Savus skolēnus iepazīst darbībā

2016. gada 1. februāris 07:00

1875

Durbes vidusskolas pedagoģei Līgai Rozenšteinai rit 30. darba gads sporta skolotājas stāžā. Sākusi strādāt tūlīt pēc vidusskolas beigšanas.
Mācoties Nīcas vidusskolā, Līgai šad tad uzticēts aizvietot sporta skolotāju, bet īpašu interesi par pedagoģiju tas nav radījis. Bijusi meitene ar raksturu un diezgan grūts bērns savai audzinātājai. Izlaidumā viņa Līgai novēlējusi: kaut tu uz mirkli izbaudītu to, ko esi man nodarījusi! Līga pieļauj, ka iemesls bijis tas, ka vienīgā no klases nav stājusies komjaunatnē. Jautājusi skolotājai: “Pasakiet iemeslu, kāpēc man tas būtu jādara?” Nespējot skolnieci motivēt, padomju laika skolotāja, iespējams, dabūjusi ciest no skolas un partijas vadības. “Viņas vārdi piepildījās jau pēc dažiem mēnešiem, kad sāku patstāvīgu darbu skolā. Sākumā negāja viegli – nemācēju, nezināju. Pieredze nāca pamazām.”
Studijas Sporta akadēmijā nācies pamest ģimenes dēļ, toties pēc tam iegūtas divas specialitātes Liepājas Universitātē – sākumskolas un speciālās izglītības skolotāja.

Ne visi sēž dīvānā
Durbē netrūkst nekā, Līga saka par plašo sporta inventāra klāstu. Visu sasaukumu deputāti šai lietai bijuši pretimnākoši. Piemēram, florbola vārtsarga ietērps vien maksājot gandrīz tūkstoti eiro, un to trenere un mammas pašas mazgājot, lāpot un cenšoties uzturēt pēc iespējas ilgāk.
Slēpju zābakus atnesuši kolēģi, radinieki un Līgas ģimene, un šogad divas nedēļas durbenieki varējuši piekopt šo citviet piemirsto ziemas prieku.
Ļoti reti esot gadījumi, kad kāds skolēns no sporta stundas izvairās, ar kavējumiem problēmu nav. Taču katra paaudze esot citādāka, un pašreizējo skolotāja raksturo kā dīvānā sēdētājus. “Skola pilna ar dīvāniem, un viņi tos labprāt izmanto. Nosēž četrdesmit minūtes stundā un pēc tam starpbrīdi mīkstos, foršos dīvānos un spaida telefonus.” Starpbrīžos pieejama arī sporta zāle un florbola inventārs, kā arī sadalīts laiks, kad katra klašu grupa var nākt. Reizē to izmantojot vidēji 30–40 bērnu no aptuveni 140 skolas audzēkņiem. Taču kopumā bērni esot mazkustīgāki un neizturīgāki un tādus normatīvus, kādi bijuši padomju laikā un deviņdesmito gadu sākumā, vairs nevarētu izpildīt.
Laukos bērniem esot citādāka attieksme pret sportu. Dzirdējusi, kā pilsētas kolēģiem jācīnās ar nevingrotājiem. Līga to saista arī ar pārtiku – lauku bērniem kaitīgā mazāk pieejama.

Nerisina ar dūrēm
Šogad Līga audzina 9. klasi, bet iepriekš bijušas pat divas audzināmās vienlaikus. “Pēdējā vidusskolas posma klase, kas beidza pirms diviem gadiem, bija mana.” Paralēli audzināti tagadējie “devītie”, jo viņu vecāki rakstījuši iesniegumu ar vēlmi, lai 5. klases audzinātāja ir Līga. Viņa cer, ka tas ir vecāku novērtējums viņas darbam.
Visvairāk bērnos esot jāiegulda 5. un 6. klasē. 5. klasē viņiem sākas pavisam cits posms un, ja audzinātājs ko nepamana vai izliekas neredzot, tad rodas atstumtie un nepieņemtie. “Viņus labi var iepazīt, darot kaut ko kopā,” pārliecinājusies Līga. Arī vasarā viņa trīs reizes tiekas ar audzināmajiem un kopā paveic ko lietderīgu, piemēram, iznes no kādas remontējamas klases solus un krēslus. Tad ar velosipēdiem brauc uz Līgutiem pie Durbes ezera, spēlē bumbu, vizinās ar laivām. Pievienojas arī vecāki. Īpaši svarīgi, ja šīs ir pirmās tikšanās ar audzināmo klasi. “Tad ir redzams, vai bērns ir runātājs, strādātājs, ar pirkstu rādītājs vai par citiem smējējs. Tad uzzinu, vai bērniem manis teiktais ko nozīmē, vai esmu viņiem autoritāte vai par to nāksies pacīnīties. Tālākajā darbā tas atmaksājas. Pēdējos gadus varu mierīgi gulēt uz lauriem, jo zinu, ka viņi to, ko esam norunājuši, izdarīs.”
5. klasē konfliktsituācijas, kas gadoties bieži, tiek izanalizētas, visiem dzirdot – pārrunu ceļā noskaidrots, kurš rīkojies pareizi, kurš ne. Tā viņi pierodot tās nerisināt ar dūru palīdzību, bet saprast, kuram vajadzēja piekāpties un kuram pirmajam lūgt piedošanu. Svarīgs arī pamats, kādu klases kolektīvam ielicis sākumskolas skolotājs.

