Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

“Inka Stila” saimniecei patīk pucēties un pucēt citus

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2016. gada 29. janvāris 07:00

1221
“Inka Stila” saimniecei patīk pucēties un pucēt citus

Ik reizi, kad uz skatuves kāpj grupa “Musiqq”, pamanāms tās pārdomātais vizuālais tēls. Arī aizvadītajā pasākumā “Muzikālā banka 2015” mūspuses zēni Emīls un Marats citu mākslinieku vidū izcēlās ar gaumīgām žaketēm un džentlmeniskiem tauriņiem. Dueta elegantais apģērbs top Liepājā, Marata Ogļezņeva mammas Inas Perlancikas uzņēmumā “Inka Stils”.

Repojošais fiziķis
“Patīkamas sajūtas, aizkustinājuma asaras – emociju okeāns, redzot dēlu uz skatuves, bet neuztveru viņu kā baigo zvaigzni, jo Maratam nav muzikālās izglītības,” atklāj Ina Perlancika, piebilstot, ka muzicēšanu viņš uztver kā nopietnu darbu, jo ar to vien pelna. “Studēja Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē, pēc tam vēl pabeidza Biznesa koledžu un ar savu matemātisko, algoritmisko domāšanu skaņdarbu būvē. Jau grupas “Device” laikos tika saukts par repojošo fiziķi.”
Inai ļoti patīk dēla radītie dziesmu teksti un dzejoļi, kas ir dziļi, garīgi. Kad mammai dažreiz tiek palūgts sagādāt kādu viedu grāmatu, piemēram, “Hologrāfiskais Visums”, viņai atliek paraustīt plecus: no kā šis radošums, varbūt no gēniem? “Dabūt ārā to, kas skan galvā, ir Dieva dota dāvana. Ideja, iedvesmas stars nāk no Augšas, to nevar iemācīt. Vai nu ir, vai nav. Dažreiz gribi, bet nedabūsi, bet tad pēkšņi – atveras.”

Arī kiču var uztaisīt glītu
I. Perlancika gatava atklāt “Musiqq” dziedātāju imidža noslēpumu: “Ievai (vedekla Ieva Sveile-Ogļezņeva – aut.) ir laba gaume, viņa parasti iedod tērpa jauneklīgo kodolu, es esmu izpildītāja. Uz “Eirovīziju” abas kopā modeli uzzīmējām, tad atlika pieskaņot, salikt krāsas, toņus. Pati šūšana nav sarežģīta, lielākā problēma ir iecerētā auduma dabūšana.”
Dzeltenas, sarkanas un zilas žaketes Maratam un Emīlam jau bijušas, “Muzikālajai bankai 2015” gribējies piemeklēt nestandarta krāsu, un šī rudā atrasta ārzemēs. “Itālijā ir ļoti labi, bet ļoti dārgi audumi. Parasts kreklu audums tur maksā astoņdesmit eiro metrā. Tāpēc mūsu veikaliņa šūtie apģērbi nav lēti, ka darināti no ļoti kvalitatīva materiāla un vienmēr rūpīgi apstrādāti!”
Šujot “rižās” žaketes, “Inka Stila” meistarēm nācies mazliet pacīnīties: Emīlam ir ļoti muskuļotas rokas, savukārt Marats pašlaik dzīvo Rīgā. Taču piemērīšana notikusi tikai vienu reizi. “Es noskenēju cilvēku un jau redzu gatavo rezultātu. Mani klienti brīnās, bet, ja ir profesionāls skats, pietiek nomērīt un var saņemt gatavu bez laikošanas.”
Pieredzējušajai šuvējai ir savs viedoklis par publisko personu tēlu. “Ar televīzijas diktoriem viss ir kārtībā, mani šokē mūsu deputātes, politiķes. Vienīgā, kura ģērbjas vienkārši un glīti, ir Inguna Sudraba. Kad Ventspilī uz skatuves iznāca lielkoncerta vadītāja Rakovska, domāju: ak, šausmas, gada notikums taču nav vieta, kur vajag pārsteigt. Arī kiču var uztaisīt skaisti. Piemēram, Sipeniece ir kičīga, tomēr vienmēr izskatās labi. Patmalniecei ir “baigais čau”, bet viņas stils man tuvs.”

