Jauno gadu sagaida ar cerībām un spītu

2016. gada 4. janvāris 07:00

2877

Laika pulkstenis ir nepielūdzams un skaita jau 2016. gada ceturto dienu. “Ko gaidāt no jaunā gada?” “Kursas Laiks” jautāja iedzīvotājiem neilgi pirms gadumijas.

“Veselību gaidu! Vienīgais, ko es gribu, – lai būtu veselība,” atklāj grobiņniece Ausma Gužaite. “Un lai bērni atgriežas! Lai nebūtu mājā jābūt vienai! Ko vairāk gaidīt?” Meita ar ģimeni, kuru mājā viņa mīt, pašlaik dzīvo un strādā Anglijā. Atbraukuši vien Ziemassvētku brīvdienās. Uz atgriešanos droši vien būšot jāgaida gadi trīs, četri, kamēr mazdēls beigs augstskolu. Ausmas kundze tomēr novērtē meitas ģimenes ieguvumus: “Lai arī man ir grūtāk, ka tikai viņiem materiāli labāk!”

Priekšroku dod bērniem
Ausma dzīvo līdzās Grobiņas doktorātam, pie ģimenes ārstes nokļūt nav problēmu. Grūtāk ar izmeklējumiem, uz kuriem jāpiesakās un jāgaida rindā. “Man ir problēmas ar sirdi un šķiet, ka tos vajadzētu uzreiz.” Viņa apstiprina citu apgalvoto, ka zālēm cena kāpj ar katru pirkšanas reizi. Pensija – “kāda ir, tāda ir”, uz tās pieaugumu nav ko gaidīt. “Lai Dievs dod, ka viss atkal nekļūtu dārgāks! Ja nebūtu atbalsta no bērniem, tad gan būtu grūti iztikt.” Taču, ja svaru kausos vajadzētu likt naudu un bērnu klātbūtni, tad noteikti izšķirtos par otro. “Visu varētu pieciest, lai tikai viņi būtu te.” Labi, ka netālu dzīvo dēls, kurš atskrien un palīdz. Parasti sakot, ka jaunajā gadā būs labāk, bet Ausma nākotnē raugās reāli: “Zinu, ka man nebūs nekādu izmaiņu.” Viņas gados tādas neplānojot.
Bārtā “Kursas Laiks” sastop tautas lietišķās mākslas studijas “Kamolītis” dalībnieces Ivetu Ķudi un Austru Šinketi. Abas savērušas stellēs diegus. “Vienmēr jau to labāko gaidām, bet tas, ko gribas, neizdodas. Cik pats padari, tik ir labi,” Austra ir piezemēta. Plašākā mērogā neesot ko domāt – kā būs, tā būs.
Vai pasaules notikumi sievietes neuztrauc? “Tā jau gluži nav, bet ko mēs tur varam ietekmēt?” spriež Iveta. Toties “Kamolītī” atradusi sirdij tīkamu nodarbi. “Sāku un iepatikās, esmu uz pareizā ceļa.”
No sākumā paprāvā pulka – ap divdesmit – pašlaik studijā darbojoties sešas sievas. “Kad viss ir gatavs, tad visi ir darītāji. Kad vajadzēja sākt strādāt, tad pamuka,” tieša ir Austra.
Bez shēmām un viltības
Grobiņas pagasta bibliotēkas vadītājai Laimai Liepiņai vecā gada pēdējās dienās darba pilnas rokas – jāsakārto dokumentācija, jānoraksta grāmatas, jāsagatavo materiāli janvāra barikāžu atcerei. “Ceru, ka kaut kas mainīsies gan politiskajā dzīvē, gan ekonomikā. Tas, kā mainīsies mūsu dzīve, atkarīgs no pašiem.”
Laima zina, ka izmaiņas būs darbavietā – bibliotēkai piešķirtas plašākas telpas, līdzšinējām pievienojot līdzās esošo dzīvokli. Bibliobuss ripo un ir tehniskā kārtībā. “Galvenais – lai turas veselība! Lai pietiek naudas interesantām grāmatām, cilvēki ir apmierināti ar bibliotēkas piedāvājumu un lai ir vairāk lasītāju!”
Laima uzskata, ka cilvēkiem jābūt vispusīgiem un jāseko līdzi valstī notiekošajiem procesiem – “tā taču mūsu zeme, kur dzīvojam, nevaram dzīvot kā maisā”. Cilvēki, kuri nāk uz bibliotēku, esot gudri, ļoti domājoši. “Lauku cilvēki jau ir vienkārši, atvērti, viņos nav iekšā paslēptas viltības.”
Vai globālās problēmas Laimu nesatrauc? “Bēgļi? Kamēr mēs ar to reāli nesaskaramies, diezin vai. Mums nav pierasts kaut ko tādu mūsu zemē sagaidīt. Biedē tas, ka tā ir cita kultūra. Taču kultūru sajaukšanās notiks – tas ir neizbēgami.”
Grobiņniecei ir arī klusas vēlmes, ko nevar skaļi paust, “lai nenoskauž”. Viņa, tāpat kā visi, vēlas mieru un stabilitāti savā valstī. “Tik ilgus gadus jau dzīvojam neatkarīgā valstī, bet tomēr liela daļa dzīvo diezgan lielā trūkumā un vēlas, lai valdība beidzot rīkotos tā, lai veidotos biezāks vidusslānis, lai tauta varētu ne tikai domāt par izdzīvošanu, bet normāli dzīvot. Joprojām pastāv ēnu ekonomika, kaut kādas tīklošanas un shēmošanas – draugs draugam, rads radam. Apbrīnoju pensionārus – nu, kā var izdzīvot ar 200 eiro, ja 100 jāatdod par dzīvokli?”
Laima jūt arī pārvietošanās procesus – uz bibliotēku iedzīvotāji nāk izdrukāt biļetes, kad kāds brauc projām vai ciemos.

