Rolavas keramikas ražotne atdzimst kā fēnikss

2016. gada 20. janvāris 07:00

12055

Rolavas keramikas ražotne atdzimst kā fēnikss

Pērn Grobiņas novada uzņēmums SIA “Konaks Plus” atzīmēja piecpadsmit gadu jubileju. Uzņēmums nodarbojas ar māla suvenīru izgatavošanu un ticis pāri krīzēm, gan piedzīvojis dažu labu veiksmi. Investora piesaistīšana nu pavērusi iespēju izmantot pašu iegūto mālu, un tas ir viens no faktoriem, lai nākotnē raudzītos cerīgi. Keramikas ražotne Rolavā atkarībā no sezonas ar darbu nodrošina divpadsmit līdz piecpadsmit Rolavas, kā arī Grobiņas, Durbes un Liepājas iedzīvotājus, kuriem tiek segti transporta izdevumi.

Bez Krievijas krītas pieprasījums
Lielākā daļa “Konaks Plus” sortimenta nonāk Rīgā. Informāciju par pieprasījumu uzņēmums saņem no savas tirdzniecības vietas Līvas laukumā, kas tur funkcionē jau gadus desmit. Veiksmīga ir sadarbība ar galvaspilsētā strādājošu firmu “Guna”, kam līdzīgs profils. “Konaks Plus” sadarbojas ar lietuviešu kompāniju, kas līdzās savai produkcijai Rotenburgā piedāvā arī Rolavā tapušos keramikas suvenīrus, taču noslēgt pastāvīgu līgumu ar vāciešiem nav izdevies.
Līdz ES sankcijām pret Krieviju un rubļa vērtības krišanai nadzīgākie suvenīru pircēji bijuši naudīgie tūristi no Krievijas. “Kādu laiku izdevās nedaudz ielikt savā kabatā,” neslēpj uzņēmuma izpilddirektors Sergejs Kruks. “Tagad visu ieguldām ražotnē. Paši strādājam un saņemam tikpat, cik mūsu darbinieki.”
Uzņēmuma vadītājs sarūgtināts rāda nerealizētās sagataves, neapdedzinātus suvenīrus ar Tallinas vecpilsētas torņiem: šogad no igauņiem nav saņemts neviens pasūtījums. Agrāk kaimiņzeme iegādājusies produkciju vērtībā no septiņiem līdz desmit tūkstošiem eiro gadā. Neskaitot sīknaudu, keramikas rūpnīcas produkciju pērkot amerikāņi, angļi, lietuvieši. “Vācietis, skandināvs izvēlas tikai kādu sīkumiņu, bet krievs pirka suvenīrus sev, mammai, tēvam un vēl kaimiņienei. 2014. gadā mums bija 15 procentu kritums, taču pagājušogad – jau divdesmit pieci. Lai izdzīvotu, veicām iekārtu modernizāciju un kadru optimizāciju: pirms četriem gadiem te strādāja gandrīz piecdesmit cilvēku, pašlaik – divpadsmit līdz piecpadsmit.”
S. Kruks stāsta, ka suvenīru tirgū notiekošais un firmas finanšu rādītāji no kolektīva netiek slēpti un labas attiecības saglabātas arī ar atlaistajiem darbiniekiem.
Izmaiņas skar arī suvenīru klāstu: agrāk populārie pie ledusskapja spraužamie magnētiņi, ko rolavnieki pirmie Latvijā sāka ražot, vairs nav aktuāli, arī zodiaka zīmes zaudējušas piekrišanu, toties pieprasīti dažādi māla zvaniņi. Piemēram, ar kaķa figūru. Arī tūkstotis zvaniņu ar gada simbolu – pērtiķīti – jau pārdoti. Uzņēmuma radošā komanda labprāt strādā ar speciāliem pasūtījumiem. Tā oriģinālus firmas prezentācijas namiņus ar firmas logotipu pirms došanās uz nozares izstādi pasūtījis tūrisma operators “Tez Tour”. “Ar vāzes rasējumiem ieradās Somijas vēstniecības pārstāvji, piekritām. Uztaisījām aprēķinu – nopelnītie septiņdesmit centi par katru izstrādājumu nesegtu izdevumus par elektroenerģiju, algām, izejvielām un transportu. Neizdevīgi!”
“Pirms diviem gadiem Pēterburgai uztaisījām diezgan lielu apjomu, bet zināt, kā ar krieviem – preci atdevām, bet samaksu – 20 tūkstošus eiro – nesaņēmām. Tagad Pēterburgā ir reklāma un jauni pasūtījumi no Ņevas prospekta veikaliņiem, kuru saimniekiem ir bizness arī Černogorjē. Preci nosūtām tikai, kad veikta priekšapmaksa.”

