Mūžs var būt par īsu, lai paveiktu visu iecerēto

2016. gada 8. janvāris 07:00

2221

Mūžs var būt par īsu, lai paveiktu visu iecerēto

Kupenu ieskauto namiņu mežmalā regulāri apciemo zvēri, līdz autobusu pieturai labs gabals kājojams, tomēr ploceniece Elza Lazarenoka te nejūtas ne vientuļa, ne garlaikota. Čadīgā kundze ir pārliecināta, ka gadi nav šķērslis, lai atrastu un realizētu arvien jaunas idejas. Datorzinības apguvusi, internetā ziņas un žurnālus lasa, vajadzīgo izprintē, izdevīgi iegādājusies lietotu adāmmašīnu un pieteikusies Šūšanas un rokdarbu skolā “Burda Rīga”. Lai apgūtu mašīnadīšanu, katru sestdienu nu dodas uz kursiem galvaspilsētā. Martā sāksies otrais mācības gads.
Ar dzintara apstrādi tautas daiļamata meistare vairs nenodarbojas, toties izveidojusi savu tehniku – dzintara ietamborēšanu linā. Oriģinālās kaklarotas un aproces mūspuses ļaudis pamanījuši sezonas tirdziņos Liepājā, Pāvilostā un Grobiņā, jau trīsdesmit gadu jūnija pirmajā svētdienā Elza kopā ar citām studijas “Kursa” sievām pošas uz lielo andeli Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Reklamēšana viņas stilā tapušajiem rokdarbiem neesot nepieciešama, jo konkurentu Latvijā nav: “Un man vairāk neko nevajag, tikai sapelnīt vienai ekskursijai gadā. Ļoti patīk ceļot, īpaši ar autobusu. Eiropa krustu šķērsu izbraukāta. Šausmīgi gribu uz Ķīnu, Japānu, bet vecums klāt. Mūžs var nepietikt, lai visu realizētu.”

Iekrīt tamborējumos
Dzintara iestrādi lina rotās Elza apguvusi nejauši. “Tas bija sen, pirms neatkarības atgūšanas. Kaimiņienei Vārpas kundzei sāpēja galva, augsts asinsspiediens, viņa bija dzirdējusi, ka vajag nesāt ap galvu apsietu dzintaru ar linu. Uztamborēju tādu lentīti. Labi izdevās un izmēģināju arī aprocītes, kaklarotas, stīpiņas, jostiņas. Iekritu tamborējumos. Piestrādāju pie katra dzintariņa formas, piestiprinu tos dažādi – ar iztamborētu sētiņu, piešujot vai pielīmējot. Simtiem veidu, visos šajos gados nav bijis divu vienādu darbu.” Lina rotās meistare ievilina arī brieža ragu ripas un dažādus kalnu akmentiņus, piemēram, jašmu, taču lielāka piekrišana esot dzintaram. Ar lāzeru apstrādāts un kvāla krāsnī zem spiediena karsēts dzintars iegūst neparastu krāsu.
“Pirms diviem gadiem, kad savus tērpus modes skatē Līvas svētkos demonstrēja “Laumas” arodskolas meitenes, tās lielās rotas bija manas,” palepojas Elza. Rīgā viņa pamanījusi, ka tamborētos darbus garāmejot vairākkārt glāsta kāda smaidīga dāma. “Viņai acīmredzot ne pašai vajadzīgs, ne ir, kam dāvināt. Kad pajautāju, kāpēc tā, sieviete atbildēja: darbiņos ir tāds mīļums, ka gribas pieskarties.”
Dabiskā materiāla rotas labprāt pērkot francūži, bet 90. gadu sākumā, kad studija brāļojusies ar domubiedriem Liepājas sadarbības pilsētā Darmštatē, par Elzas neparastajiem tamborējumiem interesējušās ne vien vācu studentes, bet arī nopietnas dāmas.
“Viena bija paņēmusi līdzi vīru, bet šis novērtēja: lupata vien ir. Skaidrs, nav jau ne zelts, ne sudrabs. Kad darbus ieraudzīja modes dizainers Gints Bude, kam Rīgā ir modes nams, un aicināja sadarboties, teicu nē: manos gados vairs nevar visu paveikt vajadzīgajā laikā un apjomā.”
Tā paša iemesla dēļ rokdarbniece atteikusi meitenēm no kādas šūšanas darbnīcas Liepājā. Tās lina kleitās piedāvājušas ietamborēt dažādus elementus. Toties Vērgales pamatskolā ploceniece ļoti labprāt meitenēm rādījusi un stāstījusi, kā viņas darbi top.
Sakož ērce un odze
Liepājā Elza mēdz patirgoties Līvas tirgū un pirms Ziemassvētkiem. “Bērni mani aizved, nosēdina mammeli,” pasmaida rokdarbniece, bet nevar nepastāstīt par nelāgajiem notikumiem, kas šoruden nobremzējuši visas aktivitātes. “Aprīlī man mugurā iekoda šuneļa atnesta ērce, nebiju potējusies. Visu vasaru staigāju ne šāda, ne tāda – te temperatūra, te sagurums. Samierinājos, bet augustā paliku pilnīgi beigta. Dēls aizveda uz slimnīcu, noņēma punkciju no muguras, kas apstiprināja aizdomas par ērču encefalītu. Meningīts, smadzeņu iekaisums. Pusotru nedēļu gulēju bezsamaņā, nevarēju ne paiet, ne parunāt, mani baroja. Gulošs gaļas gabals. Fizioterapeite mācīja staigāt: pilnīgi ļurkanas kājas, bez spēka un satura. Rokās tējas krūzi nevarēju noturēt, tā purinājās. Pēc pāris nedēļām sāka iet uz labo pusi, bet zāles gan vajadzēja šausmīgi daudz. Sešus litrus ar sistēmu laida vēnā no rīta, četrus – vakarā. Gulēšana stacionārā pie encefalīta ir bez maksas, bet dēlam pateica: ar tām zālēm, kas slimnīcā, smagi slimo mammu neizvilks. Dēls pirka zāles, 40 eiro viens litrs, ko laida sistēmā.”
Iepriekšējā vasarā Elzai, nakšņojot teltī Brīvdabas muzejā, nemanot iekodusi čūska. No rīta uz rokas parādījies mazs, sāpīgs plankumiņš. Pamazām odzes koduma vieta pārvērtusies lielā pankūkā, roka pietūkusi. Braukt uz slimnīcu piekritusi tikai tad, kad temperatūra pārsniegusi 41 grādu.

