“Zelta ābele” pēc četriem gadiem

2015. gada 18. decembris 07:00

502

Par Lindu Demiteri plašāka sabiedrība uzzināja 2011. gada nogalē, kad liepājniece saņēma “Latvijas lepnuma” balvu “Zelta ābele”. Atzinība kategorijā “Draugs” vidusskolniecei tika piešķirta, jo viņa uzņēmās rūpes par nelaimē nonākušu puisi Ainaru Semjonovu, kurš, gribēdams parādīt triku, neapdomīgi lēcis uz galvas ūdenī un salauzis mugurkaulu. Iepazinušies abi Liepājas bērnunamā, kur strādāja meitenes mamma. Kā ievirzījušies abu jauniešu likteņi? Vai Linda, kura sapņoja kļūt par ergoterapeiti, ir tuvojusies savam mērķim?

Vēl mācoties 12. klasē, Linda skaidri zinājusi, kur un ko studēs. “Divas vasaras strādāju brīvprātīgo darbu Liepājas reģionālajā slimnīcā, rehabilitācijas darbs piesaistīja, un izpētīju, kur to var apgūt. Mediķis neesmu, studēju Rīgas Stradiņa universitātē Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātē trešajā kursā,” par izmaiņām plānos Linda pārāk neskumst: daļēji nāksies darīt to pašu – strādāt palīdzības jomā, tikai “caur papīriem”. Latvijā bez augstākās izglītības īsti vairs nevar, spriež studente.
Viņas māsa Laura šogad beigs dizaina studijas augstskolā, Inga ir loģistikas speciāliste, Daiga – skolotāja Liepājas Ezerkrasta sākumskolā.
Vaicāta, vai viegli bijis iejusties galvaspilsētā, liepājniece atzīst, ka pirmais gads augstskolā bijis īsts izdzīvošanas pārbaudījums. Tomēr diezgan ātri iepazīta lielpilsētas transporta sistēma, īrējuši dzīvokli kopā ar māsu un viņas draugu. Tagad ar Rīgu saista tikai studijas, personīgā dzīve risinās “Pierīgā un Bauskas galā”, kur strādā Lindas draugs Lauris.

Kļūst par ģimenes locekli
Tikmēr Ainars jau ceturto gadu mīt Demiteru ģimenes mājā un kļuvis par šīs ģimenes locekli. “Ainars dzīvo pie maniem vecākiem Aivara un Ingas, viņam uz galda stāv dzimšanas dienā dāvināts diploms “Mūsu brālis”, kurā sarakstītas visas brāļa īpašības.”
Kad jaunietis pēc traumas ārstējās reģionālās slimnīcas Paliatīvajā nodaļā, Linda tur strādāja brīvprātīgās statusā un nedēļas nogalēs, kad nebija procedūru, aicināja puisi pie sevis uz mājām. Lai nedaudz atpūstos no slimnīcas vides, spēlējuši spēles, mielojušies ar picu. Pamazām ciemošanās Demiteru ģimenē ieilgusi – uz nedēļu, tad uz ilgāku laiku, līdz nosprieduši, ka nav jēgas gulties slimnīcā, ja tabletes un vingrošanu var saņemt arī mājas apstākļos.
“Ainaram viena kāja tika amputēta, viņš pārvietojas ratiņkrēslā, jo otra kāja ir nejutīga. Manas prombūtnes laikā par viņu rūpējas ne vien mani vecāki un māsas, bet arī māsu vīri, kuri Ainaru uz rokām nēsāja. Lai gan rokas puisim ir saspringtas, viņš centīgi darbojas un daudz ko iemācījies – apģērbties, parūpēties par higiēnu. Mamma vienīgi pienes ēdienu, jo mūsu šaurajā virtuvītē viņam grūti iebraukt un kaut ko pagatavot.”
Privātmājas pirmajā stāvā dzīvo Lindas vecākā māsa Inga ar vīru un diviem bērniem, Ainars apmeties otrajā stāvā, kur nu jau pusgadu var nokļūt ar speciāli ierīkotu pacēlāju. To, ka atdevusi draugam savu istabiņu, studente nenožēlo: “Tik un tā stāv tukša, lai taču izmanto! Mēs ar māsu esam Liepājā reizi mēnesī. Varu pārgulēt uz dīvāna viesistabā vai uz matracīša.”

