Krāj to, ko citi met gružos

2016. gada 15. janvāris 07:00

6180

Ko cits uzskata ārā metamu, to 78 gadus vecais Oļģerts Platačs un viņa dēls Māris Štakeldangā savāc, atjauno un lēnām ir uzsākuši darbu pie privātā muzeja izveides.
Vairums no lietām, kuras eksponētas uz O. Platača glīti nokrāsotā šķūnīša, ir turpat netālu atrastas vai no Kurzemes. Kā, piemēram, ķēde – īsts kalēja roku darbs, uz kura saglabājušies pat iniciāļi. Tā atrasta purvā. Pie blakus esošās Štakeldangas muižas rakts dīķis un tad atradušies dažādi labumi.
Pie šķūnīša rūpīgi sakarināti arī dažādi citi priekšmeti. Starp tiem – sirpji, abrkasis, ar kuru kādreiz kasīja mīklu, lāpstas, biešu raujamie darbarīki, purva lāpsta un dažāda cita kara laika atribūtika. Netālu stāv atjaunota arī kartupeļu rokamā mašīna, veļas rullis no 1855. gada un piena separators, par kuru O. Platačs bērniem stāsta, ka tā ir krējuma mašīna, un tad viņi brīnās. Dažas no mašīnām vēl gaida savu kārtu uz riktēšanu. Pārsvarā tās atceļojušas no vecām saimniecībām, kurās vairs nenoderēja.
Ar īpašu entuziasmu Oļģerts stāsta par dzeloņdrātīm, kuras saglabājušās no kara laika ierakumiem. “Ja tādās tiek iekšā, tad ir cauri,” viņš nosmej. Vairums no atjaunotajiem priekšmetiem ir tādā stāvoklī, ka tos varētu ņemt un lietot. Vaicāts, kādiem nolūkiem kādreiz lietoja pēc skata aso cirvi, sirmais vīrs skaidro: “Gaļu cirta, citam galvas cirta.”
Pārsvarā vēstures relikvijas kungs atradis pats, citreiz kāds palīdzējis, kaut ko nopircis, samainījis vai uzradies, kad cits taisījies lūžņos mest. Meklējot mantas, darbā izmantots arī metāla detektors, tomēr tas īsti nav darbojies.

Svētnīca pārtaps par muzeju
Pagājušajā gadā izveidota siena ar dažādiem darbarīkiem. Starp tiem arī paštaisīta medaļa par dzeršanu. “Padomju saimniecībā “Aizpute” 50. vai 60. gados nevarēja glābties un tad partijas sekretārs sasauca tos brāļus šurp un lasīja morāli. Kurš saņēma šo medaļu, tas atkal nodod nākamajam, un aiz durvīm tur vēl rinda stāv. Katrs dabūja paturēt, tā ar viņiem te cīnījās,” atceras O. Platačs.
Kolekcijā netrūkst arī dažādu kara laiku trofeju – tanku ķēdes un ieroči. Kā saka dēls Māris, tēvs ir galvenais restaurators. “Kursas Laikam” viņš viesmīlīgi izrāda, kā pats saka, savu svētnīcu, kurā, kā noprotam, parasti ir slēgtā zona. Oļģerts plāno svētnīcu šogad novest līdz muzeja izskatam, tomēr pagaidām traucē aukstais laiks. Šķūnīša iekšpusē vēl radoša nekārtība, tomēr viņš parāda kādu pudeli, kura saglabājusies no Liepājas alus fabrikas laikiem. “Kauns teikt, bet izraku no gružiem.” Topošā muzeja plaukti pilni ar dažādām zāļu un balzama pudelēm. Galvenais – lai pudelēm būtu kaut kāds uzraksts, jo vairāk viņu nav.
Savu vietu pie Plataču muzeja atraduši metāla priekšmeti, kuri pirms eksponēšanas tiek pārklāti ar krāsu, lai apstādinātu rūsēšanas procesu. “Tas, ko no zemes izceļ, praktiski ir galīgi sarūsējis, tas, ko atrod vecu māju bēniņos, ir nedaudz labāk saglabājies,” saka Māris.

Pārdod un sāk no jauna
Savu stūrīti gaida dažādi izdevumi, liecības, Latvijas laika ceļu kartes, Raiņa dzejas izdevums, Ulmaņa atziņu grāmata un citas. No 1945. gada saglabājusies fotogrāfija ar Aizputes tiltu pie kultūras nama. Tomēr visiem izdevumiem pagaidām vēl vieta nav atrasta, to ir pārāk daudz. Māris pastāsta, ka izdevumi savākti no visas apkārtnes – paglābti no sadedzināšanas. Kara laikā ap Aizputi bija dažādas noliktavas, datubāzes un sakaru punkti, tāpēc arī tik bagātīgs atradumu klāsts. Arī Oļģerta mazdēlam, apgūstot dizainera profesiju un studējot izdevumus vecajā drukā, šis un tas noderējis.
Līdzko ir lieka nauda, Māris šo to piepērk klāt. Vēstures relikvijas viņš iegādājas arī internetā, bet atzīst, ka tur cenas mēdz būt astronomiskas. Iegādātas Ulmaņlaika čuguna trepes, kuras tagad ir mājas lepnums. Vaicāts, kur tādas atrastas, saimnieks saka: “Kā jau ir cilvēkiem – kāds kaut ko dabū, kaut kur nogrūž iekšā siena šķūņos un klētīs, mazbērni atkal velk ārā.” Savukārt ar ziedošanu veicas ļoti bēdīgi. “Uz pirkstiem var saskaitīt cilvēkus, kuri ir ziedojuši. Visi grib naudu,” novērojis Māris un pastāsta, ka vēsturiskus priekšmetus sācis vākt jau no septiņu, astoņu gadu vecuma, bet pirms armijas pārdevis un tagad pirms aptuveni astoņiem gadiem atkal sācis visu krāt. “To vērtīgāko es esmu atstājis, bet, kas man nepatika un nederēja, to visu pārdevu.”

Ieejas maksu neprasīs
Muzeja izveides virzība notiek palēnām. Tas tāpēc, ka pagaidām trūkst telpu. “Lai visu šo saliktu, vajag nenormālu ieguldījumu un telpas. Piemēram, papīrs prasa siltumu.”
Kad krātuve tiks pabeigta, tā saimnieki to plāno iekļaut Aizputes novada tūrisma objektu apskates vietās, kā arī plāno iegūt atzinumu no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Tomēr muzejam nebūs konkrētas ieejas maksas. “Es domāju, uzlikšu ziedojumu kastīti. Parasti ir tā – kad pasaka maksu, tad cilvēki uzreiz kaut kur pagriež muguru. Kam nav žēl, tas, protams, iemetīs. Cilvēkiem jau taisītu, nevis priekšā žogu uzlikt un nevienu nelaist iekšā,” nosaka M. Platačs.
Abi saimnieki atzīst, ka līdz tam vēl daudz darba. Pulksteņi, krēsli, galdi, kumodes un vēl dažādas lietas gaida savu kārtu, lai ar Oļģerta rokām tiktu prasmīgi atjaunotas. Dažreiz gan gadās, ka atved tādā stāvoklī, ka tur nav, ko atjaunot, un restaurācija maksā lielu naudu. “Citreiz es domāju, kur tik daudz esmu savācis, ka nav, kur nolikt,” nosmej Māris, tomēr domu par muzeja izveidi neatmet, un atvadoties norunājam, ka nākamo reizi tiekamies muzeja atklāšanas pasākumā.

+ 8

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Krāj to, ko citi met gružos

Kategorijas