Apelsīnu zemē nacionālais kolorīts smeļams pilnām saujām

2015. gada 23. decembris 07:00

216

Apelsīnu zemē nacionālais kolorīts smeļams pilnām saujām

Vēsos, tumšos vakaros viens no sildelementiem ir jaukas atmiņas, piemēram, par saulainu piedzīvojumu. “Ceļot man pirmkārt nozīmē redzēt ko jaunu, skaistu un, protams, aizmukt no ikdienas. Pārsvarā garāku braucienu organizējam rudenī, kad te sāk iet uz tumšo pusi, bet tur viss rit pilnā sparā,” atklāj Maira Deķere. Viņa ceļo arī kopā ar ģimeni, bet ideja par garākiem braucieniem radusies, kad vairākām vienaudzēm tuvojusies 40 gadu jubileja. “Nospriedām – svinēsim visas kopā un citādāk. Nu jau trešo gadu esam stabila kompānija, “konsilijs” nobalso par konkrētu maršrutu, un braucam. Meitenes vairāk alkst saules, zilās debess, balto māju, līdz ar to skatāmies uz Eiropas dienvidiem. Nav būts vēl tikai Itālijas papēža galā. Pirms došanās uz Portugāli, manuprāt, fantastisku zemi, pieļāvām, ka būs liekama vienādības zīme starp to un jau iepazīto Spāniju, taču izrādījās – nekā. Atšķiras gan kultūra, gan daba.”

Vīns šokolādē un “eņģeļu krūtis”
Visam piedzīvojumam atvēlētas desmit dienas, uz vietas – pilnas astoņas. Septembra nogalē pēc ielidošanas Portu, otrā lielākajā Portugāles pilsētā, astoņu cilvēku grupiņa gida Kārļa Andersona vadībā ar tur iznomātu mikroautobusiņu vispirms izbraukājusi Atlantijas okeāna ziemeļu piekrasti. “Doru upes ieleja ir vīnogu audzēšanas reģions, kur jātur acis vaļā. Kalni, serpentīni, trepjveida terases. Tik bīstami kā Verdonas aiza Francijā nav, tomēr šoferis dažreiz speciāli kutināja nervus, asāk pabremzējot.”
Pasakaini saldas, tikko rautas vīnogas, par lētu naudu iegādātas ceļmalas kioskā, pa maisiņam vien notiesātas, braucot uz daudzos ceļvežos minētu baznīciņu kalna galā, kuras sasniegšanai jāveic 686 pakāpieni. Tur valdošie +27, +29 grādi okeāna klātbūtnē bijuši viegli panesami, bet pievakarē un pat dienā, uzpūšot ziemeļu vējam, noderējusi jaciņa vai plāna šalle. Katrā skatu laukumiņā atpūtu apvienojot ar Bībeles ainu iepazīšanu, pamazām uzkāpuši. “Redzējām, kā no baznīcas iznāk līgava un līgavainis, kā viņus apmētā ar rīsiem un sirsniņām. Kāzu viešņas, arī dāmas gados, bija tērpušās ļoti košās drēbēs, vīri melnos uzvalkos. Viņi izbaudīja cits cita labo izskatu, un tas tik ļoti harmonēja ar skaisto dabu un zilajām debesīm!”
Pirms nakšņošanas vienkāršā viesnīciņā paviesojušies dārziem ieskautā muižiņā ar Mateu vīna darītavu, kur dzērienu pilda kolbas veida pudelē. “Vakarā kājas bija vietā, viss pārējais arī, jāturpina! Ja kas tiešām pārsteidza, tā ir starp ziemeļu un dienvidu reģioniem esošā Obiduša, kur septembra beigās ziedēja bugenvillijas visos toņos. Cietokšņa mūru ieskautā pilsētiņa, kas iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā, dzīvo savu dzīvi un lepojas ar ķiršu liķieri, ko pasniedz šokolādes glāzītēs. Mūsu izpratnē – “Prozit” variantu par eiro gabalā ņēma pat tie, kas teica, ka vispār nedzer.”
Portugāle ir apelsīnu zeme, un septembris ir ražas laiks. Augļi neesot oranži kā mūsu veikalos, miza var būt pat apskrubusi. Glāze svaigi spiestas sulas maksājot ap divi eiro, bet apelsīni ir ļoti saldi, tikko no koka rauti. Ar šo gardumu varot sacensties tikai portugāļu nacionālās kūciņas, sauktas par eņģeļu skūpstu vai eņģeļu krūtīm. Kārtainās mīklas groziņš ar vārīto krēmu esot dzimis kādā Lisabonas kafejnīcā, kur joprojām pēc svaigi ceptajiem našķiem cilvēki gatavi dienām stāvēt uz ielas milzīgā rindā. “Tev iepako maisiņā, klāt tūbiņā iedod kanēlīti, pūdercukuriņu. Tu izej parkā un turpat uz soliņa nobaudi. Visa ceļojuma laikā šīs kūciņas un viņu garšīgā kafija bija obligātais pasākums. Portugāle tikai sāk sevi apzināties kā potenciālu tūrisma valsti, tā ir kā kokteilis, kā saldais ēdiens, kur nacionālo kolorītu vēl var smelt pilnām saujām.”

