“Zaķenē” valda rosība un saticība

2015. gada 14. decembris 07:00

1252

Pašu rokām šis nams Zaķu ielā 1 ir uzbūvēts, palepojas aizputnieki Rasma un Gunārs Brikmaņi. Te, “Zaķenē”, kā viņi sauc mājokli, kuplā saime pulcējas dažādos godos un vietas pie galda dārza lapenē vai viesistabā pietiek visiem trīsdesmit. Arī kad gribas izrunāties, kaut vai par darbu vai politiku, bērni ligzdā gaidīti jebkurā diennakts laikā. Ik gadu 29. augustā Brikmaņu atvases rūpējas par vecāku kāzu jubilejas atzīmēšanu, šogad tā bija jau piecdesmit sestā. Septiņu mazbērnu un trīs mazmazbērnu portretiem uz plauktiņa drīz pievienosies vēl viens – pēdējais puika jau esot pa ceļam. “Esmu taču futbolists, man vajag ģimenisku futbola komandu,” nosmej Gunārs.

Liktenīgā Sieviešu diena
Lūgti pastāstīt par iepazīšanos, Gunārs nosmej savu skanīgo “ohoho!”, un daudzpunktes izmanto Rasma. 1958. gadā pēc Liepājas pedagoģiskā institūta beigšanas jaunā speciāliste nosūtīta darbā uz Durbi. Vajadzējis sagatavot svētku programmu kaimiņu kolhoza “Komunisma ceļš” desmit gadu jubilejai. “Mani, jaunu spindzeli, veda uz Padoni pašdarbniekus mācīt. Sākumā bija sieviešu ansamblītis, dziedāt aicināja arī no Sibīrijas atgriezušos lielos, staltos puišus un bija jāvada koris.”
Gunārs dziedājis tenora partiju un slaidajā kordiriģentē iemīlējies no pirmā acu uzmetiena. “Kad viņa diriģēja, ar vienu aci skatījos uz roku, ar otru… Bet! Viņa ir skolotāja, man tikai septiņas klases. Un Sibīrijas “augstskola”. Mūzikā Gunārs speciāli nav skolojies, notis viņam ierādījis Sibīrijā sastaptais nīcenieks Jānis Lapiņš, daudz ko vēlāk iemācījusi arī dzīvesbiedre. Tikai pērn viņš atvadījies no Kazdangas pūtēju orķestra, kur trīsdesmit gadus spēlējis altu.
Rasmai iepaticies jaunekļa godīgums, atklātība un sirsnīgums. “Pirmo reizi sastapu cilvēku, kuram var uzticēties. Šī uzticēšanās mums ir saglabājusies.”
Koncerti, pa starpām balle. Uz pirmo danci puisis uzlūdzis jauniņo učeni. Padones kultūras namā divi vien tovakar dejojuši. Pēc 8. marta pasākuma kavalieris devies partneri pavadīt. Piecu kilometru garajā ceļā līdz Durbei jaunieši no sirds izrunājušies. Par vecākiem, studijām un Gunāra piedzīvojumiem izsūtījumā. “Gribēju jau to buču, bet vēl nesanāca,” pasmaidījis Gunārs turpina. “Kā toreiz sākām iet, tā vēl tagad ejam blakus. 1959. gada 8. marts bija liktenīgs, un rudenī apprecējāmies.”
Izstāstīt vairāk nekā pusgadsimtā cerēto, izsāpēto un piepildīto – neiespējami, bet arī, izvelkot pa puzles gabaliņam, veidojas šā pāra kopējā izjūta – uzticība.

