Parāda, kā mīlēt deju

2016. gada 22. janvāris 07:00

1796

“Lielākais gandarījums ir tas, ko saka un raksta viņi,” teic Pāvilostas kultūras nama deju kolektīva vadītāja Daiga Cābele. Sarunai viņa piekrīt vien ar nosacījumu, ka tajā piedalīsies arī “viņi” – dejotāji. Viņus Daiga aicināja sev līdzās, arī saņemot apbalvojumu “Goda pāvilostniece 2015”.

Atgūst enerģiju
Uzzinot par apbalvojumu, pirmā doma Daigai bijusi, ka neies to saņemt. Tad izdomājusi, ka ņems līdzi savu palīgu Eināru Vārsbergu, ar kuru kopā strādā piecus gadus, un arī dejotājus, “lai ir, aiz kā paslēpties”. Domājusi, kā lai pastāsta par emocijām, ko pārdzīvojuši skolēnu Dziesmu un deju svētkos, un pāvilostnieku sveikšanas pasākumā atļāvusies atskaņot Renāra Kaupera svētku atklāšanā dziedāto dziesmu, aicinot zāli dziedāt līdzi. “Kursas Laiks” bija liecinieks, ka tas tiešām bija ļoti emocionāls un kopības sajūtu radošs brīdis.
Pagājušajā vasarā visi trīs Daigas vadītie skolēnu kolektīvi sīvā konkurencē izcīnīja iespēju piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Viņa stāsta, ka arī iepriekš tikuši uz visiem svētkiem, bet pēdējie bijuši unikāli ar panākumiem – skatē visi viņas kolektīvi ieguvuši pirmo pakāpi. “Emocijas burtiski uzsprāga! Tā enerģijas deva, kas atdota, vienā mirklī tika saņemta atpakaļ.”

Zēni nekautrējas
Daiga atzīst, ka bieži jūtas iztukšota un bez spēka. To atgūt palīdz bērnu uzticēšanās, pateiktais paldies. “Mēs mīlam Tevi, jo Tu mums parādīji, kā mīlēt deju,” apsveikumā skolotājai raksta kāda meitene. “Nezinu, vai var būt lielāks apbalvojums,” par šiem vārdiem saka Daiga.
Dejas mīlestība pašai no mazām dienām dzīvē bijusi svarīgākā. To raksturojot trīs izpausmes. Ja, skatoties televīzijā, kā dejo citi, iekšā virmo emocijas. Ja, ieejot kultūras namā, jūti, kā smaržo skatuve. Ja ir izmežģīta potīte, bet dejojot aizmirsti sāpes.
Kad no Jelgavas atnākusi uz Pāvilostu, ļoti gribējies dejot, bet te nav bijis pieaugušo kolektīva. 2000. gadā tas izveidojies, un, kad tā vadītāja darbu pārtraukusi, nevienam neesot bijis šaubu, ko aicināt vietā. “Pa taisno iegāzos iekšā gan pieaugušo, gan bērnu kolektīvos, īsti nesaprazdama, kas tas īsti ir, ko es darīšu.” Pirmajā pašas vadītajā mēģinājumā “trīcēju un drebēju”, bet drīz sapratusi, ka “jādara, kā jūtu”.
Tērpi, autobusi – dejotāji prasa lielu pašvaldības ieguldījumu, un domes un kultūras nama vadību Daiga sauc par savu aizmuguri, bez kuras rezultātu nebūtu. Viņā ir dzinulis pierādīt, ka var arī maza skola, iekšējs spīts un neatlaidība.
Šeit, atšķirībā no lielajām pilsētām, aiz bērnu mugurām nestāvot “nenormāli motivētās mammas, kuras dzīšus dzen bērnu kolektīvā ar vārdu”. No Pāvilostas vidusskolas aptuveni 100 audzēkņiem varēts izveidot četrus deju kolektīvus, kas darbojas kultūras nama paspārnē.
Daiga teic: Pāvilostas puiši lauž stereotipu, ka dejot tautas dejas nav stilīgi. Viņi nekad par to nekautrējoties. Mazāko klašu kolektīvā šogad pieteikušies 13 zēni un astoņas meitenes.