Ceptas sardīnes un “korķa” somas
Kalnainā Portu liepājnieci pārsteigusi ar ļoti skaistu arhitektūru un ļoti daudzām pamestām mājām pašā centrā, kas atstāj pat bīstamu rajonu iespaidu. “Tur vainīga valdība: tā pirms gadiem padsmit uzlikusi milzīgus nodokļus, cilvēki masveidā pametuši daudzstāvu ēkas un pārcēlušies uz lētākām mītnēm piepilsētā,” spriež Maira.
Uzbraucot baznīcu torņos, pilsēta apskatāma no putna lidojuma, un ar šaursliežu tramvaju, krietni mazāku par liepājnieku iecienīto transporta līdzekli, pārvietojas gan ekskursanti, gan vietējie iedzīvotāji. Iebraucējam noteikti jāredz izgaismotie augstie, senie tilti pār Doru, kas aptuveni tikpat plata kā Daugava. Vakaros tur kūsā dzīve, no viena tilta uz vecpilsētu ved gaisa tramvajiņš. Iereibuši cilvēki nav manīti. Lai arī dienvidnieki ir temperamentīgāki, apkalpojošajā sfērās strādājošie portugāļi vienmēr izrādījuši pieklājību un neuzbāzīgu viesmīlību.
Tūrisma sezonas beigās gan jārēķinās, ka ēstuves, īpaši nomalēs, jau slēgtas. Ģimenes uzņēmumos plecu pie pleca saimnieko trīs paaudzes, klientus apkalpo jaunieši, kuri prot angļu valodu. Gastronomisko baudu vidū ceļotāja min arī zivju izvēli. Saprast ēdienkartes piedāvājumu svešajā valodā grūti, bet, izvēloties ceptas sardīnes, trāpīts desmitniekā: porcija bijusi tik liela, ka pieticis divām personām. “Ir vietas, kur vispār mēmais šovs. Parasti mēs, kopā ar gidu deviņi cilvēki, uz laimi pasūtījām dažādus ēdienus un dalījāmies. Vienīgais, ar ko portugāļi mazliet skopojas, ir salāti.”
Portugāļu svētvietā Fatimā, kas ir viena no piecām lielākajām pasaulē, gan vecajā klosterī, gan baznīcā notiek vērienīgi ticīgo pasākumi. Teritorija četras reizes lielāka par Aglonu, un arī oktobrī tur pilns ar cilvēkiem no visas pasaules. “Pirmoreiz mūžā redzēju, kā attālumu no laukuma līdz lūgšanu vietai cilvēki veic, rāpojot uz ceļiem. Ja maršrutā iekļauj tādu objektu, ir laiks padomāt par saviem tuviniekiem un citu svarīgo dzīvē,” atzīst Maira.
Nazares vecpilsēta interesanta ar to, ka atrodas uz 110 metru augstas klints. Izkāp no busiņa un – priekšā skats uz okeānu. Portugāle atšķiras ar mozaīku flīzītēm uz balto mājiņu sienām. “Braucām pa tādām vietām, lai redzētu nacionālo kolorītu, mazpilsētu šarmu. Tiek saglabāts vienots stils, lai kāds objekts neizlēktu no ainavas.”
Gids Kārlis savam dāmu pulciņam ieteicis uzreiz iepirkt kilogramu lakatiņu, lai tam vēlāk nevajadzētu tērēt laiku. Un tiešām, tik skaistus lakatiņus, ar ko sievietēm rotāties, Maira citos ceļojumos nav redzējusi.
Vēl viens kārdinājums, kam grūti turēties pretim, bijuši izstrādājumi no speciāli apstrādātas ozola mizas. Sākot ar rotām un beidzot ar “korķa” somām, ko aktīvi pirkušas ķīnietes un japānietes. Tikai vēlāk latvieši ievērojuši, ka ozolu audzēm gar ceļu nav mizas, taču koki nav beigti, acīmredzot apstrādāti ar kādu atjaunojošu līdzekli.

Gandrīz paliek bez drēbēm
Eiropas kontinentālās daļas tālākais punkts – Rokas rags – ir vieta, kurp ļaudis tiecas ar lielām cerībām. Sajūta tāda arī esot – tu stāvi uz klints kaut kā galā un te tas kontinents beidzas. Klinšainas un kalnainas okeāna piekrastes, fantastiskās ainavas pamudinājušas, atgriežoties Liepājā, meklēt foto kursus – lai skaistumu iemūžinātu kvalitatīvi.
“Tēmējām un pēdējās ceļojuma dienās arī dabūjām atpūtu pludmalē. Jūra mums ir pašiem, tomēr okeāns ir ar citām straumēm, citu zilumu un citām sajūtām. Portugāles dienvidos ir lieliskas kaitotāju un burātāju vietas, kūrorta pilsētiņas pludmalē. Esmu bijusi Kanāriju salu arhipelāgā, bet Portugāles pludmales to pārspēj. Ja laiska gulēšana neiet pie dūšas, var vienkārši pastaigāties, lasīt gliemežvākus, peldēties.”
Lai no viesnīcas nokļūtu metrus simts attālajā pludmalē, jākāpj lejā pa klinšainu taciņu, pēc peldes tās pašas trepes ved augšā. Iepazinuši arī paisuma brīdi. “Labi, ka pati vēl nebiju iebridusi tobrīd mierīgajā ūdenī, jo pēkšņi nāca liels vilnis, kas pārklāja pie klints atstātās drēbes un somiņas ar mobilajiem telefoniem, fotoaparātiem un dokumentiem. Ķēru, glābu, paspēju. Nebūtu noreaģējusi, mantas peldētu. Okeānam ir spēks!”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Apelsīnu zemē nacionālais kolorīts smeļams pilnām saujām

Kategorijas