Patīk izkāpt ārpus komforta zonas

2016. gada 20. janvāris 07:00

2321

Ārēji Rolands Eglītis no saviem vienaudžiem atšķiras tikai ar mazliet nopietnāku skatienu, bet, iepazīstot tuvāk, atklājas neordināra personība. Staltā auguma parametrus jaunais vīrietis nerealizē vis basketbolā vai futbolā, kas viņam ir ļoti tuvs sporta veids, bet gan… dambretē. “Skolas laikā tas ļoti attīstīja domāšanu un es to izmantoju,” neslēpj Rolands. “Augstākais sasniegums – Latvijas vicečempions sešdesmit četru lauciņu dambretē, piedalījos pasaules čempionātā simt lauciņu dambretē Ukrainā.”
Uz sarunu gan Rolandu aicinām citu iemeslu dēļ – viņš guvis ievērojamu pieredzi asistenta darbā un studijās ārzemēs, kā arī pagājušovasar desmit dienās pieveicis aptuveni 500 kilometrus, soļojot gar Baltijas jūras krastu no mūsu valsts robežas ar Lietuvu līdz robežai ar Igauniju, līdzi ņemot Kurzemes un Vidzemes karti, guļammaisu, mazo telti, rezerves apavus un dažas higiēnas lietas.

Atklāj savu nākotnes profesiju
Rolandu Eglīti notveram, kad viņš, šobrīd rīdzinieks, ieradies Liepājā, lai pasniegtu angļu valodu “Valodu vēstniecībā”.
“Latvijā esmu tikai desmit mēnešus, pirms tam sešus gadus dzīvoju Austrijā, un tas bija viens no vērtīgākajiem posmiem manā dzīvē. Turp devos kā brīvprātīgais zem Eiropas programmas “Erasmus+” un rehabilitācijas centrā sāku darboties ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,” atklāj sarunas biedrs.
Doties uz ārzemēm motivējusi vēlme iepazīt atšķirīgu mentalitāti un gandrīz no nulles apgūt vācu valodu: “Darbs ar cilvēkiem, kam ir fiziska un garīga atpalicība, man bija kaut kas pavisam jauns, bet šķita, ka tieši tas ir jādara, lai izkāptu ārpus komforta zonas un iegūtu jaunas prasmes. Tas tiešām manī daudz ko mainīja, aktivizēja – apzinājos savus talantus un atklāju savu nākotnes profesiju.”
Kad atvaļinājumu laikā Latvijā Rolandam jautāts, ar ko tur nodarbojas, viņš atbildējis, ka ir integrācijas speciālists. Kaut gan tāda profesija reāli tobrīd neeksistēja, jaunietis par to daiļrunīgi stāstījis, jo tiešām piedalījies starptautiskos integrācijas projektos un daudz darbojies ar jauniešiem ne tikai Austrijā, bet arī Spānijā, Itālijā, Slovēnijā un Latvijā.

Novērtē izglītības nozīmi
“Uzzinājis, ka institūtā “BBC Training” organizētas pilnīgi jaunas – integrācijas – studijas ar starpkultūru kompetenci, protams, pieteicos. Tas ir pierādījums, ka domas materializējas. Viens no maniem hobijiem ir paša personības pilnveidošana un caur koučingu palīdzēšana citiem. Pašlaik atkārtoti vadu mērķu meistarklasi cilvēkiem, kur vēlas ne tikai darīt “kaut ko”, bet konkrēti nodefinēt mērķi, pierakstīt, salikt pa soļiem un ļoti mērķtiecīgi to īstenot.”
Papildus citām aktivitātēm Austrijā latvietis nonācis NLP (neirolingvistiskā programmēšana) akadēmijā. “Pieslēdzos kā asistents un, strādājot par integrācijas speciālistu, redzēju, kā cilvēku dzīves transformējas.” Iespēju nemaksāt studiju maksu – desmit tūkstošus eiro par programmu, kas ļauj kļūt par NLP treneri – nodrošinājusi tieši darbošanās asistenta statusā.
“NLP akadēmijā sapratu, kā tiek gatavoti semināri, un ieguvu vienu no svētīgākajām lietām manā dzīvē – NLP zināšanas. Šis komunikācijas instruments palīdzējis gan integrācijas speciālista darbā, gan veiksmīgi kārtot savu dzīvi. Pieredzēju arī atšķirīgas vadīšanas manieres, stilu. No akadēmijas vadītāja Renē Oto Knora mācījos problēmas risināt konstruktīvi, spēju savos darbiniekos saredzēt labo un pateikties par to skaļi.”