Aiziet omes pēdās
Elza Kurme piedzimusi Vērgales novada “Lapiņās” un pēc Vērgales pamatskolas svārstījusies, kur tālāk mācīties – mūzikas vai mākslas vidusskolā. “Omīte Katrīna Kurme, rokdarbniece, adīt iemācīja, kad man bija pieci gadeļi. No viņas mantoto Bārtas tautastērpu saēda kodes, kauns bija tādā pa Brīvdabas muzeju vazāties, tāpēc nācās iegādāties citu – Nīcas tērpu, pirms Atmodas taisītu. Arī mans brālis Linards Kurmis bija ķeneris. “Lietišķajos” veiksmīgi nokārtoju daudzos iestājeksāmenus, pat PSRS konstitūcijā. Keramikas nodaļā man patika, dabūju sesto kategoriju, un mans diplomdarbs – liela grīdas vāze – ilgi stāvēja Liepājas vecajā kultūras namā.”
Sešus gadus Elza atstrādājusi Rolavas keramikas cehā. Tumsā prom, tumsā atpakaļ. “Reizē ar mākslas skolas beigšanu biju apprecējusies un, kad abiem dēliem sākās skolas laiks, nolēmu palikt mājās. Tekstilmāksliniece Ošele 1964. gadā mani iesaistīja studijā “Kursa”, kur pelnīju naudu ar dzintara apstrādi. Studijas vadītāja ieteica mani kā Liepājas nodaļas vadītāju “Daiļradē” un tur strādāju līdz pat aiziešanai pensijā.

Vientuļniece un darbaholiķe
“Egles” Lazarenoki iegādājušies pirms četrdesmit gadiem. Agrāk, kad te grants karjers darbojies, mājiņa uzcelta strādniekiem. Lai būtu omulīgāk un plašāk, vēlāk tapusi piebūve. Jaunākais dēls Janeks Lazarenoks, kurš strādā “Aizputes ceļiniekā” par ceļu projektu vadītāju, uzbūvējis arī lapeni, kamīnu. Kad uzkurina lielo ūdens baļļu, Elza kopā ar jaunajiem metas iekšā, ziemā pēc tam vēl pavārtās sniegā: “Agrāk biju volejboliste Liepājas izlasē.”
Pensionārei visās lietās regulāri piepalīdz gan dēls, gan mazdēli Mārtiņš un Jānis. Čaklākais esot mazdēls Mārtiņš, kurš neatsaka, kad omei vajag sazāģēt ragus šķēlēs rokdarbiem. Tālāk, ar frēzīti, viņa apstrādā pati.
“Vīrs miris, cita nevajag, esmu vientuļniece un darbaholiķe. Ik pa divām stundām izkustos, lai kumbrs nesāp. Arī vecākā dēla vairs nav, viņam divi dēli, tāpat maniem mazdēliem ir divi dēli. Pavisam septiņi puikas, drīz būs astotais – mazmazbērns,” priecājas “Egļu” saimniece.
Vairāki adīti pončo, trīsdesmit pāri rakstainu cimdu tagad aizdoti prom uz Rīgu, draudzene pārliecinājusi, ka nav jēgas turēt mājās, kad nauda veselības atgūšanai vajadzīga. Silto sezonu atvilktnēs pacietīgi gaida satamborēti lina apģērbi, ko Elzai ļoti patīk nēsāt.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūžs var būt par īsu, lai paveiktu visu iecerēto

Kategorijas