Rekurzeme.lv ARHĪVS

Aizputes trīnīšiem – 25

MONTA GLUMANE

2015. gada 28. decembris 07:00

6964
Aizputes trīnīšiem – 25

Aizputes trīnīši Kristīne, Kristaps un Kaspars šogad Pirmajos Ziemassvētkos nosvinēja savu 25. dzimšanas dienu. Iepriekšējo reizi “Kursas Laiks” ar Cīpolu ģimeni tikās pirms pieciem gadiem. Toreiz visi vēl studēja, un arī nākotnes plāni bija atšķirīgi.

Šodien visi trīs dzīvo Rīgā un uz mājām Aizputē atbraukuši tikai uz svētku laiku. Kā smej Cīpolu ģimenes galva Māris, abi puiši strādā vienā mājā. Gan Kristaps, gan Kaspars strādā Valsts policijas Rīgas centra iecirknī. Abi ieguvuši augstāko izglītību, pēc tam sešus mēnešus izgājuši profesionālās pilnveides kursus un strādā par Kārtības policijas inspektoriem.

Jauc joprojām
Kristaps pirmais aizgāja uz policiju un tad aicināja arī brāli pievienoties. Darbā abus brāļus šad tad sajauc. “Mūs visur vienmēr jauc, tas jau ir pierasts un ir vienalga,” pasmej Kristaps. Arī skolas laikā skolotājas mēdza sajaukt vārdus. Vaicāti, kāpēc tāda profesijas izvēle, puiši teic, ka darbs policijā piesaista ar to, ka visu laiku notiek kaut kas jauns un darbs ir aktīvs.
Arī māsa Kristīne Rīgā strādā un šobrīd studē doktorantūras 1. kursā Latvijas Universitātē Datorikas fakultātē. Mamma Liene palepojas, ka meita maģistra studijas absolvējusi ar sarkano diplomu – 9 un 10 ballēm. “Pabeidza augstskolu, darba nebija, tāpēc gāja mācīties tālāk. Šodien jau viss ir daudz mierīgāk nekā pirms 25 gadiem. Bija mazi, tad bija mazas dažādas problēmas. Tā jau ir ar maziem bērniem un trīs vēl uzreiz. Labi, ka ir darbs, un labi, ka paši pelna. Ja darbs patīk, tad tas arī ir svarīgi,” pastāsta trīnīšu mamma.

Atceras rekordu
Brīvajā laikā abi puiši daudz sporto – Kaspars nodarbojas ar cīņas sporta veidu MMA un apmeklē trenažieru zāli. Vēl aizvien visi atceras Kaspara rekordu vēdera presēs – 3333 reizes. “Rudenī mēs grābām ārā lapas kādu pusotru stundu, un Kaspars pazuda iekšā. Un tad mēs ienākam iekšā, un viņš saka: ai, es uztaisīju presītes 3333 reizes,” atceras mamma Liene. Arī skolas laikā pusdienu pārtraukumā Kaspars mēdza trenēt vēdera presi.

Ceļo stopējot
Māsa Kristīne ārpus darba un studijām vada studenšu korporāciju “Aurora” un vasarā stopējot apceļo Eiropu. “Ir būts Gibraltārā, ziemeļu tālākajā punktā, gandrīz visās Eiropas valstīs,” pastāsta Kristīne. Pārsvarā viņa ceļo viena pati, tā daudz ātrāk varot tikt uz priekšu. Brāļi māsas avantūras atbalsta un teic: ja pats sevi sargā un nekāpj mistiskās mašīnās, tad viss būs kārtībā. ‘Pirms trim, četriem gadiem stopēt bija daudz drošāk, šobrīd pieredze norāda uz pretējo, tas vairāk saistīts ar bēgļu jautājumu, tur nav pārāk droši vienai staigāt apkārt un stopēt. Augustā biju Francijas lavandu laukos, gribēju arī uz Pompeju, bet, iebraucot Itālijā, sapratu, ka labāk nevajag,” atceras meitene.
Kristīne bijusi arī Japānā, kur uzstājusies konferencē, un atzīst, ka tur gan ir droši un patīkami. “Uz Ameriku vēl nav paspēts, bet gan jau ar laiku. Pavasarī vēlos aizbraukt uz Vīnes operu un kaut kur pabraukāt apkārt uz Tatriem vai uz Bratislavu,” nākamā ceļojuma plānu pastāsta Kristīne.

