Divas lomas – mamma un aktrise

2016. gada 27. janvāris 07:00

Liepājas teātrī darba nekad nepietrūks, un to apliecina arī aktrise Ilze Trukšāne. Šobrīd darbs pie režisores Gaļinas Poliščukas izrādē “Mūsu pilsētiņa” jau tuvojas beigām, un pirmizrāde notiks 29. janvārī. Paralēli rit darbs pie citām izrādēm, jāaizvieto kolēģes, kuras atrodas dekrēta atvaļinājumos. Arī pati Ilze šosezon atgriezusies pēc gada prombūtnes, ko pavadīja kopā ar dēliņu Miķeli.

Sākumā pārspīlē
Šosezon darba daudz, norāda Ilze. Bijis darbs ar režisoru Viesturu Meikšānu izrādē “Portreti: Vilki un avis”, tagad – pie G. Poliščukas izrādē par Liepāju “Mūsu pilsētiņa”. “Paralēli vēl ir ielēkšana izrādēs “Bezgalīgo stāstu stāsts” un “Zelta pods” Agneses (Agnese Jēkabsone – red.) vietā, kas prasa uzmanību un mājasdarbu,” atklāj aktrise. “Nav viegli iejusties tēlā, ko radījis kāds cits. Man tas ne visai patīk, jo jāpieņem tas, ko otrs ir radījis, bet kā aktierim arī tas ir jāprot un pieder pie profesijas. Režisors ir gribējis to aktieri un to, kā viņš spēlē, tāpēc nedrīkstu pati uz savu galvu mainīt, variēt, ir jāprot nospēlēt tā, kā komanda šo tēlu jau ir radījusi,” skaidro Ilze.
Vieglāk esot, ja pats vari radīt lomu. Daudz atkarīgs no režisora, un nav vienas receptes, kā lomas veidojas. “Viss atkarīgs, ko režisors no mums prasa. Katru reizi mainās viss. Sākumā varbūt atļaujos mazliet vairāk pārspīlēt, jo zinu, ka režisors noņems nost, pati noņemšu nost.”
Darbā pie G. Poliščukas “Mūsu pilsētiņa” ir jāspēlē realitāte un reāls tēls, kur Ilze norāda, ka cenšas būt pati, bet, līdzko nonāk situācijā, kas nav kā viņas ikdiena, tēlam rodas savas atšķirības no aktrises. “Mūsdienas spēlēt, manuprāt, ir vieglāk nekā laiku, kurā neesmu dzīvojusi.”

Liepājā – ienācēja
Liepājā aktrise ir ienācēja un pirmo reizi nokļuvusi iestājeksāmenu laikā. “Ar Liepāju ir tā – aizbraucot uz Rīgu, esmu laimīga, man patīk tā kustība, troksnis, daudzie cilvēki, mašīnas, bet, kad atgriežos Liepājā, atkal esmu laimīga, jo te ir miers, viens tramvajs, ko es dzirdu līdz pat ielas galam. Reizēm šķiet, ka salīdzinājumā ar Rīgu pilsēta ir apstājusies, bet es esmu laimīga, jo te ir miers,” stāsta Ilze.
Pirmie iespaidi viņai saistās tieši ar Liepājas senlaicīgajām koka mājām, un, jau pirmo reizi pastaigājoties pa pilsētu, sapratusi, ka grib šeit dzīvot. “Laikam draudzene mani pirmajā pastaigā vadāja pa pareizajām ielām, kur bija daudz koku māju, kuru logi bija manā līmenī, un man viss likās tik mājīgi.” Tagad gan to vairs tik ļoti nemanot, jo nav īsti laika apstāties un baudīt pilsētas šarmu. “Ir tāds ikdienas skrējiens, kurā neievēro, kas notiek apkārt, bet patikšana nav zudusi.”

