Dakteris Mertens visaugstāk vērtē mērķtiecību un cilvēciskumu

2016. gada 6. janvāris 07:00

2288

Dakteris Mertens visaugstāk vērtē mērķtiecību un cilvēciskumu

Sesto gadu Liepāju par savām mājām sauc traumatologs ortopēds, mugurkaula ķirurgs Agris Mertens, bet internetā pamanītajos komentāros dakteris jau raksturots kā speciālists ar zelta rokām un zelta sirdi. Darba piedāvājumu Liepājas reģionālajā slimnīcā jaunais ārsts pieņēmis, jo dzimtas sakņu pilsētā saskatījis profesionālās izaugsmes iespēju.

Vēl mācoties rezidentūrā, A. Mertens braucis uz Liepājas reģionālo slimnīcu dežūrās. “Tolaik dakteris Egils Deksnis bija miris, Uldis Ārgalis un Vilnis Vigulis atvaļinājumā un slimnīca meklēja traumatologu,” atceras ārsts. Pēc čakli nostrādātas vasaras iestādes vadītājs Juris Bārzdiņš novērtējis jaunā speciālista iemaņas, kā arī mērķtiecību un aicinājis pabeigt rezidentūru šeit.

Tā kļuvāt par liepājnieku?
Esmu dzimis Rīgā, bet ar Liepāju man ir dziļākas saiknes – gan tēvs, gan vectēvs bija liepājnieki. Pašlaik šeit dzīvo tēva brālis, brālēns un viņa bērni. Esmu ieguvis draugus, paziņas, cenšos piedalīties Liepājas notikumos – lai te veicinātu aktivitātes. Jo šobrīd katrs cilvēks pilsētai ir ļoti svarīgs. Aizbraukt uz ārzemēm ir vienkārši, bet kādam ir jāpaliek šeit un fronte jānotur. Dēļ naudas es prom nebrauktu, vienīgi dēļ izaugsmes.
Daudzi domā: nauda, nauda, taču dzīvē ir svarīgākas lietas. Piemēram, kā jūties. Tu vari būt miljonārs un justies nelaimīgs. Bet vari arī dzīvot vienkāršu dzīvi, darīt apzinīgi savu darbu un justies laimīgs. Kas labāk? Grūti pateikt, droši vien – apvienot abus. Saglabājot pašapmierinātību un saskatot smukumu apkārt. To, ka paliku Liepājā, ne mirkli neesmu nožēlojis.

Profesijas izvēle nāca no ģimenes?
Tēvs Andris Mertens, arī dakteris, nodarbojās ar osteoreflekso terapiju. Tā ir metode, kad atsāpināšanai un stāvokļa uzlabošanai pacienta kaulos tiek ievadīts speciāls fizioloģiskais šķidrums. Tolaik, tāpat kā tagad, cilvēkiem gados bija dažādas problēmas ar locītavām, bet tādas operācijas kā endoprotezēšana vai citas fiksācijas netika veiktas. Kādu laiku tēvs strādāja arī Rucavā, bet pārsvarā savu karjeru veidoja kā zinātnieks Medicīnas zinātnes institūtā Rīgā.
Tēvs nomira, kad man bija četrpadsmit gadu. Skolā nebiju teicamnieks, taču dzīvē vistālāk tiek ne jau teicamnieki, bet mērķtiecīgie. Tāds esmu. Pēc vidusskolas visi gāja uz ekonomistiem, juristiem, jo par šo darbu labi maksāja. Vienmēr esmu bijis sava ceļa gājējs. Cits varbūt būtu palicis Rīgā un strādājis kādā no galvaspilsētas slimnīcām. Prestižs ir subjektīvs lielums: ja ārsts palīdz pacientam Rīgā, nenozīmē, ka viņš ir labāks ārsts.

Vai gadījies būt Ziemassvētku vecīša lomā?
Mēģinu būt labs Ziemassvētku vecītis, apdāvināt tuvākos, vismaz apsveikt. Darbā esmu Salatētis cauru gadu: cenšos būt fleksibls, piekāpties un nemeklēt visās lietās tikai izdevīgumu. Redzot, ka cilvēkam ir pavisam švaki ar naudu, Liepājā ļoti daudziem nav naudas, nāku pretī, mēģinu palīdzēt. Operācijas ir ļoti dārgas, divsimts eiro pacients kaut kā atradīs, bet piecus, sešus tūkstošus – ne. Manuprāt, ļoti svarīgi ir ne tikai būt profesionālim, bet arī nezaudēt cilvēciskumu. Nedrīkst visu mērīt tikai naudā! Kas mani labi pazīst, zina, ka uz mani var paļauties, ka visos atbildīgos mirkļos būšu fokusēts, nokoncentrējies.
Pirms vairākiem gadiem, kad Liepājas reģionālajā slimnīcā sāku kā dežurējošais traumatologs, algas ārstiem bija samērā labas, krīzes laikā tās samazināja līdz minimumam. Materiālās intereses man nekad nav bijušas pirmajā vietā.