Runā, cik spēka
“Ir jāgrib darīt,” uzsver Līga. “Ja vairs negribētos bērnus redzēt un uz skolu nākt, tad jāiet no darba prom.” Līga stingri nolēmusi: “Klasi es vairs neaudzināšu, ja man vairs negribēsies kopā ar viņiem braukt ar laivām un riteņiem. Bērniem vajag aktīvu klases audzinātāju, kurš ar viņiem ir gatavs doties uz pasaules malu. Darīt kaut ko darīšanas pēc nav manā stilā. Ja daru, tad gribu paveikt kārtīgi.”
“Kursas Laiks” ievērojis, ka tieši skolotāja Līga kopā ar skolēniem apmeklē dažādus vietējos pasākumus. Vienojoties ar latviešu valodas skolotājām, viņa katru gadu ved savu klasi uz teātri. Šogad otro reizi brauks Rīgā uz izstādi “Skola 2016”, apmeklēs jauno Nacionālo bibliotēku un arī kādu izklaides pasākumu. Ar velosipēdiem braukuši Liepājā organizētajā Eiropas Mobilitātes nedēļas pasākumā. Klases komanda piedalījusies spēlē “Jaunie Rīgas sargi”, savā zonā vinnējusi un nopelnījusi ceļojumu uz Stokholmu.
Šogad visi Durbes vidusskolas skolēni ēd brīvpusdienas, bet tad, kad tās piešķirtas tikai mazturīgajiem, Līga daudz piestrādājusi, lai viņi neatteiktos un pārējie neapsmietu. “Ļoti daudz jārunā, jāstāsta līdz spēku izsīkumam.” Vienkāršāk būtu kādu nerātno no sporta zāles izraidīt, bet skolotāja pasauc pie sevis un izrunājas.
Līga uzsver, ka skolotājs nebūs autoritāte, ja dara to, ko bērniem liedz – smēķē, iet zālē ar ielas apaviem. “Viņi ļoti neieredz divkosību.”
Turklāt katram cieņa pret sevi ir jāiegūst pašam. Audzinātājai nekādām metodēm nav iespējams panākt, lai bērni izturētos ar cieņu pret divkosīgu kolēģi. Mūsdienu pusaudži bez aizķeršanās varot norādīt, lai skolotājs vispirms paskatās uz sevi. Pieaugušajam ir jābūt drosmei atzīt, ja viņam nav bijusi taisnība. “Ja neatzīsti savas kļūdas un neizdošanās, tad nevari gaidīt, lai to darītu bērni. Jābūt ar viņiem vienādam, bet uz situāciju jāraugās no pieaugušā pozīcijas.”

Ļaujas ūdens stihijai
Agrāk Līgai vistuvākais bijis orientēšanās sports, bet šogad viņa redzama ziemas peldētāju un “veloroņu” pulkā. Tas nācis nejauši. Pērn aizgājusi paskatīties, kā notiek ziemas peldes. Teikusi paziņai, ka pati arī tā varētu: plunkš – iekšā, plunkš – ārā. To nofilmējis kāds vīrietis un teicis, ka pēc gada paskatīsies, vai tā ir. Oktobrī Līga šo sarunu atcerējusies un pamēģinājusi peldēties, kad laukā temperatūra plus 11, bet ūdenim plus deviņi grādi. Problēmu nav bijis. Tad “veloroņu” klubs sācis “Beberliņus” apmeklēt katru svētdienu. Nesenajās sacensībās Liepājā – Līgai medaļa par otro vietu savā vecuma grupā. Nu ir āķis lūpā un viņa pošas uz sacensībām Ventspilī un Latvijas čempionātu. Piesaista gan sportiskais azarts, gan veselības nostiprināšana. “Lai ko rakstītu interneta komentāros, kopš eju peldēt ārā, jūtos vēl labāk.” Agrāk ziemā gājusi peldēt baseinā. “Ūdens ir mana stihija,” atklāj Līga. Un tā izpaužas arī ūdenstūrismā. Par traku gadījumu Līga sauc 2013. gada 1. janvāri – sniegā, ledū un vējā braukuši ar laivām pa Ālandes upi no Tāšu ezera līdz Grobiņai, pa apakšu šķērsojot Rīgas un Priekules šosejas. Vasarā Līga automašīnu tikpat kā neizmanto – pa Liepāju un tuvāko apkārtni brauc ar riteni. Pašas bērniem – dēlam un meitai – esot bijis jābūt ļoti patstāvīgiem, viņi daudz kur ņemti līdzi, joprojām visi kopā piedalās sportiskās aktivitātēs.
Gadu gaitā Līga iemācījusies neiespringt par sīkumiem, bet atrisināt lietas, ko nevar atstāt uz vēlāku laiku.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Savus skolēnus iepazīst darbībā

Kategorijas