Acu kontakts jāuztur spēkā

2016. gada 4. janvāris 07:00

124

“Lieciet man svētu mieru!” es pasaku Ceriņam un Kārklam, kad viņi, Rīgas mēra uzrunas rosināti, uzsākuši tik smalku sarunu kā par sociālajiem tīkliem. “Man nav laika jūsu pļāpas klausīties, speķarauši jācep.” Tiem abiem lāgā nav, ko darīt, aiziet ciemos pie Vasariņiem padzīvoties internetā, bet es aizdomājos. Ir jau lietišķi, kā Ušakovs televīzijā vēstīja, kad pašvaldība ir viena klikšķa attālumā. Pa telefonu ziņotais pazūd zilā gaisā. Uz papīra rakstīts iesniegums iečabinās citu papīru gūzmā. Kamēr internetā… Nujā, bet vai tad ir tik stabili? Vai tad nevar būt arī – viens klikšķis, un no sirds ārā, no prāta prom? Bet ja tā prātīgi padomā… Nu, ņemsim par piemēru kaut vai problēmu ar tiltiņu pār strautu uz Aizstrauta ciemu. Ik pavasari vīri no abiem krastiem to pielabo, bet savu laiku nokalpojis un kļuvis bīstams pāri staigāšanai tas ir, teikšu tā. Mūsu ciema aktīvisti, kā tik jauns gads iesākas, tā sadūšojas doties un aizrunāt pagastā, lai izpalīdz ar projektu un materiāliem jauna tiltiņa uzbūvēšanai. Un ko atbild? Sasola, bet gada skrējienā aizmirst solīto. Tagad dzirdu – veči taisās ņemt vērā Nila padomu un par tiltiņa problēmu vēstīt pagasta mājaslapā. Nu labi, uzrakstīs.
Tad man nāk prātā Ceriņš un viņa ķirbis. Mans laulātais draugs aizvadītā rudens Ražas svētkos tika godināts kā ciema dižākā ķirbja saimnieks. Kļuvis tagad tik populārs, ka, kur vien iet, viņam seko iesauka Lielais ķirbis. Bet, kad to saka “Lielais ķirbis”, var redzēt, ka ik teicējs mīļi pasmaida. Nevis izsmej, bet joko. Nevis noniecina, bet godā.
Par ko es te runāju? Par acu kontaktu. Par sarunu aci pret aci. Kad nosūti ziņu tajā ģīmja grāmatā “feisa bukā” – tieši to neredzi, kādu ģīmi pagastvecis vai novada priekšnieks rāda. Varbūt nosaka – še tev, vecīt, Vasarsvētki! Gribēji gan! Varbūt mēli parāda vai garu degunu. Viņš taču viens pats savos apartamentos kopā ar to buku, kādu feisu grib, tādu rāda. Bet, kad – kaut vai autobusu pieturā, nevajag nemaz oficiālos apstākļos – ir sarokojies ar Pāksti vai Kārklu un, savu sakāmo vēstot, ciema pārstāvis ir šim ielūkojies acīs, sarunai ir pavisam cita vērte. Tāda kā maģija vai. Nevar tā vienkārši pār plecu pārmest.
Tas jau katram dārzkopim zināms – nepietiek ar to, ka sēkliņu esi zemē sējis, jākopj tas izdīgušais asniņš, nevar ar nezālēm aplaist. Bet savu lielo ķirbi Ceriņš ne tikai apravēja un aplaistīja, bet arī runājās ar to. Un noglāstīja, appaijāja. Visu vasaru. Nez kas būtu izaudzis, ja būtu novārtā pametis. Droši vien kāds noskumis punduris. Atceros manas māsīcas Dzidras stāstu. Viendien pikti pateikusi savam amarillim – izmetīšu tevi miskastē, ja neuzziedēsi. Un nākamajā nedēļā starp lapām izlīdis zieda pumpurs. Augi mūs dzird un saprot. Tā laikam ir arī ar cilvēku sadarbību. Tāpēc ne velti pastāv uzskats – jo vairāk vienaldzīgo sēs un ražu vāks, jo tās ražas kļūs mazākas un varbūt pat nebaudāmākas. Nē, es te nedomāju, ka pagastvecim būtu vaigos mīļi jākniebj. Pietiek, ja uz pleca uzsit un acīs ieskatās, vai ne? Tad jau pie reizes var arī internetā par sevi atgādināt.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Acu kontakts jāuztur spēkā

Kategorijas