Maksimālisms pazudis
Ienākšanu Liepājas teātrī un pirmos darbus Ilze atceras ar sevī mītošo lielo maksimālismu, kad nebija bail ne no kā. Toreiz gribējies, lai dod vislielākos uzdevumus, un bijusi sajūta, ka “es visu varu”. “Diez gan ātri sapratu, ka nemaz tik daudz nevaru, un aizvien vairāk sāku baidīties un vērtēt sevi kritiski. Līdzīgi ir, kad piedzimstam – mazs bērniņš ne no kā sākumā nebaidās, viņš neko nezina. Un šeit var vilkt paralēles, jo es arī ienācu teātrī un neko nezināju, ne no kā nebaidījos!”
Ilze izstāsta situāciju, kad sēdējusi aizkulisēs kopā ar pieredzējušu kolēģi kādā no pirmo iestudējumu mēģinājumiem, kolēģe uz viņu paskatījusies un jautājusi, vai tad nemaz neuztraucoties, jo viņa gan uztraucoties. “Un es atceros, ka toreiz sameloju, ka uztraucos, bet es tiešām neuztraucos. Bija tāda bezbaiļu sajūta, bet tad paiet viens gads, paiet otrs gads, saproti, ka nav nemaz tik vienkārši, ka tā ir profesija, kurā viegli kļūdīties. Tevi nepārtraukti vērtē kolēģi, skatītāji, kritiķi, vadība,” uzskaita Ilze. Pēc izdarītā aktierim uzticas vai ne. “Cenšos dzīvot ar paļāvību uz Dievu, ka notiks tā, kā ir jānotiek. Ja runājam par bailēm – vairāk baidos kā mamma, ne kā aktrise,” viņa vērtē.

Gadu auklē dēlu
Pagājušajā sezonā Ilze atpūtās kopā ar dēliņu un paņēma uz gadu pauzi no teātra. “Neliekas, ka gads ir liels posms, bet biju iedomājusies, ka būs trakāk, ka vairs nemācēšu spēlēt. Godīgi sakot, nav sajūtas, ka būtu bijusi prom, bet tajā pašā laikā redzu, ka pati esmu mainījusies,” novērojusi aktrise. Attieksme pret lietām un situācijām ir mainījusies, agrāk uz lietām reaģējusi citādāk. Vērtību skala mainījusies. “Agrāk varēju cepties par sīkumiem, tagad saprotu, ka tas ir tik mazsvarīgi, ka šai lietā man nav jāiedziļinās, jāvelta tam laiks. Agrāk tērēju vairāk enerģiju lietām, kas nav nemaz tik svarīgas. Šobrīd jūtos sakārtotāka, disciplinētāka. Bērniņš mani ir disciplinējis, jo katra diena ir sakārtota. Agrāk plūdu pa dzīvi, tagad viss ir saplānots, konkrēts un tikai reizēm novirzos no dienas plāna,” pamanījusi Ilze. Viņa priecājas, ka haoss dzīvē samazinājies.
Jau vairākkārt publiskajā telpā izskanējis, ka Liepājas teātra “bēbīšu bums” mainījis aktierus. Arī Ilze smej, ka tagad ikdienas sarunas grozās ap mazuļiem, kam un cik zobi iznākuši, cik katrs pagājušajā naktī dabūjis pagulēt. “Dalāmies emocijām. Reiz sanāca tā, ka bija pilnmēness un tie, kam mājās mazie, atnāca aizpampuši, negulējuši. Visi it kā pasūdzas par to, bet ar lepnumu, jo mājās ir mazais, kura dēļ tā nakts nav gulēta,” ar prieku atzīst Ilze. Jaunais aktieru kurss teātrī ienāca kopā, un tagad atkal ir notikumi, kas viņus vieno. “No vienas puses, ienācām kā viens kopums, bet, no otras puses, vairs nejūtos kā kursiņā. Esam jau kā kolēģi ar visiem, kas ir teātrī, un neesam vairs tikai mēs. Jūtu visu trupu. Protams, ar kursabiedriem mums ir kopīga pagātne, notikumi. Varbūt vairāk jūtam viens otru un saprotamies bez vārdiem, ir savi joki no viena acu skata.”
Jautāta, vai atpūtas brīdī nākusi skatīties kolēģu izrādes, Ilze atklāj, ka nav gan, jo ar mazo atradusies Rīgā. Tagad nākas atgūt nokavēto, lai varētu ielēkt lomās un redzēt tās izrādes, kuras gatavojas izņemt no repertuāra. “Gribējās un gribas pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar bērniņu, jo viņš ļoti ātri aug. Šobrīd mums vēl ir pārejas posms, kad bērniņš saprot, ka mamma vairs nav visu laiku blakus. Reizēm, esot teātrī, ļoti pārdzīvoju, un man pašai ir grūti palaist viņu vaļā. Tad pieredzējušās aktrises-māmiņas mani mierina, ka bērniņš ir labās rokās, viss ir kārtībā. Visu laiku domāju par viņu,” stāsta Ilze. Viņa arī atzīst, ka vēlās izrādes ir grūtas, jo gribas pašai nolikt mazo gulēt, bet to iznāk darīt vīram.
Pēdējā laikā Ilzes mīļākais teiciens ir: “Aug buciņš, aug radziņi.” Tāpēc viņa smej, ka ir stingrā mamma, kura reizēm dusmojas uz vīru, kurš ir pieļāvīgāks. Reizēm atkal pati sev aizrāda, ka par daudz mīļo mazo un sāks vēl izlaist. Viss brīvais laiks tiek pavadīts ar dēliņu, un bieži vien mazais Miķelis uz mammu dīvaini sāk skatīties, jo viņa kaut ko zem deguna runā, izpilda kādus deju soļus, mājās mēģinot kādu izrādes ainu. “Viņam tas ir kā joks un baigie prieki par to,” smej Ilze.

