Liepājā skolots, savu skatuvi atradis Valmierā

2015. gada 16. decembris 07:00

339

Liepājā skolots, savu skatuvi atradis Valmierā

Aktieris Imants Strads beidzis Liepājas teātra V studiju un jau mācību laikā piedalījies liepājnieku izrādēs, tomēr par savu īsto skatuvi izvēlējies Valmieras Drāmas teātri.
Par studiju laiku Liepājā aktierim saglabājušās daudz spilgtu atmiņu. Tie bija pirmie soļi uz profesionālā teātra skatuves, pirmā pieredze visā. “Esi aizgājis prom no vecāku azotes un kur vēl labāk kā no Rīgas uz Liepāju. Es uzskatu, ka pilsētas ziņā Liepāja spētu dzīvot arī bez Rīgas palīdzības. Viena no retajām pilsētām, varbūt vēl Daugavpils spētu, jo tai tomēr ir cits profils. Liepāja nav kaut kāds tur reģiona centrs vai kas. Pilsētas rajoni katrs par sevi, ļoti atšķirīgi, ļoti interesanti, un klīst ieliņām bija ļoti patīkami. Es klīdu pa bruģiem un daudz domāju. Tajā laikā netrūka arī bohēmas. Nomainīju diezgan daudz dzīvokļu, izdzīvojos pa visādiem Liepājas rajoniem – “Laumas” rajonā Vānes ielā, tad dzīvoju centrā: Alejas ielā, Zaļajā, Arnolda, Ūliha ielā, Peldu ielā, Vītolu, var arī piemirst kaut ko noskaitīt.”

Zaudē eksistences jēgu
“Agrāk nodarbojos ar sportu, un man bija divas traumas pēc kārtas, pēc kurām dakteris pateica, ka labāk pārtraukt, ja 20 gadu vecumā negribu klibot. Tad bija kaut kas jāmaina un kaut kā aizgāju uz teātri. Stājos Nacionālā teātra kursā, bet pēdējā kārtā mani nepaņēma dēļ tā, ka nemāku dejot – es tiešām katastrofāli dejoju. Tad man visi tie panti vēl bija svaigi un nākamajā dienā aizbraucu uz Liepāju un iestājos tur,” atceras mākslinieks.
Daži studiju biedri vēlāk palikuši strādāt Liepājā, tomēr liela daļa strādā Valmierā. “Izvēle par labu Valmierai? Jo Liepājas teātrī ir viena zāle, te ir trīs. Tajā laikā – 90. gadu beigās – Liepājas teātris bija Kaupēna ietekmē. Tas tik veiksmīgi aizgāja, ka sāka taisīt mūziklus, kur ņēma no Rīgas viesaktierus un visi pārējie faktiski bija masu skatos. Bet aktierim būt masu skatos principā nozīmē, ka beidzas viņa eksistence, nevar augt. Sazvanījos ar Valmieras teātri, tad bija tāds gaidīšanas periods – būs vai nebūs, dabūju akceptu un atnācu uz šejieni. Faktiski sāku vēlreiz no nulles, jo Liepājā es biju nospēlējis divas lielas lomas, šeit man bija jāpierāda sevi. Par laimi, režisors Liepājā bija ar mūsu kursu strādājis, līdz ar to mani zināja.”
Neviens aktieri no Liepājas šeit negaidīja ar atplestām rokām, tomēr tajā laikā Valmieras teātrī bija ļoti maz jaunu cilvēku, līdz ar to bija iespēja aizķerties. Arī Liepājā palikušos aktierus interesēja, kā Imantam klājas Valmierā. “Marģers Eglinskis vairākas reizes zvanīja un interesējās, kā te ir. Vienu brīdi no mūsu kursa mēs šeit Valmierā bijām kādi četri, pieci. Šobrīd – es, Lieckalniņa, Morozovs, bija vēl Mārtiņš Lūsis.”
Kā vienu no privilēģijām, strādājot Valmierā, aktieris nosauc, ka pilsēta ir krietni tuvāk Rīgai, var daudz paspēt citos ar profesiju saistītos darbos paveikt. No Liepājas tas ir izdarāms daudz grūtāk un tālāk, ja esi aktīvajā repertuārā.

