tagad mums jau bija Sančo, kuram paaugoties, sapratām: sunim vienam mājās ir garlaicīgi. Vakarā, atgriezušies no darba un skolas, esam noguruši, bet viņš grib spēlēties. Tātad vajag vēl vienu suni – lai ir, ar ko spēlēties,” vēl viena mīluļa ienākšanu ģimenē atklāj Inga Siliņa.

Lielais un mazais brālis
Kad abas ar meitu Ievu sākušas meklēt, izrādījies, ka garspalvainais trušu taksis Latvijā ir reti sastopams. ““Taksisti” savā starpā kontaktējas, un, palīdzot meitenēm no Rīgas takšu kluba, iecerēto beidzot atradām Pēterburgā. Tāpēc viņam ir tāds vārds Vezunčiks. Kad atsūtīja kucēna bildi, sapratām, ka ļoti paveicies: viņš ir līdzīgs lielajam brālim.” Paveicies arī tajā ziņā, ka nav nācies braukt pašiem pakaļ uz Krieviju, bet četrus mēnešus vecais sunītis atvests. “Var teikt, ka nopirkām kaķi maisā, bet ir tas klikšķis un zini – ir tas, ko gribi.” Vārdu suņubērnam nav nācies domāt, jo puika ieradies ar izciliem ciltsrakstiem. Vezunchik Tekeltol ērtības labad tiek saukts par Unčiku.
Sākumā mājās bijusi briesmīga gaisotne, licies, ka divgadīgais brālis greizsirdībā mazo apēdīs, kaut gan parasti vecākie suņi kucēnus neaiztiek. Pēc iepazīšanās perioda abi takši sapratuši: kopā jautrāk.
“Saskarsmē ar nepazīstamiem cilvēkiem Vezunčiks izturas rezervēti. Takši ir drusciņ spītīgi, bet ļoti mīļi. Neviens no manējiem neko nekad nav sagrauzis”, kamēr tiek atklāts četrkājaino draugu raksturs, Vezunčiks, kā saprazdams, ka runājam par viņu, visgudri palūkojas uz mums, kā Inga saka, “ar krievu blēža skatienu”. Rakstnieks Antons Čehovs par šo suņu šķirni teicis tā: “Kājeles līkas, ķermenis garš, bet prāts – neparasts.”
Tieši mammu Ingu nu jau palutinātais jaunpienācējs vairāk respektējot, pārējiem – “staigājot pa galvu”. Klēpju suņa loma gan šīs šķirnes pārstāvjiem esot liegta: tie pēc idejas paredzēti medībām. Vienlaikus ļoti ērti, ka mazizmēra suņukus var visur paņemt līdzi. Tā kā takšu vājākā vieta ir garais mugurkauls, ko nedrīkst satraumēt, lejā pa kāpnēm viņš tiek nests. Stiprāka sala gadījumam suņam pagādāta arī pufaiciņa, bet no temperatūras svārstībām pamatā pasargājot garā spalva. “Pirmkārt viņš ir puika!”

Izstāžu suns un antidepresants
Kā jau klājas šķirnes sunim, Vezunčiks bieži piedalās izstādēs, ir ieguvis Latvijas un Lietuvas čempiona titulu. Janvārī ģimene dosies uz Igauniju, kur cer gūt panākumus. “Latvijā ir dažas trušu takša meitenes, bet puišu maz. Liepājā un apkārtnē tieši miniatūro trušu takšu nav.”
Vaicāta, kā veikusies kontaktēšanās ar sunīti, kurš atvests no Krievzemes, Inga spriež, ka grūti saprast, vai dzīvnieki valodas atšķir. Pēc māju nomaiņas Unčiks pa vakariem nemierīgi mīņājies guļvietā. Kad latviski teikts, lai guļ, nav licies ne zinis, bet pēc komandas “spaķ!” ātri aizmidzis. Suņu skolā Inga novērojusi: ne viena vien latviete ar savu suni runā krieviski. Izrādījies, ka jauktajās ģimenēs, kur mājas valdošā ir krievu mēle, suņi tiek trenēti šajā valodā.
Siliņu garspalvainie trušu taksīši sākuma vesti paklausības skoliņā pie Montas Krastiņas un arī izstāžu skoliņā – lai dzīvnieks prastu adekvāti uzvesties izstādēs, skaidro Inga un piebilst, ka meita Ieva ir jaunais hendlers – cilvēks, kurš suņu izstādēs izstāda gan savus, gan citu saimnieku suņus.
Kapsēdes pamatskolas sestās klases skolniece un viņas māmiņa suni sauc par vislabāko antidepresantu. Jo sajūsma, ar kādu četrkājainais draugs sagaida mājiniekus, ne ar ko nav salīdzināma. Bez nokārtošanās laukā taksītis spēj paciesties diezgan ilgi. Grāmatvedei Ingai, strādājot pašnodarbinātās personas statusā, ir iespēja draudziņu ņem līdzi uz darbu. Arī pa dienu, dodoties darīšanās, saimniece savu pavadoni neaizmirst, savukārt vakaros pastaigā aicina Ieva. Aizvests uz lauku īpašumu Grobiņas novadā vai pie omītes Aizputē, pilsētnieks bez pavadiņas var izskrieties pēc sirds patikas.
Ejot pa ielu, gadoties dzirdēt arī pa amizantam komplimentam, piemēram, salīdzinājumus ar vāveri vai mazu lapsiņu. “Nupat Vezunčiks kļuvis par “tēti – varoni”: trīs meitenītes un puika novembrī piedzima Igaunijā. Viņam ir jau piecpadsmit bērni, trīs no tiem pašlaik ir Latvijā,” palepojas Inga.
Kategorijas

Kategorijas