Mācīsies sadzīvot ar mēri
Kalētu pagasta “Saulītēs” kūp pirtiņas skurstenis, saimnieces Zelma Sprūde un Meldra Kamņeva virtuvē jau samaisījušas rasolu un izcepušas kotletes – vakarā tiek gaidīti ciemiņi. Saimniekiem citas gaitas. Kārlis Sprūds devies uz mežu, lai iebrauktu pēdas, pa kurām piesalstot varēs doties darbos, bet viņa znots Nikolajs Kamņevs šiverē pa fermu.
Meldras sakāmais par nākamo gadu ir kodolīgs: “Gaidām mēri.” “Saulītes” ir tuvākajā apkārtnē vienīgā cūkkopības saimniecība, kuras īpašnieki ir vietējie. Āfrikas cūku mēra izplatīšanās arī Kurzemē tiek vērtēta kā nenovēršama. “Kamēr neesam ar to saskārušies, es pat īsti nespēju iedomāties, kā tad būs. Ko es varu prognozēt un investēt saimniecībā, ja viss karājas mata galā?” atklāta ir Meldra.
“Saulīšu” saimnieki ir apņēmības pilni savu fermu nosargāt un saprot – ja to nāktos likvidēt, vēlāk atsākt diezin vai varētu. “Strādā, dari, un tad jau redzēs, kas būs. Ceram, ka mācēsim ar šo slimību sadzīvot, jo tā te būs ilgi,” Meldra nezaudē optimismu. To apliecina arī sarunā ar Sprūdu ģimeni dzirkstošais humors un dzīvespriecīgie smiekli. Tie skan, arī runājot par politisko teātri. “Labāk politikā nemaisīties un tās negācijas neklausīties, to mēs nevaram iespaidot,” spriež Zelma.
Savukārt profesionālā teātra izrādes ir viens no ģimenes, īpaši sieviešu, hobijiem, kas tikšot kopts arī nākamajā gadā. Jau paspējuši apmeklēt koncertu “Lielajā dzintarā”. Meldrai koncerts ļoti paticis, bet ēka – “galīgi nē”. Tajā esot pārāk daudz neapdzīvojamas telpas, trūkstot mājīguma un dzīvības.
Arī nākamajā gadā Zelma dosies uz vietējā pensionāru klubiņa saiešanām – dziedās un spēlēs ludziņas. “Es smejos, ka vismaz reizi nedēļā mani jālaiž izskraidīties, neesmu visu laiku mājās radusi.”

Darbojas sev dotajā zemē
Vēl pēdējās vecā gada lietas nokārtot steidz SIA “IK projekts” valdes loceklis Normunds Brucis. Vai uzņēmējam uz jaunā gada sliekšņa nav nekādu bažu? “Vienmēr pirms kā jauna ir bažas, bet par to nevajag uztraukties. Ja mums iekšā ir labs satraukums, tad vēlamies attīstīties un iegūt ko jaunu.”
Politiķiem Normunds iesaka vairāk aizdomāties par cilvēkiem, kuri paši sev nevar palīdzēt. “Tie, kuri kustas, sev palīdzēs, bet citiem kādam ir jāpalīdz.” Viņš spriež, ka Latvijā, lietas darot, ir vairāk jāskrien un jākustas, nevar darbalaiku nolikt no pulksten astoņiem līdz pieciem. Ja nebaidīsies no izaicinājumiem, tad atgriezīsies arī tie, kuri aizbraukuši. Vai pašam nav gribējies izmēģināt spēkus citā valstī? “Man vienmēr ir gribējies paceļot, iegūt ko jaunu, izzināt, ko no katras vietas var labu paņemt.” Normundam patikusi uzņēmēja Ulda Pīlēna reiz teiktā doma: ja Dievs mums devis piedzimt šeit, tad te mums arī vajag ko uzsākt, veidot un darboties. Ja cilvēks vietas maina, tad, iespējams, viņa dzīvē sākas bardaks.
Normunds novēl visiem veselību un ģimenē saticību. “Lai bērni labi mācās un lai mēs katrs darām atbilstošu darbu tam, ko esam mācījušies un protam! Lai nemelojam sev! Kad izdarīsim lietas tā, kā pašam gribas, tad arī citiem būs labi. Lai mēs uzdrīkstamies kaut ko jaunu!”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jauno gadu sagaida ar cerībām un spītu

Kategorijas