Cer uz aviolīnijas atvēršanu
Nākamajā gadā apritēs 20 gadi, kopš Imants Strads pirmo reizi uzkāpa uz Liepājas teātra skatuves. “Liepājā 90. gados, kad bija grūtais laiks ar finansēm, nebija tā, ka visu laiku bija pilnas zāles. Stāsts ir par to, ka šeit Valmierā ir reģiona centrs un te brauc uz teātri no Alūksnes, Rīgas, no tuvējām pilsētām – Limbažiem, Smiltenes, Cēsīm, Valkas, Gulbenes, Strenčiem, jo viņiem tuvāk nekā uz Rīgu. Skatītāji arī šeit ir diezgan izlepuši, Liepājā jau arī. Tas gan ir normāli un labi, jo tas būtu trakākais, ka tu parādi jebko un viņi ir sajūsmā. Skatītājs ir gudrāks, un esi spiests celt līmeni. Skarbie kurzemnieki ir citādāki, bet es kaut kā ļoti labi iedzīvojos Liepājā.”
Viesoties vēju pilsētā aktierim sanāk visdažādāko iemeslu dēļ – gan darbā ar viesizrādēm, gan koncertējot ar muzikāli izklaidējošo aktieru apvienību “Žerāri”, gan citiem projektiem. Kā īpašāko vietu Liepājā Imants nosauc Liepājas teātri. “Tas vienmēr būs mans pirmais. Kaut gan bērnībā, mazs būdams, es esmu pavadījis laiku gan Rīgas Operetes, gan Nacionālajā teātrī, tos tomēr neuzskatu par tādiem pirmajiem kā savu pirmo, kur es sāku. Ieejot Liepājas teātrī, es vienkārši jūtos ļoti labi kā ēkā, nedomāju ne par ko citu. Man patīk ēka, man patīk liela daļa cilvēku, kas tur strādā.” Aktieris atzīst, ka labprāt piedalītos kādā Liepājas teātra izrādē, tomēr sarūgtina fakts, ka Latvijā nav iekšzemes aviolīnijas.

Vienam – jūra, otram – Gauja
“Ja būtu reiss Valmiera–Liepāja, es domāju, reizi nedēļā tas būtu pilns, jo valmierieši brauktu atpūsties uz vīkendu Liepājā un svētdien vakarā atpakaļ. Laiks ceļā – tā ir vesela diena. Ja būtu nakts vilciens – es iekāptu naktī un no rīta pamostos Liepājā. Lidmašīnas reisu droši vien šeit neviens nepalaidīs,” nosmej I. Strads.
Vēl Liepājā māksliniekam patika atrasties “Pūt, vējiņu” aizkulisēs, kā arī pie jūras. “Es zinu, ka daži liepājnieki tur nav bijuši 11 gadus, kaut dzīvo 300 metrus no jūras. Viņi jautā: kas, es jūru neesmu redzējis? Tas ir tāpat kā valmierietim prasīt: uz Gauju neiesi? Nē, es neiešu! Es Gauju esmu redzējis. Liepāja ir mainījusies ļoti smuki un ļoti labi. 1993. gadā Liepāja vēl bija depresīva pilsēta, tad tā 90. gadu otrajā pusē sāka virzīties uz augšu.”
Līdzīgi kā mīļākās vietas, arī savas labākās lomas aktieris izvairās nosaukt. “To jau lai citi saka! Pēdējos gados jūtos labi gandrīz visās lomās. Tās visas jāprot padarīt par savām. Un tad, kad tu lomu padari par savu, tad tajā ir jājūtas labi. Īstenībā visnegaidītākā loma var atnākt par tavu mūža lomu. Tu nekad nevari zināt, kura tā būs. Pēkšņi tā uz tevi tā uzguļas virsū, ka pēc tam gadiem cilvēki to atceras.”

Izšaut negaidītā virzienā
Neprognozējams ir aktiera karjeras ilgums, tomēr, ja dzīvē nenotiek nekas kardināls, Imants uzskata: “Tas ir tikai mīts, ka cilvēkiem liekas, ka aktierim ir jāiet rakt grāvjus, lai varētu izdzīvot. Kāpēc man kaut ko mainīt, ja ir labi? Esmu spēka gados šobrīd, kāpēc lai par tādām lietām domātu? Gribētu vēl vairāk ceļot, bet ir tā, ka darbs darbu dzen. Un tu gribi paņemt katru kapeiku. Ir tik daudz lietu, kuras cilvēks uz brieduma gadiem grib apgūt. Vienmēr ir labi, ka nenobīstas un realizē šos sapņus. Es to novēlu visiem, kuriem ir vēlēšanās lauzt kaut ko dzīvē. Lai atrod spēku, lai notic sev! Droši vien nav nekas dzīvē stulbāks par nenodzīvotas dzīves sajūtu. Kad tu vecumā sēdi švaks un slims, rij zāles un saproti – es taču tad vēl varēju to izdarīt, bet bezjēdzīgi gāju uz darbu, kurš man riebās, darīju lietas, kuras man riebās, tikos ar cilvēkiem, kurus es nevarēju ciest, un tā tālāk. Man liekas, nenodzīvotas dzīves sajūta nedrīkstētu būt, tāpēc visiem iesaku to lauzt. Lielākā daļa pasaules cilvēku baidās 40 vai 50 gados uzņemties kaut ko, apgūt jaunu un varbūt izšaut pavisam negaidītā virzienā kādu savu talantu.”