Padodas labprātīgi
Gunārs sauc sevi par Ulmaņlaika puiku: dzimis 1932. gadā Durbes pagasta “Gatveniekos”, vecākiem, kārtīgiem latviešu zemniekiem, piederējuši piecdesmit hektāri zemes. Pabeidzis septiņas klases Padones pamatskolā, devies uz Ausekļa vidusskolu Liepājā.
“1949. gada 25. martā divos naktī istabiņā, ko īrējām kopā ar māsu, ielauzās krievi un lika kravāties. Lejā gaidīja kravas mašīna, kurā bija vidusskolas un tehnikuma audzēkņi. Tonakt mamma devās uz Liepāju, lai no rīta mums atgādātu produktus. Tikko viņa izbrauca no “Gatveniekiem”, saņēma ciet tēvu un māsiņu. Kad viņa atgriezās mājās, kaimiņi jau šiverēja pa mantām. Uzzinot, ka ģimene jau Tores stacijā, mamma devās uz turieni un padevās labprātīgi.” Krievu valodā jautājusi virsniekam, kur ģimene, un viņš norādījis uz 71. vagonu.
“Bijām izlēmuši no izsūtīšanas vagoniem špannēt un iztaisījām grīdā caurumu. Pēkšņi virsnieks nobļāvās: “Brikmaņis, vihoģite!” Un atkal liktenīga sagadīšanās: varēja visādi būt, četrdesmit devītajā cilvēka nošaušana uz vietas bija ierasta lieta, bet mums paveicās – uz Sibīriju vienā vagonā izveda visu ģimeni kopā.”

“Gunar, kuda ti jeģeš?”
Mugurā vieglas skolnieka drēbes, rokās maizes kukulis un grāmatas – visa Gunāra mantība ceļā uz Nižņijomskas rajonu, kur valda 45 grādu sals. “Simts kilometrus līdz Sitņikovas kolhoza fermai mūs, piespiedušos citu pie cita, veda ar traktoru. Pirmajā sētā knapi dzīvus ar karstu tēju sagaidīja viesmīlīgi sibīrieši. Toties partijnieki apsaukāja par fašistiem,” atceras Gunārs. Vēlāk latvieši pa piecpadsmit cilvēkiem ievietoti mājiņās no velēnām, kur pavasara lietus tecējis iekšā. Pirmie gadi bijuši smagi, bet pamazām aprasts.
“Es kā sportists iemācīju krievus spēlēt voleju, futeni. Situ bungas pašdarbības orķestrī. Fermā bijām piecdesmit latviešu puikas, ņēmām pirmās vietas rajonā. Strādāju ar traktoru “Belarus” un par pļaušanas normu pārsniegšanu saņēmu ordeni “Par neskarto zemju apgūšanu”, kā arī CK Goda nozīmi. Kad pie varas nāca Hruščovs, varēja braukt mājās, bet mums pirms izvešanas Liepājā tika atņemtas pases. Rakstījām vēstules uz Rīgu, bet atgriešanos mums liedza: “Gatveniekos” bija iemitinātas trīs ģimenes, kam piešķirta sadalītā zeme un kas izmantoja visu mūsu iedzīvi un produktus.”
Pēc apbalvojuma saņemšanas komandants ieteicis lūgumu par atbrīvošanu sūtīt uz Maskavu. Pēc trīs mēnešiem saņemta atbilde – atbrīvot. Sādžas jaunieši ieradušies draugu pavadīt un asarām acīs saukuši: “Gunar, kuda ti jeģeš? Kak mi bez tebja žiķ buģem?” “Gribēja, lai palieku. Viena kāja jau bija pāri kravas mašīnas bortam. Atskatījos – tur tētis un mamma, liku kāju atpakaļ.”
Par budžiem nepataisa
Rasmas Ernsones mūžs aizsācies “Bojās”, netālu no Aizputes: “Salīdzinot ar Durbi un Padoni, ko partorgi “iztīrīja”, mūspusē vadība bija cilvēciskāka –1949. gadā izveda tikai vienu ģimeni. Vecākiem piederēja saimniecība “Auguši” ar septiņdesmit hektāriem, bet mūs par budžiem nepataisīja. Protams, zemi atstāja tikai pushektāriņu, māju pielika pilnu ar svešiem cilvēkiem, stalli ar kolhoza lopiem, un visiem bija jāstājas kolhozā. Tēvam nācās pildīt milzīgas meža normas, mātei – veikt smagus lauku un meža darbus, pat bērnu, manu jaunāko māsu, dzimšana netika ņemta vērā. Sapratu – kolhozā palikšanas nav!”
Jau mācoties Aizputes vidusskolā, meitenei paticis tēlot skolotāju un viņa bijusi to desmit absolventu vidū, kuri iestājušies tikko atvērtajā Liepājas pedagoģiskajā institūtā. Patikusi matemātika, taču augstskola piedāvājusi tikai matemātikas/fizikas nozari.
“Fiziku nevarēju celt. Tā kā Aizputē biju mācījusies mūzikas skolā un institūtā izveidoja mūzikas apguves grupu, reizē ieguvu arī kora diriģenta specialitāti.”