Bērnišķīgumu nebremzē
Jautāta par mīļāko lomu teātrī, Ilze mazliet padomā un saka: “Man ļoti patika Amandas loma “Stikla zvērnīcā”. Baigi dīvaini, ka mammas man sanāca spēlēt, kad vēl pati nebiju mamma, bet tagad man sāk dot meitenīšu lomas.” Ļoti patikusi arī Ilzes loma “Pavasara atmodā”. “Pat nezinu pateikt, kādas lomas man patīk. Patīk gan komiskās, gan tādas nopietnākas. Amandas lomā bija viss savienots – dramatisms, liels komiskums.” Arī mīļāko žanru skatuves māksliniece nespēj nosaukt, jo katrā esot kaut kas aizraujošs. “Vispār esmu tāds cilvēks gan dzīvē, gan teātrī, kurš ļoti ātri aizraujas. Man ir attaisnojums – esmu aktrise un es tā drīkstu! Esmu bērnišķīga ikdienā un to arī necenšos ļoti bremzēt, jo tas darbā noder. Tiešām ātri aizraujos un varu mesties iekšā, tad vīrs ir tas, kurš mani piebremzē, atgriež realitātē,” sevi vērtē Ilze un atzīst, ka reizēm mēģinājumos patīk ieiet bērnišķā azartā un paākstīties, par ko reizēm sanāk saņemt aizrādījumus no režisoriem.
Ilze jau no bērnības ģimenē bija ieguvusi iesauku Mazā aktrisīte, jo spēja unikāli atdarināt ģimenes locekļus. “Tagad jau prasības ģimenē augušas un Mazā aktrisīte izaugusi. Ja tielējos un neskaitu dzejoli Ziemassvētkos vai noskaitu pārāk vienkāršu, tad jau mani izsvilpj un lūdz cienīt publiku, prasa kaut ko aktrises cienīgu,” smej Ilze. Prasības esot augušas.
Viņa atzīstas, ka kā mamma savam dēlam aktiera profesiju gan nenovēl. “Nekad viņu neierobežošu un jau tagad redzu, ka viņš ir māksliniecisks, emocionāls, muzikāls. Ejam arī uz mūzikas stundiņām tagad, bet tomēr ceru, ka viņš izvēlēsies citu profesiju.” Miķeļa mamma pati gan arī otrreiz izvēlētos aktrises karjeru. “Sievietēm šī profesija piestāv,” pārliecināta Ilze, kura ne mirkli nav zaudējusi patiku pret izvēlēto profesiju. Savienot ar ģimeni gan esot grūti. “Tur ir jābūt ļoti talantīgai sievietei, lai tos spētu kvalitatīvi apvienot un laba būt abās lomās. Domāju, ja vienā esi ļoti laba, otra noteikti zaudē. Neticu stāstiem “perfekta mamma – perfekta aktrise”. Aktrisei būt par mammu ir grūti. Mana pieredze vēl ir maza, bet jau jūtu, ka dienās, kad ir ilgie mēģinājumi, mans bērniņš kļūst nemierīgāks.” Viņa bija domājusi mazliet ilgāk laiku pavadīt ar mazo Miķelīti kopā, bet teātra direktors Herberts Laukšteins lūdzis atgriezties jau pēc gada. “Ar bērniņu kopā pavadītais laiks ir ļoti svarīgs, bet arī darbs ir svarīgs. Cenšos to visu tagad apvienot un mācīties to darīt labi,” norāda Ilze.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Divas lomas – mamma un aktrise

Kategorijas