Velk atpakaļ pie zemītes

2016. gada 11. janvāris 07:00

4139

Ja kādu cilvēku var raksturot kā pozitīvi dzirksteļojošu, tas pilnībā attiecināms uz kapsēdnieci Imantu Ēvaldi: omulība un latvisks pamatīgums izpaužas gan sievietes vārdos, gan dzīves uztverē. Ģimenes pavarda saturēšanu viņa uzskata par prioritāti, bet laika pietiek arī vaļaspriekiem, tostarp volejbolam un braukšanai ar motocikliem.

Ceļo ar visādiem transportlīdzekļiem
Pie Ēvaldiem “Kursas Laiks” dodas, uzzinot par Imantas uzpirksteņu kolekciju, kas aizsākusies pirms gadiem desmit, bet tas nav vienīgais šīs ģimenes prieka avots.
“Tā kā esmu drēbniece, pirmo uzpirksteni no Anglijas man atveda draudzene. Mums ļoti patīk ceļot, turklāt visādi: ar autobusu, personīgo mašīnu, lidmašīnu; citkārt, nokļūstot galapunktā, noīrējam transportu tur. Jo patiesā dzīve manāma ciematiņos un mazpilsētiņās. Kamēr bērni bija mazi, ar automašīnu braukājām lielākoties pa Baltijas valstīm. Kad mūsu jauniešiem nāca pusaudžu vecums, vairāk braucām divatā ar vīru vai pa vienam. Kā sanāk ar darbiem: dažkārt ir piedāvājums, bet to izmantot var tikai viens.”
Iepriekšējā pavasarī saistībā ar darbu uz Grieķiju devies dzīvesbiedrs Guntis Ēvalds, AS “LPB” tehniskais direktors. Arī pēc šā brauciena kolekcija papildinājusies ar diviem eksemplāriem. Imanta atzīst, ka atmiņa labi piefiksējusi dažās Latvijas pilsētās un Igaunijā sameklētos uzpirksteņus, citu izcelsmi grūti atcerēties. Tāpat kā daži cilvēki – vienkārši iekrīt sirdī, un viss.

Piedzimst kartē
nereģistrētā vietā
Bērnībā Imanta, atšķirībā no brāļiem, māsām, radu bērniem, kuri visu ko krājuši, ar kolekcionēšanu nemaz nav aizrāvusies. “Piedzimu un uzaugu Krievijas ziemeļos. Māsīcām un brālēniem vedu šurp un atpakaļ papīrīšus, jo konfektes taču bija citādākas,” sieviete nosmejas jo sulīgi un piebilst, ka tas jau pavisam cits stāsts.
Imantas tētis Andrejs Jānis Zemītis ir meldera dēls: vectēvam Embūtes pusē piederēja dzirnavas. Kā padomju armijas karavīrs Andrejs Jānis nosūtīts dienēt raķešu daļā aiz Kolas pussalas un kā radiotehnikas speciālists tur palicis virsdienestā. Atvaļinājuma laikā viņš Plocē saticis Imantas mammu un aizvedis sieviņu sev līdzi – aiz polārā loka.
“Tā bija slepena, padomju laiku kartēs neatzīmēta vieta. Kiļdinas salā oficiāli piereģistrēti tikai četri piedzimušie, starp tiem es un mana māsa. Pārējiem kā dzimšanas vieta ierakstīta Severomorska vai Murmanska. Daudz bērnībā redzējām: sniegotos kalnus, garās polārās dienas un naktis. Pa dienu +20, naktī uzsnieg sniegs līdz ceļiem. Vienīgi pašā raķetē iekšā nav būts, viss pārējais – izložņāts.”
Ik vasaru virsnieka ģimene pavadījusi pie omēm Plocē un Grobiņā, kā arī pie māsīcām un brālēniem dažādās Latvijas vietās, bet tēvzemē uz palikšanu Zemīši atgriezušies, kad Imantai bija četrpadsmit un viņas tētis trīsdesmit deviņos gados aizlaists pensijā: katrs ziemeļos nodienētais gads virsniekam skaitīts kā divi.
“Tēvs iedzīvojās normāli, turpat aiz mājas žoga Grobiņas MRSā un “Lauktehnikā” strādāja. Vēlāk, kad salauzās, apkārtējiem zvejniekiem un makšķerniekiem tīklus pina. Visu ko prot darīt, tāpat kā pārējie dzimtā. Lielā adītāja Regīna Kalniņa no Nīcas ir tēva māsa, bet mana ome no mammas puses bija drēbniece.”