Vairāk jūtas kā austrietis
Austrijā Rolands apprecējies ar Barbaru, par saskarsmes valodu ģimene izvēlējusies angļu valodu, bet vācu sarunvalodu latvietis apguvis trīs mēnešos. Augstāks līmenis sasniegts pusgada laikā, un iegūtais B2 sertifikāts bijis pietiekams, lai uzsāktu studijas Vīnes Universitātē.
“Latviski manis izvēlētā joma saucas “Izglītības zinātne ar novirzienu ārstnieciskajā pedagoģijā”. Salīdzinot ar Latviju, studiju līmenis nav augsts, turklāt daudz ko jau reāli darīju praksē. Vērtība – caur studijām apgūtā akadēmiskā vācu valoda. Pēc mentalitātes pašlaik vairāk jūtos kā austrietis, ne latvietis. Piemēram, uzsākot sarunu, es uzdošu citus jautājumus, jo latvietis ir vairāk tendēts salīdzināt savu un otra cilvēka situāciju. Austrietim parasti ir vienaldzīgs otra materiālais stāvoklis, komunikācijā tiek meklēts kopīgais, par ko var parunāt. Ar Austriju noteikti gribu izveidot ciešāku sadarbību.”
Laulība ar Barbaru viņas specifiskās slimības dēļ izjukusi, taču saglabājušās sirdssiltas sajūtas attiecībās. Pēc integrācijas kouča diploma iegūšanas Rolands atgriezies dzimtenē. “Jutu, ka man vajag dinamiskāku dzīvi, jo atkal biju nonācis komforta zonā, nejutu progresu. Gribēju apgūtās lietas pārnest uz Latviju – sociālajā darbā, komunicējot caur koučingu.” Profesionālo varēšanu puisis apliecinājis, iesaistoties jauniešu personības attīstības programmā “Go Beyond”, darbojoties jauniešu organizācijā “Mentor Latvia”. Viņš ir skolotājs “Valodu vēstniecībā”, kā arī strādā dienas aprūpes centrā “Agate”, kas paredzēts senioriem ar demenci. “Caur projektiem palīdzu piesaistīt finanšu līdzekļus, lai “Agatē” izveidotu telpas arī jauniešiem ar īpašām vajadzībām.”

Pārbauda fizisko kondīciju
Doties pārgājienā, kas viņam asociējas ar svētceļojumu, Rolands spontāni izlēmis pagājušā gada jūlijā. “Desmit dienās kājām pieveicu aptuveni 500 kilometrus gar jūras krastu – lai pabūtu pie dabas. Bija doma iet kopā ar vienu cilvēku, kurš atteicās. Uzstādījums neņemt līdzi naudu un pārtiku padarīja pasākumu daudz interesantāku, taču es neapzinājos, ar ko būs jāsaskaras. Papildu motivators, kas vienmēr nostrādā, ir sava nodoma pavēstīšana publiski. Gribēju arī noskaidrot, vai garīgais spēks spēj pārņemt fizisko kondīciju, vai kaut kas dzen uz priekšu, kad izsīkst fiziskās rezerves. Par šā pieņēmuma patiesumu pārliecinājos, nonākot Kolkā, kad parādījās otrā elpa.”
Smiltis kājas berzušas kā smilšpapīrs, pēc soļošanas ar sakostiem zobiem ceļotājs atskārtis, ka var vietumis izmantot zālainu piejūras celiņu. Kur stāvkrasts saskaras ar ūdeni, gājis pa meža taciņām. Liepājas, Ventspils un Rīgas šķērsošana mazinājusi tempu, jo pie smiltīm pieradušām kājām asfalts izrādījies pārbaudījums.

Saule, smiltis un bākas
Rolanda Eglīša dzimtā puse ir Liepupe, kas netālu no Vidzemes jūrmalas, un tur, piecdesmit kilometrus no galamērķa, viņu satikt atnākusi mamma.
Akmeņainā pamatne Vidzemes piekrastē pēdām ir patīkamāka, secina gājējs, turpretī posms no Labraga līdz Ventspilij palicis atmiņā kā grūtākais – palieli akmeņi kopā ar mīkstām smiltīm, jāuzmanās, lai neizmežģītu potīti. Vientuļais gājējs tur sevi dzinis uz priekšu, atbalstoties uz divām koka nūjām.
Bāku uzraugi nav ieinteresēti ielaist pārnakšņot, sapratis Užavas bākā, kuras apsargs nelaipni licis doties tālāk un aizcirtis durvis. Ovīšu bākā ceļiniekam netīši sanācis pārpratums. “Internetā sameklēju bākas dežuranta tālruņa numuru, klausuli pacēla tante, kurai pastāstīju par sevi. Viņa nez kādēļ mani noturēja par bākas apsargu, un es situāciju izmantoju. Atpūtas zonā tiku iekšā pa sētas durvīm, no rīta sieviete atnesa brokastis – auzu pārslas ar ievārījumu”
Vējš no jūras mazinājis svelmi, no saules apdeguma pasargājusi cepure ar platām malām, darba cimdi un slēgts apģērbs. Pusi no naktīm jaunais vīrietis pavadījis teltī aiz kāpas, kur sajutis vēja, jūras, meža skaņas un smaržas, gliemju un odu uzbāzību, citkārt nakšņošanu zem jumta noorganizējis liepājnieks Mārtiņš Mamis.