Izaicinājums – vēl priekšā
Pašam savs izaicinājums jau otro gadu bija vadīt nacionālo filmu festivālu “Lielais Kristaps”. Pirms tam gūta pieredze, vadot “Spēlmaņu nakti.” “Vienīgā atšķirība ar pagājušo gadu bija tā, ka šogad tā bija tiešraide, pērn tā bija tiešraide ar nobīdi. Ja sanāk kaut kāds liels kāzuss, tad tajā variantā kaut ko var izgriezt, šajā vairs nevarētu. Es varētu lamāt valdību, un man pat to neviens nevarētu izgriezt,” pasmejas aktieris.
Vaicājot, vai nav bijusi doma to visu izlikt uz papīra, viņš atzīst: “Kādus 16 gadus man ir viena ideja, bet neesmu nobriedis uzrakstīt. Iespējams, ka uzrakstīs kāds cits, jo viss ir gaisā un pāriet no cilvēka uz cilvēku. Varbūt man ir jāpaliek vecākam un daudz gudrākam, bet tas nav pašmērķis. Es ļoti apbrīnoju labu literatūru, vienmēr domāju, kā cilvēks var sarakstīt. Ja es saprotu, ka nevaru uzrakstīt līdzvērtīgi un vēl labāk, tad to negribu darīt. Dzīvē profesijas dēļ ir nācies lasīt tik daudz labu grāmatu un lugu, ka tā latiņa ir par augstu.”

Ar pilsētu ritmi nesakrīt
Spožas personības, kuras nepārtraukti ir apritē, kā atzīst Imants, nav pasargātas arī no tā saucamā izdegšanas sindroma. Nogurums uzkrājas – jautājums ir par to, kā katrs ar to tiek galā. “Jaunībā var skriet kā uzvelkamais zaldātiņš, tagad ir mazliet jāapstājas un jāatpūšas.”
Vai Valmiera nav aktierim pārāk mierīga? “Es par to esmu domājis. Aizbraucu uz Maskavu, pēc tam Rīga liekas tik mierīga, ka tur iemestu akmeni peļķē un tai pat neviens vilnītis neuznāktu. Pēc Maskavas Valmierā vienkārši liekas, ka tu pa kapiem pastaigājies. Tas viss ir relatīvi.” Aktieris atzīst, ka nedzīvo vienā ritmā ar Valmieru. “Vienīgā brīvdiena ir pirmdiena, nereti beidzu darbu tad, kad visi veikali ir jau slēgti. Man ir jārēķinās, ka vakariņām un brokastīm kaut kas jau pa dienu jāsadomā. Kādus sešus gadus nebiju bijis tālāk par teātri, nebija vajadzības. Mums tur pie stacijas bija teātra kopmītnes, tur dzīvojām un staigāju tikai caur mežu.”
Valmieras Drāmas teātrī izrādes tiek veidotas tā, lai aptvertu visas mērķauditorijas, tomēr, kā zināms, ne vienmēr viss skatītājam ir pieņemams un saprotams. “Nevajag uz to ietekmēties, tas ir viss. Nevajag pa visām varītēm visiem izpatikt. Tas būtu pats trakākais, ja tajā brīdī, kad kāds taisās iet ārā, mēģināt viņu aiz rokām noturēt un teikt: pagaidiet, tā nākamā aina būs baigi smieklīgā! Ja viņš iet ārā, viņam ir savi iemesli. Varbūt ir par karstu, varbūt salst, varbūt vienkārši ir caureja, varbūt zobi sāp, varbūt nepatīk luga vai režisors, varbūt nepatīku es. Varbūt nepatīk rupjības, gaisma par tumšu vai par gaišu, varbūt karogs par sarkanu. Tur var būt 100 iemesli. Par to atbild režisors, jo viņš tādu darbu ir iestudējis. Kā saka viens mans kolēģis: man līgumā nav punkta, ka visam jāpatīk. Es izdaru savu darbu un nedrīkstu ietekmēties.”
Kas ir labāk, ka iziet ārā vai guļ pirmajā rindā? “Gadījies, ka redzi – izrādes trešajā minūtē guļ. Viņš atbraucis ziemā no aukstuma, ienācis siltā teātrī un aizmidzis. Visādi notiek. Man daudz vairāk nepatīk, ka ielaiž zālē 10 minūtes nokavējušos, nekā ja pēc 20 minūtēm iziet ārā. Tāpēc, ka viņš nav redzējis sākumu un nezina, par ko ir stāsts. Bet es nedrīkstu domāt par zāli, domāju par savu darbu. Pat ja iziet ārā 80 procenti, man ir jāspēlē tiem 20, kuri paliek. Es tos bezjūtīgi izslēdzu ārā, pārgriežu nabassaiti un jau pēc minūtes esmu aizmirsis, ka viņi ir izgājuši ārā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liepājā skolots, savu skatuvi atradis Valmierā

Kategorijas