Kailas sienas un superrijīga krāsns
Sergejs atceras, kā kopā ar kompanjoni Marinu Komarovu ap 2000. gadu iegādājušies keramikas izstrādājumu ražotni Rolavā. “Man un vēl diviem cilvēkiem Rīgā piederēja keramikas darbnīca, meklējām jaunas telpas. Valsts uzņēmumu “Latvijas keramika” nopirkušie maskavieši ielika par direktoru Aivaru Janovski un sāka izpārdot filiāles. Vēlāk A. Janovskis atpirka “Latvijas keramikas” akcijas, rūpnīca Jelgavā turpina ražot sadzīves keramiku, bet no filiālēm darbojas vairs tikai šī – Kurzemē. Bija palikušas kailas sienas ar izsistiem logiem un viena lielā padomju laiku tuneļa krāsns, kas diennaktī patērēja elektroenerģiju tūkstoš dolāru vērtībā. To nojaucām un iegādājāmies krietni ekonomiskāku Lietuvā ražotu elektrisko mufeļkrāsni. Izvesto labo iekārtu vietā nācās pirkt jaunas.”
Vairākos stāvos sakrauto keramiku apdedzina tūkstoš grādu temperatūrā desmit stundas. Kopā ar atdzišanu process aizņem diennakti, gatavās produkcijas noliktava atrodas Rīgā.
“Pērn kopā ar Grobiņas novada vadītāju Aivaru Priedolu, esošajiem un bijušajiem darbiniekiem atzīmējām uzņēmuma pastāvēšanas 15 gadus, kuru laikā te strādājuši aptuveni trīs simti cilvēku. Daži no agrākā kolektīva nodzērušies, citi nomiruši, zinošākie aizbraukuši peļņā uz ārzemēm vai atraduši darbu citur. Iet mums diezgan sarežģīti: pērn pat gribējām uzņēmumu slēgt, jo ziemā nepietika naudas algām un uz diviem mēnešiem nācās darbiniekus laist atvaļinājumā,” neslēpj firmas vadītājs. “Līdz tam izstrādāju produkcijas dizainu, lai glābtu situāciju, aktīvi pievērsos ražošanas jautājumiem, un sāka iet uz labo pusi. Šoziem turpinām strādāt arī “tukšajos” mēnešos un piepildām noliktavu.”