Bija citi mērķi?
Jā, gribēju attīstīt mugurkaula ķirurģiju, sapratu, ka šeit varēšu sākt no nulles. Slimnīcas vadītāji dakteri Juris Bārzdiņš un Edvīns Striks mani ļoti atbalstīja. Operācijas bez valsts atbalsta ir ļoti dārgas: instrumenti, implanti utt. nāca no slimnīcas budžeta. Uzticēt sarežģītas un dārgas operācijas jaunam speciālistam bija riskanti, tomēr man noticēja. Kad atnācu, biju tāds vienīgais speciālists, un, atšķirībā no Rīgas, kur var pasaukt palīgā kolēģi, te lēmumi bija jāpieņem patstāvīgi un no sākuma līdz beigām viss jāizdara pašam.
Ķirurģiju vēl augstākā līmenī palīdzēja pacelt ļoti augstas klases, pieredzējis ķirurgs Artis Gulbis, kurš arī atbalstīja “jauno dakteri no laukiem”. Bez viņa viss nebūtu, kā ir tagad. Domāju, ka gan slimnīcas vadība, gan pacienti ilgtermiņā var būt apmierināti: ārpus Rīgas, reģionālā centrā varam sniegt jebkura veida palīdzību, ir spēcīga mugurkaula ķirurģija. Piecdesmit procentus no visām aizņem diska trūces operācijas. Kad disks ir izplīsis un piespiedis nerva saknīti, pacientam ir izteiktas sāpes, viņš nevar pastrādāt. Piedāvājam mazu operāciju, aptuveni četrdesmit piecās minūtēs nerva saknīti atbrīvojam un izplīsušo disku izņemam. Vasarā ļoti izteiktas ir kakla traumas, kad cilvēki neapdomīgi lec ūdenī.
Ķirurgam pēc diennakts dežūras dažreiz ir jāoperē. Kamēr esmu jauns, ļoti fokusēts uz ķirurģiju, ar darba apjomu tieku galā. Varbūt varētu izdarīt vēl vairāk, bet ierobežo kvotas, rindas. Dakteris Striks ir tālredzīgs direktors: lai nāktu pretī pacientam, ļauj programmas pārstrādāt. Piemēram, investējot naudu no slimnīcas iekšējiem resursiem, cerībā, ka nākamajā gadā valsts piešķirs vairāk līdzekļu.

Kā tikāt pie darba pieredzes?
Jau otrajā kursā strādāju par sanitāru Linezera slimnīcas Hematoloģijas nodaļā. Ķirurģija ieinteresēja, strādājot kā feldšerim Rīgas 1. slimnīcā. Pamatā tā bija pacientu sagatavošana operācijai, pārvešana, bet varēju dažāda veida operācijās vērot, kā ķirurgs sadarbojas anesteziologu, kāda ir atmosfēra. Dakteris Pelēcis ieteica voluntēt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Sāku kā rezidents pie daktera Konstantīna Kalnbērza un pamazām iepazinos ar citiem ķirurgiem, arī ar Zatleru. Tā kā rezidenta alga bija ļoti maza, paralēli dežurēju Rīgas 2. slimnīcā.
Terapeits var ārstēt pacientu gadiem, turpretī ķirurģija palīdz ļoti strauji izveseļoties, uzlabot dzīves kvalitāti. Piemēram, tu saskrūvē pacienta salauzto kāju, un viņš var lēkt uz mājām.
Aizstāvējis kursa darbu par endoprotezēšanu, dabūju rezidenta vietu traumatoloģijā. Daudz ko esmu iemācījies no daktera Didža Kalna, viena no vadošajiem traumatologiem valstī. Tieši pēc viņa ieteikuma kā dežurējošais traumatologs guvu lielu pieredzi 1. slimnīcā, jo tur veda pacientus pēc lielām avārijām ar smagām politraumām, patoloģijām, bija jāpieņem sarežģīti lēmumi. Lai apgūtu pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas, biju feldšeris un brigādes vadītājs Rīgas Neatliekamās palīdzības dienestā. Uz rezidentūras beigām jau biju spējīgs patstāvīgi operēt. Tagad varu palīdzēt uz ielas pakritušam cilvēkam, uzņemšanas nodaļā, kā speciālists operāciju blokā un konsultējot pacientus gan Liepājā, gan Ventspilī.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dakteris Mertens visaugstāk vērtē mērķtiecību un cilvēciskumu

Kategorijas