No papīra lellēm līdz firmai
“Inka” uzņēmuma nosaukumā ir no mīļvārdiņa, kādā šuvēju uzrunā viņas krievu tautības draugi. “Mans vīrs bija krievs un arī sauca par Inku, bet dzimusi un augusi esmu Talsos. Bērnībā aizrautīgi taisīju modeļus papīra lellēm. Vecāmāte Anna bija smalku, gaumīgu apģērbu šuvēja. Viņa, mamma un es vienmēr bijām smuki sapucētas. Man patika būt atšķirīgai no citiem, būt vilciena lokomotīvei, kam citi “velkas” pakaļ. Absolūti nedusmojos, kad klasesbiedrenes, draudzenes mani atdarināja. Vēl nesen baidījos no savu darbu popularizēšanas “feisbukā” – lai fasonu nešpiko. Tagad, saņemot vēstules no sievietēm, ko esmu iedvesmojusi, neuztraucos: ļoti reti kura var tāpat salikt auduma struktūras.”
Pēc vidusskolas meitene nokavējusi iestājeksāmenus Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumā un pieteikusies darbā Talsu Modes ateljē, kuru vadījusi tēta māsa. Vienu rītu jauniete atskārtusi, ka apnikusi mazpilsēta, devusies uz Liepāju pie vectēva māsas un līdz Atmodai strādājusi par šuvēju modes ateljē “Gaisma”.
“1983. gadā piedzima Marats, tad nāca pārmaiņu laiki, izveidojās kooperatīvs. Mani vienmēr ir interesējuši jauni audumi, tēmas, risinājumi un vienmēr radies avots, lai varētu radoši izpausties. Kad bija jāizpērk inventārs un jādibina firma, kolēģes atteicās. Kaut gan biju ar vīru izšķīrusies, pratu naudu pelnīt, iekrāt un pirms otrā dēla dzimšanas izpirku visas šujmašīnas,” izteikto patstāvību dažādos dzīves periodos uzsver sarunas biedre.

Klienti novērtē kvalitāti
1991. gadā tapa SIA “Inka Stils”. Savulaik tajā strādāja sešpadsmit darbinieces, līdz šai dienai turpina četras. Omulīgās telpas Graudu ielā 31, Liepājā, kur sākumā iekārtojās I. Perlancikas darbnīciņa un veikaliņš ar šūtajām drēbēm, tolaik vairāk līdzinājās šķūnim.
“Materiāla deficīta apstākļos krāsoju palagu audumu un liku to oderu vietā. No kakas pratu uztaisīt konfekti. “Laumā” pirku poplīnu bikšu svārkiem. Visas “Kurzemes” meitenes staigāja manās žaketēs. Šuvām un tirgojām arī ādas jakas un somas.”
Nākamais pavērsiens šuvējas izaugsmē sācies ar oriģinālām, skaistām pogām, viena maksājusi dārgāk nekā metrs auduma. “Modelēju drosmīgi un deviņdesmito gadu sākumā modes skatēs vienmēr uzvarēju. Zigrīda Rūsiņa par mani teica: šai meitenei ir nākotne.”
Tagad klientūru noturēt palīdz individuāla pieeja un veikala sortiments: dāma var būt pārliecināta, ka nenāks pretī otra tāpat ģērbusies. Vienīgais, par ko meistare sūkstās, ir daža klienta neieklausīšanās profesionāļa viedoklī. Sieviete rāda skaistu bildi no žurnāla, bet uz viņas auguma kostīms neizskatīsies tāpat kā jaunajai, šmaugajai modelei.
“Aksesuārus un gatavos apģērbus, kas ir mazāk par divdesmit procentiem no veikala precēm, pērku Itālijā, mēģināju arī Spānijā. Izlūkgājienā esmu lidojusi pat uz Ķīnu, tur ir visskaistākie audumi, bet tāpat – cenu līmenis. Par simts eiro metrā tiešām būs pērle. Stila lietas ir dārgas! Audumu atlikumus man tagad piegādā no tiem, ko izmanto tādi brendi kā “Hugo Boss”, “Karen Millen”. Rīdzinieki šurp brauc, jo galvaspilsētā tāda stila kleita maksā vismaz četrsimt eiro,” turpina Ina. “Ieraudzīju internetā itālieša Alberta Ferreti kleitu par diviem tūkstošiem septiņsimt eiro un biju šokā: tik drausmīga apdare! Ja mēs mežģīnīti šujam, apstrādājam akurāti. Liepājā ir tikai pāris šuvējas, kas perfekti piegriež. Šodien pilsētā atvērt jaunu salonu būtu sarežģīti, esmu savas klientes izlutinājusi, viņas gadu gaitā apzinājušās, ka par tādu naudu citur stilu nenopirks.”
Kategorijas

Kategorijas