Emocijas neslēpj
“Man patīk, man tas ir vaļasprieks, es ar to gribu nodarboties. Dejojot varu apceļot citas vietas, iepazīties ar citiem dejotājiem. Mēs esam kā viena liela ģimene,” atrašanos kolektīvā pamato Ilva Bunka.
“Ikdienas darbs ir visjautrākais. Ar labu kolektīvu ir vislabākie mēģinājumi,” iespaidos dalās Made Jete Jance. Deju kolektīvs bijis izšķirošais faktors, lai jauniete pēc 9. klases paliktu mācīties Pāvilostā.
Vairākiem dejotājiem, mainoties vecuma grupai, šis ir jau otrais sastāvs. Dejotāji atklāj, ka Daiga ir garastāvokļa cilvēks, reizēm sadusmojas. Kāds vadītājai “garīgais”, tāds mēģinājums. “Ja ir slikti, tad ir, ko tur tēlot,” piekrīt skolotāja. Viņa savas emocijas neslēpjot. “Turos pie īstām sajūtām un emocijām. Bērnu priekšā nedrīkst tēlot, viņi atkož. Viņi saprot dusmas, ja tās ir pa īstam.” Skolēni teic, ka tad mēģina vadītāju uzmundrināt.
Daiga stāsta, ka dejotāji nekad neatsaka un piekrīt dažādām dullībām. “Jo trakākas idejas, jo labāk,” apliecina Made Jete. Piemēram, dejojuši kādam jaunajam pārim, un pēc tam meitenes atklājušas, ka savās kāzās arī ko tādu gribētu. “Kad man būs bērni, es viņus sūtīšu uz tautiskajām dejām,” par nākotni aizdomājusies Made Jete. Vasarā dejošanas dēļ nav gājusi uz sērfošanas nodarbībām, un instruktors bijis izbrīnīts, ka dejot uz Rīgu no mazās Pāvilostas brauks 66 skolēni.
Deja un skolotājas personība – kopīgi ar dejotājiem secinām, kas viņus piesaista šai nodarbei. Drošums, brīžam pārdrošums – īpašības, ko iemāca dejošana.

Visu dara pa īstam
Pēc profesijas Daiga ir pavāre konditore un par pāvilostnieci sevi sauc 22 gadus. Savu arodu viņa piekopj vasarās, bet deju kolektīvu vadīšanu dēvē par “ziemas darbu”. “Ne papīrs, bet gribēšana,” Daiga saka par faktu, ka viņai nav izglītības deju un pedagoģijas jomā.
“Atnāk bērns, un sākumā liekas – ārprāts, no ritma izjūtas nekā nav. Vieglāk būtu pateikt: tu neesi dejotājs. Tas ir izaicinājums un gandarījums, kad pēc pāris gadiem redzi – viņš ritmu ir sadzirdējis un var. Ļoti vajag pacelt bērnu pašapziņu, lai iesācējs saprastu, ka viņš var.” Pavisam mazajam ļauj sākumā palikt un spēlēties maliņā, līdz viņš arī grib piedalīties. “Mēģinu atrast vidusceļu.”
Pāvilostā bērniem esot daudz iespēju ārpusstundu nodarbībām gan skolā, gan citviet. Kolektīvos jāmāk panākt, lai nebūtu atstumto, lai visi justos labi. “Dejās mēs visi esam līdzīgi, nekad nav viens par otru labāks. Katram ir sava labā īpašība, un to var atrast.”
Pašlaik Daiga vada trīs bērnu un vidējās paaudzes deju kolektīvu. “Pats svarīgākais, lai strādātu ar cilvēkiem, ir vienkāršība un dvēseles atvērtība.” Reizēm esot bail sevi tā atdot, bet “savādāk nemāku – es visu daru pa īstam”. Viņa māca, ka skatuve nav vieta, pa kuru bradāt un skriet, atrašanās uz tās ir jānopelna. “Ne velti tā uzbūvēta augstāk, lai tu uz tās būtu īpašāks. Tur no sevis jāatdod viss skatītājam.”

Nepatīk ideālie
“Es laikam nevarētu iet uz darbu tikai tāpēc, ka tā jādara, tikai tāpēc, ka man par to maksā, un darīt to, ko man liek. Darba dēļ es kolektīvus nevadītu.” Te ir brīvība darīt tā, kā pašai šķiet pareizi. Daiga atklāj, ka ir diezgan spītīga, ne vienmēr dara tā, kā tiek prasīts, bet parāda, ka var citādāk. “Kas ir pareizi? Ja mēs būtu kā roboti, kas salikti uz skatuves, tas nebūtu interesanti. Varbūt dažreiz atļaujos par daudz, bet man nepatīk tas, kas ir ideāls – tas neizskatās dzīvi. Dzīvs cilvēks kļūdās.”
Kolektīvā bijis ļoti atraktīvs pāris, bet meitene zēnu pāraugusi garumā. “Kurš gan tādus atļautos likt kā solo pāri uz skatuves? Es noriskēju, jo no viņiem nāca tāda enerģija!” “Pareizie” vadītāji dejotājus ar ārējo nesaderību noliktu tālākajā stūrī. Pēc skates Daiga par šo pāri saņēmusi uzslavas. Risks atmaksājies.
Vadītājai liels prieks, ka bijušie dejotāji piesakās deju kolektīvos nākamajās mācību un dzīvesvietās. Dejas uz ilgu laiku aizķerot arī tos, kuri sākumā apgalvojot pretējo.
Pašlaik tukša niša Pāvilostā ir jauniešu deju kolektīvs, un Daiga par to nesaka “nekad”. Tā izveide nebūtu vienkārša, jo pēc vidusskolas beigšanas jaunieši dodas studēt vai strādāt prom no dzimtās pilsētas. Kad viņi skatoties savu pēcteču uzstāšanos, tad sakot: kā mēs atkal gribētu dejot! Daigai pašai dejot sanākot maz, bet nav problēmu ielēkt kāda vietā pat bērnu kolektīvos. “Ar bērniem paliec visu laiku jauns, nevar atļauties palikt vecs.” Meitenes saskatījušas, ka tieši dejošana ir Daigas nenovecošanas noslēpums.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Parāda, kā mīlēt deju

Kategorijas