Vienādas drēbes un dāvanas
Lai gan trīnīši atzīst, ka viņiem nav raksturīga cieša savstarpējā saikne, tomēr Rīgā visi trīs dzīvo netālu viens no otra, tagad gan Kristaps ir pārcēlies nedaudz tālāk. Kaspars ar dzīvi Rīgas centrā ir ļoti apmierināts un uzskata, ka tā ir labākā Latvijas pilsēta. “Tur ir pilnībā viss, ko vajag. Pie mājām ir darbs, baseins, trenažieru zāle, sauna, veikals un kinoteātris.” Arī Kristīne piekrīt brālim, ka centram ir savas priekšrocības. Kristapam gan labāk patīk laukos. “Rīgā viss ir pārāk sasteigts. Katrā vietā ir savs labums un katrā negatīvais.” Visi kā viens atzīst, ka uz mājām Aizputē brauktu biežāk, ja šeit varētu nokļūt ātrāk. Pagaidām sanākot vien trīs, četras reizes gadā.
Tāpat kā uzskati, arī raksturi trīnīšiem ir atšķirīgi. Vienīgais kopējais – visi ir runātīgi. Arī mamma Liene piekrīt, ka katrs ir citādāks. “Kaspars, ja viņš ir nospraudis mērķi, tad arī iet uz to, lai kā tur būtu. Akadēmijā negāja viegli, jo tur bija augstākā matemātika un fizika, bet tika ar to galā, cītīgi mācoties. Kristaps iet vieglāk pa dzīvi, jo viņam ir citādāka dzīves uztvere. Kristīne ir mērķtiecīga, jo nav viegli savienot darbu ar mācībām.” Šķiet, ka raksturi bija tieši tie, kā bērnus atšķirt, jo lielākoties bērnībā visi trīs tika ģērbti vienādi. “Tikai krāsas atšķīrās: viņiem bija zils, man dzeltens vai rozā, bet izskats jau bija tāds pats,” atceras Kristīne. Atšķirīgi bērni tika ģērbti tad, kad uzsāka skolas gaitas. Kaspars bija nedaudz garāks un, kā paši smej, pufīgāks. Viņam vienmēr viss bijis vienu izmēru lielāks. Tagad ir pretēji – Kristaps ir garāks. “Nevarēja jau arī tad dabūt visu vienādu,” piebilst mamma. Trīnīši atceras, ka arī dāvanas Ziemassvētkos vienmēr bija vienādas. Puišiem dāvināja vienādus džemperus vai kreklus, atšķīrās tikai krāsas. “Vairāk, par laimi, nedāvina vienādas lietas,” pasmej Kristīne.

Grib pieradināt āpsi
Vairāk vai mazāk bērnība tika pavadīta savā kompānijā – trijatā. “Pamatskolas beigās parādījās jau citi draugi, bet līdz 6. klasei laiku vairāk pavadījām savā starpā, laukos bija daudz draugu,” pastāsta Kristaps. Paši gan smej, ka iedomu. Vaicājot māsai Kristīnei, kā bija sadzīvot ar puišiem, viņa saka: “Viņi abižoja manu meiteņu pasauli. Šķiet, ka manas lelles tika saplēstas tajā pašā vakarā.” Tāpēc vairāk vai mazāk spēlēšanās notika ar paštaisītiem koka zobeniem un lokiem. “Visi trīs reiz mājās atnesa āpsi, ielika krātiņā un baroja. Bet kā var maziem bērniem iestāstīt, ka nedrīkst tā turēt? Tad iestāstījām, ka āpša mamma gaida un raud. Arī kaķus nesuši mājās,” notikumus atceras mamma.
Vecāki atzīst, ka lielas blēņas bērni ne bērnībā, ne šodien nedara. Cīpoli var būt lepni, ka gan trīnīši, gan pastarītis Kalvis, kurš ir karavīrs, izauguši par kārtīgiem cilvēkiem.