Nevis mūsējie, bet
Padomju Savienība
Niecīgs akcents pamanāms, tikai ļoti uzmanīgi ieklausoties: “Uz ielas, protams, sarunājāmies krieviski, daudzās jauktās ģimenēs no Latvijas arī mājās lietoja krievu valodu, bet mēs – tikai latviešu. Vienmēr zinājām, ka esam latvieši. Skatoties hokeja pārraides, piemēram, kad Krievija ar Kanādu spēlēja, māsa un brālis bļāva “mūsējie uzvarēja”, tēvs palaboja: nevis mūsējie, bet Padomju Savienība.”
Imanta neslēpj, ka mājup posusies raudādama. Tēvam bijusi iespēja palikt vēl uz trīs gadiem, bet viņš apzinājies, ka abām meitām nāk vecums, kad sāk interesēt puiši un viss pārējais.
“Astoto klasi Liepājas 9. pamatskolā pabeidzu krievu valodā. Sarkanajā Raiņa ielas ēkā savulaik bijusi 5. vidusskola, tad vakarskola, bet vēl pirms Ulmaņa laikiem – latviešu sieviešu ģimnāzija, kurā mācījās mana ome.”
Imanta sapņojusi par vienu profesiju, vecāki ieteikuši otru, skolotāji – pavisam citu. “Izvēlējos “Laumas” arodskolā latviešu grupā apgūt drēbnieka amatu, bet nebija viegli. It kā lasīju un rakstīju latviski, bet visa terminoloģija, tai pašā matemātikā, citādāka.”
Pēc vidējās profesionālās izglītības iegūšanas jauniete pastrādājusi šūšanas kooperatīvā. “Deviņdesmito gadu sākumā naudas cilvēkiem nebija, uz humpalām vien skatījās un es šuvu, adīju, tamborēju visiem savējiem. Paralēli bija darāmi vasaras darbi omes mājās Plocē, un ballītes Vērgalē nevarēja laist garām. Tur arī Gunti sastapu, vienu māju tālāk aiz “Cielavām” viņš dzīvoja. Pazīstamas bija jau mūsu iepriekšējās paaudzes – mana ome vāca viņa tēvu.”

Zolitūdes traģēdija
pārliecina precēties
Pirmos gadus jaunā ģimenīte mitusi pie vīra vecākiem “Cāļos”, lopus turējuši, bet 2000. gadā nolēmuši, ka bērniem Agnesei un Tomam jābūt sabiedrībā. Noīrējuši pašvaldības dzīvokli Kapsēdes centrā. Abas atvases mācījušās Kapsēdes pamatskolā, pēc tam 5. vidusskolā Liepājā. Imanta strādājusi tirdzniecībā – veikalā “Top!” bijusi i pārdevēja, i maiņas vecākā, i veikala vadītāja.
“Toms turpina studēt, Liepājas Universitātē Agnese pabeigusi biznesa vadību, strādā par operatori Glābšanas dienestā, znotiņš tur ir ugunsdzēsējs. Viņi jau desmit gadus kopā, negrasījās precēties, bet Zolitūdes traģēdija pārliecināja – vasarā būs kāzas. Znotiņu Dairi pazinu agrāk nekā savu vīru, viņš arī no Vērgales puses. Kamēr Plocē ar viņa mammu volejbolu spēlējām, trīs mēnešus vecais puika ratiņos gulēja. Meita, tāpat kā es, vēlāk braukāja uz ballēm Vērgalē. Dairis ir zelta gabaliņš: rokas īstajā vietā, galva uz pleciem!” sieviete priecājas, ka bērni nostājas uz savām kājām.
Imanta un Guntis iepriekšējā vasarā sudraba kāzas nosvinējuši un nolēmuši pārcelties uz dzīvi lauku mājās: “Kapsēde ir Liepājas guļamrajons, laba vieta, kur bērniem augt: blakus dārziņš, skola, veikals, smilšu bedre, kur mazajiem spēlēties, un plašums, kur viņiem paskraidīt. Tagad jaunajiem dzīvokļi ir nokārtoti, bet mēs taisāmies atgriezties laukos – lai mazbērniem būtu, kur paskriet. Mazdēlam Oto, ar vienu “t”, ir divi gadi. Dzīvojos pa mājām, joprojām apadu, apšuju savējos, eglīšu rotas pašas darinātas, arī laukos vienmēr ir, ko darīt. Velk atpakaļ pie zemītes, pie visa savējā pagrabā – gurķi burkā, zaptes, kompoti, sēnes, kartupeļi.”
Svarīgākais Imantas dzīvē ir ģimene un mājas, kur kāds gaida, kur patīkami ik vakaru atgriezties un regulāri visiem saskriet kopā. “Ceru, ka arī laukos tā omulība būs. Vīrs ir labs muzikants, cīravnieku “Koka ikarusā” spēlēja. Guntis, lauksaimniecības speciālists, pārvalda celtniecību, elektrību un elektroniku – prot visus vīrieša darbus, bet es – visus sieviešu. Rokas mums no pareizās vietas izaugušas.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Velk atpakaļ pie zemītes

Kategorijas