Kopā – pieci
Pēc veco boļševiku nomaiņas “budžu dēlam” kolhozā pavērusies iespēja strādāt par traktoristu brigādes uzskaitvedi. Izsūtījumā apgūtās krievu valodas dēļ piedāvāts kolhoza priekšsēdētāja amats, bet ar noteikumu, ka jāstājas partijā. Gunāra atbilde viennozīmīga: nē, jo mani nevainīgu uz Sibīriju izveda.
No Durbes uz Aizputi pārcēlušies, jo Rasmai nav paticis Līgutu palīgskolā piedāvātais darbs. “Izglītības nodaļas vadītājs gribēja samazināt skolotāju slodzes un mani uzbāza kolēģiem uz kakla. Par laimi, Aizputes vakarskola bija palikusi bez latviešu valodas pasniedzējas. Astotajā klasē biju skolotāja arī savam vīram.”
Viņam atrast darbu bez pieraksta izdevies tikai ceļu būves uzņēmuma darbnīcās, kur parasti norīkoti par dzeršanu no mašīnām noņemtie šoferi. Kamēr veči pusdienlaikā niekojušies ar brandavu, Gunārs taisījis rasējumus, pašmācības ceļā apguvis virpošanu un frēzēšanu. Laika gaitā kļuvis par “CBR-7” metāla apstrādes ceha brigadieri, darba audzinātāju un pavisam uzņēmumā nostrādājis 35 gadus. Izglītošanos nobremzējis ģimenes pieaugums: cits pēc cita dzimušie Daina, Vēsma un Raitis.
“Naudu vajadzēja, ne dienu dekrēta atvaļinājumā nenodzīvoju. Vakarā sešos jāsākas stundām, trīs bērnus atstāt dzīvoklī nevar, viss bija uz viņa kakla,” vīra atbalstu novērtē Rasma, bet ģimenes galva turpina ar sev raksturīgo humoru: “Tas bija tikai pirmais perējums. Izdomājām, ka jābūvē māja un… vēl viens bērniņš! Iepatikās šī vieta pie Tebras: ar vienu kāju pilsētā, ar otru laukos, un mīlestībā dzima ceturtā atvase – Gaidis. Bet, lai ietu pensijā no piecdesmit, vajadzīgs arī piektais bērns. Pielika mani pie darba.”
Melnbaltās fotogrāfijas rāda, kā vecāki kopā ar pieciem mazajiem māju būvējuši. Katra spēkam un spēciņam atradies pa pienākumam. Tā bērnos ieaudzināta mīlestība uz darbu, kas katram dzīvē ļoti noderējusi. Atmodas laikā, kamēr jaunākie skoloti, ar naudiņu un veikalu apgādi bijis švaki, tāpēc saimniecības ēkā turētas govis, buļļi, teļi, cūkas, vistas un pīles. Atgūtajā zemē audzēta labība un kartupeļi.
Tieši par iemācīto darba tikumu un tehniskajām zināšanām Brikmaņu bērni ir visvairāk pateicīgi. Arī par izglītību. “Trijiem ir augstākā izglītība, diviem – vidējā tehniskā,” palepojas mamma. “Daina izmācījās par sviesta meistaru, bet pašlaik strādā par pārdevēju veikalā. Vēsma RTU apguva ceļu inženiera specialitāti, jau divdesmit piecus gadus vada Aizputes Komunālo uzņēmumu. Raitis pēc Rīgas politehniskā institūta strādā par inženieri “Kuldīgas siltumā”, blakus mums savu māju uzcēla. Gaidis nobeidza Meža fakultāti Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, tagad viņam savs bizness. Indars Kazdangas sovhoztehnikumā skolojās par mehāniķi, iestājās institūtā, bet studijas pārtrauca peļņa ārzemēs. Tagad strādā par kurinātāju.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Zaķenē” valda rosība un saticība

Kategorijas