Kad savējie novēršas
Ģimene tagad Ainaram liela: apciemo arī paša radi. Pieminot Ainara brāļu un māsu periodisku viesošanos, Lindas balsī ieskanas neliels rūgtums. Jo pēc nelaimes gadījuma 2011. gada vasarā paša radi pagriezuši viņam muguru.
“Beidzoties uzturēšanās laikam Liepājas bērnunamā, Ainaram piešķīra pašvaldības dzīvokli. Pēc kļūšanas par invalīdu gan attiecības ar māsām, gan dzīvoklītis kaut kā pakūpēja. Viņš vienubrīd apmetās pie savas māsas ģimenes vienistabas dzīvoklītī. Bet viss tā sarežģījās. Kad Ainaram vairs nebija iztikas līdzekļu, komunikācija ar viņa ģimeni pārtrūka. Viņa pieci brāļi un māsas tobrīd dzīvoja Liepājā, jebkurš no viņiem varēja Ainaru paņemt pie sevis, bet visi ļoti atklāti novērsās, pat pasi neatveda, ko lūdzām,” Linda atceras, kā kopā ar savu mammu palīdzējusi Ainaram deklarēt dzīvesvietu, tikt pie jaunas pases, nokārtot invaliditātes pabalstu, maznodrošinātās personas statusu, rehabilitāciju centrā “Vaivari”, kā arī nokļūšanu turp un atpakaļ. Lindas mamma kļuva par viņa asistenti.
Sākumā Ainars bijis ļoti pateicīgs visiem Demiteriem: ja neiesaistītos šī ģimene, puisis neapskaužamā psihoemocionālā stāvoklī visdrīzāk atrastos kādā pansionātā.

Dzīve turpinās
Laiks pēc ārstēšanās un atlabšanas tiešām nav bijis viegls. “Par piešķirto invaliditātes pabalstu 40 latiem bija jānopērk zāles, pamperi. Summa tik niecīga tādēļ, ka nav darba pieredzes. Izdzīvot veselu mēnesi un vēl kārtot komunālos maksājumus vienkārši nav iespējams! Mēs esam četras māsas, vīrieša drēbju mums nebija. Slimnīcā viņa plauktā stāvēja vienīgi bikses, krekls, čības ar smiltīm. Māsa nevarēja pat drēbes atvest. Ar laikraksta un interneta starpniecību lūdzām saziedot apģērbu ziemai un rudenim. Bez sabiedrības atbalsta nekas nenotiktu.”
Sociālie tīkli, telefons, ciemošanās – Lindas un Ainara attiecības nav pārtrūkušas. “Skumīgi, bet pēc augstskolas neatgriezīšos skaistajā Liepājā, kur, man neredzot, aug māsas dēli. Jābūt tur, kur ir darbs. Kad biju praksē Liepājas Sociālajā dienestā, man skaidri pateica: brīva darba vieta varbūt varētu rasties pēc gadiem desmit. Dzīvot uz bezdarbnieka pabalstu nav mans sapnis.”
Ainars Semjonovs tagad strādā – veido sporta aktivitātes Neredzīgo biedrībā, kur viņam ir pielāgots kabinets un darba galds. Lindas tētis no rīta viņu aizved un vakarā brauc pakaļ. Ziemā pa sniegu stumties ratiņkrēslā ir grūti, bet vasarā Ainars brauc uz nometnēm, sacensībām. Lai bērnus atturētu no pārgalvīgas uzvedības pie ūdens, puisis reiz devies uz Ezermalas sākumskolu un trešās klases skolēniem stāstījis par savu nelaimi.
Par Ainara pārdzīvojumiem Linda spriež: “Zaudēt kāju jaunam cilvēkam ir ļoti smagi. Bet kā jau vīrietis viņš pārdzīvojot neraud, nevienam savas emocijas, sāpes neizpauž. Man no viņa viss bija jāizvelk, pat tad, kad ieraudzīju izgulējumus. Pārliecināju, ka vajag doties uz slimnīcu, viņš negribēja pakļauties, spērās pretī, ka būs jau labi tāpat, ka neko nesaprotu, jo esmu par viņu trīs gadus jaunāka. Vēlāk atzina manu taisnību. Saprot arī, ka kļūdījies citās situācijās, iemācījies atvainoties.”
Linda šo neapzināto pretošanos noraksta uz gūto galvas traumu un bērnunamā piedzīvoto: tas iedragā dzīvi. Par atgūšanos pēc smagām traumām Linda saka: “To attiecinu uz jebkuru traumu – tikko atbrīvojies no rētām, ir jāsāk aktīvi darboties!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Zelta ābele” pēc četriem gadiem

Kategorijas