Roku darbs prasa meistarību
Uz apmaksātu pārbaudes laiku pieņemtas divas mācekles no Liepājas. “Nosēdinām, iedodam otas, meistars visu parāda, un pēc divām nedēļām, ja cilvēks tiek galā, noslēdzam darba līgumu. Suvenīru apzīmētājiem ir gabaldarbs, apdedzinātāji saņem atbilstoši nostrādātajām stundām.”
Pie īpaši aprīkotiem darbagaldiem notiek virsmas reljefa apstrāde ar sasmalcinātu stiklu. Glazūras zaļo krāsu panāk, suspensijai pievienojot vara oksīdu, bet brūna glazūra sanāk, ja klāt ir mangāna oksīds.
Suvenīru apgleznošanas cehā strādā pieredzējusī rolavniece Dace Ozola un viņas meita. Agrāk Daces tēvs šeit bija direktors. Bet liepājniece Kristina Bruža ir gandarīta, ka atrasts darbs atbilstoši profesijai: Liepājas mākslas skolā viņa mācījusies tieši Keramikas nodaļā. “Gleznot ar krāsainu glazūru ir diezgan sarežģīti, Kristina to prot labāk par citiem,” darbinieci uzslavē priekšnieks.
Citā telpā, ko var saukt par rūpnīcas smadzeņu centru, notiek sagatavošana izstrādājuma tiražēšanai: tehnologs uzzīmē skici, izskaitļo parametrus ar precizitāti līdz milimetram, top sagatave, kaps, atlējums ģipsī. Mēdz būt arī ļoti sarežģītas, filigrānas formas, skaidro keramiķe māksliniece Valentīna Kruka un izsaka nožēlu, ka Liepājas mākslas skola vairs nesagatavo keramiķus, tāpat Latgalē sarūk veco amata meistaru skaits, tie paši nenodod savas zināšanas tālāk.

Gādā, lai būtu aroda turpinātāji
Darbiniekus uzņēmumam Kruku ģimene sagatavo uz vietas. Keramikas izstrādājumu ražotnē pērn viesojušies Liepājas vidusskolu audzēkņi. Projekta laikā viņi mācījušies mālā veidot baltkrievu un latviešu nacionālos ornamentus.
Sergejs keramiķa specialitāti apguvis Bobruiskas mākslas skolā Baltkrievijā, tur sastapis nākamo dzīvesbiedri Valentīnu. Viņa dzimusi Bauskā un dzīvojusi Jelgavā. Pāra pārcelšanos uz Latviju ietekmējis iegādātie īpašumi Rīgā un pēc tam Rolavā. “Abi esam Baltkrievijas pilsoņi, mūsu vecākā meita ir precējusies un dzīvo Minskā, mums ir mazmeitiņa. Jaunākā meita Valērija pēc Liepājas 12. vidusskolas beigšanas kopā ar savu draugu liepājnieku Maksu Hmeļevski, puisis te strādāja par keramikas apdedzinātāju, tagad Bobruiskas mākslas koledžā apgūst keramiku un dizainu. Pie mums viņi taisīja savus diplomdarbus keramikā, ko aprīlī aizstāvēs. Būs, kam atstāt biznesu – izglītotiem cilvēkiem.”
Vaicāts, vai saredz nozares un sava uzņēmuma nākotni, S. Kruks spriež pēc saviem Latvijā dzimušajiem bērniem: “Negrib te strādāt, bet viņi vēl ir jauni. Padzīvos, sapratīs, ka prasības visur vienādas. Lai kur tu peldētu, vienalga, uz dzimteni velk, un te būs tāds kā rezerves balsts, vieta, kur strādāt.”
Iespēju izaugsmei pavērusi investora atrašana. “Pirms ES sankcijām pret Krieviju cilvēki no Azerbaidžānas un Krievijas vēlējās ieguldīt naudu, taču izlēma nogaidīt. Agrāk pirkām mālu Jelgavā un Lietuvā. Par laimi, uzradās investors no Maskavas, kurš nopircis māju Jūrmalā un tur dzīvo kopā ar sievu. Viņš piedāvāja ieguldīt līdzekļus un atjaunot māla ieguvi blakus esošajā karjerā. Uztaisījām kopīgu mikrouzņēmumu, atjaunojām māla ieguves iekārtas, nepieciešamo papildus iegādājāmies Siguldā un tagad varam iegūt mālu aptuveni piecas tonnas dienā. Pēc pirmo partiju nogādāšanas Rīgā gaidām, kāds būs turpmākais pieprasījums. Savu fabriku ar izejvielu esam nodrošinājuši un gaismu tuneļa galā redzam.”

+ 13

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rolavas keramikas ražotne atdzimst kā fēnikss

Kategorijas