Pārliecinās, ka labi cilvēki ir visur
Pludmalē satiktie bijuši izbrīnīti, kad saplīsušās somas dēļ Rolandam nācies improvizēt: “Atkritumu maisus piesēju uz diviem zariem, ko vilku pa smiltīm. Pēc septiņiem kilometriem apakša bija izirusi, kaut ko pazaudēju. Tad līdzi paņemto tukšo kartupeļu maisu apviju ar pludmalē uzietu virvi. Lai tā negrieztos plecos, apakšā paliku atrastas tukšas plastmasas pudeles, putuplastu gabalus. To redzot, vīrs, kurš pastaigājās ar bērnu, painteresējās par manu gājienu. Izstāstīju, un atvadījāmies.”
Tumši mākoņi jau brīdinājuši, un pusotras stundas gājiena attālumā no vietas, kur ķimerējies ar nešļavu, gājēju pārsteidzis lietus. Pēkšņi pludmalē parādījies sastaptais vīrietis. Viņš bija pabraucis uz priekšu ar mašīnu un gaidījis, lai piedāvātu savu mugursomu. “Ar šo esmu bijis ekspedīcijā Sibīrijā un Afganistānā. Kad būsi galapunktā, piezvani, sarunāsim, kad atdosi,” teicis Voldemārs.
Savādais ceļotājs, kurš soļojis pa divpadsmit stundām dienā, atbalstīts, gan novēlot laimīgu ceļu, gan piedāvājot ēdienu. Uzzinot par ekstrēmo plānu, labdarības organizācija “Snowflake” informējusi plašāku sabiedrību. Pasniedzot to kā sociālo projektu, organizētas pārtikas paciņas. Īsziņā ceļiniekam paziņots, kur smiltīs ieraktos maisiņus meklēt. Kāda kompānija aiz kāpām grilējusi desiņas, pacienājusi gājēju un iedevusi līdzi pudeles ar ūdeni. Bada sajūta ne dienu nav piemeklējusi, dažkārt līdzjutēju dāsni piedāvāto pārtiku pat nav varējis uzreiz apēst.
“Ventspilī zem skatu platformas bija aprakta paciņa. Engurē cilvēki, kuri uzkopa draudzes nama teritoriju, atļāva dārzā uzsliet telti, lasīt ogas un vēl atnesa divus maisus ar produktiem. Ļoti mīļi, bet ko vienam iesākt ar pusi arbūza, litru saldējuma, dārzeņiem, krējumu un piecu litru ūdens pudeli? Par laimi, satiku manu draugu ģimeni un uztaisījām pikniku.”

Neiesaka atkārtot
Pārgājienā Rolandam līdzi bijis lukturītis, lai varētu uzcelt telti tumsā, ārējais lādētājs telefona noturēšanai pie dzīvības pāris dienas un mobilais internets tālrunī. Dažbrīd šķitis, ka palīdz kāds augstāks spēks. Radot pozitīvu mijiedarbību ar dabu – kad priekšā redzams negaiss, līņā un iešana nav patīkamākā, izdevies to pieņemt.
“Psiholoģiski, mentāli biju gatavs, fiziski – pilnībā ne. Lai gan trenējos garajos skrējienos. Pēc pirmajā dienā noietiem sešdesmit kilometriem ķermenis sāka lēnām protestēt. Diskomforts, tulznas, celis ļodzījās. Pārkāpjot barjeru, kad fiziskais ķermenis vairs netur, parādās jauni spēki, ar ko ikdienā cilvēks nesaskaras, jo sevi līdz limitam nenoved. Spītīgi gāju, kamēr bija gaišs, spītējot un pierodot pie visām sāpēm. Man varbūt paveicās, bet citiem neiesaku to atkārtot: nav veselīgi.”
Gājiena laikā bijis daudz dažādu pārdomu, piedzīvotais joprojām ģenerējas galvā un parādījusies izteiktāka misijas apziņa. Jaunais vīrietis apzinājies, ko nozīmē pārvarēt grūtības un sniegt atbalstu citiem. Ikdienā palīdz pieņemt atšķirīgi domājošus cilvēkus – tas integrācijas sistēmā strādājošam speciālistam ir ļoti svarīgi.

+ 6

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Patīk izkāpt ārpus komforta zonas

Kategorijas