Pasaules pilsone un kultūras tūriste

2016. gada 3. februāris 07:00

443

“Es nesaucu sevi ne par liepājnieci, ne par rīdzinieci. Kad cilvēki man jautā, es nesaku, ka es esmu latviete, tāpēc ka tie visi ir cilvēku veidoti administratīvi teritoriāli lielumi, jo dienas beigās mēs vienkārši esam cilvēki, lai kādā krāsā mēs būtu un kur mēs dzīvotu. Mums visiem ir vienas lietas,” saka žurnāliste, grāmatžurnāla “Benji Knewman” redaktore un izdevēja Agnese Kleina.
Tāpat Agnesei nekad nav bijusi doma atgriezties dzimtajā pilsētā Liepājā, lai gan atzīst, ka teorētiski ar vīru to varētu darīt. Tomēr ciemos pie ģimenes sanāk atbraukt gana bieži – vismaz reizi mēnesī. “Atbraukt mājās un neko nedarīt, bet tajā pašā laikā citreiz ciemošanos var apvienot ar kādu koncertu “Lielajā dzintarā” vai arī aiziet uz teātri. Tādā ziņā mēs ar vīru esam kultūras tūristi. Bieži vien es atbraucu ar mašīnu līdz mājām un nekur neaizeju vai ar mašīnu aizbraucu līdz otru vecāku mājām. Tad ciemojamies pie māsas ģimenes. Mums tā ir mājošana – tā, kā latviešiem ziemā ir. Vasarā – Jāņus nosvinēt, līdz jūrai aiziet vai vispār ar kājām vairāk pārvietoties, bet ziemā savā ziņā tā ir mazā sanatorija. Atbrauc, jau ir ēdiens, nekur nav jāiet.”
Vaicāta, vai tomēr nevelk atpakaļ uz Liepāju, grāmatžurnāla izdevēja saka: “Nē, nevelk, un es zinu, kā tas izklausās, bet tas nekādā ziņā nav lepni. Strādājot žurnālistikā un tagad veidojot savu izdevumu, man regulāri ir temats “mājas”. Jaunākajā numurā mēs intervējām baletdejotāju Mihailu Barišņikovu. Arī viņam šis jautājums ir uzdots. Un viņš par sevi saka: “Es aizvien vairāk sajūtu, ka drīzāk esmu kā bruņurupucis, kurš nes savu māju līdzi.” Protams, ir savas vietas, viņam atbraucot uz Rīgu un man – Liepājā. Nācu pa Alejas ielu un skatos uz bijušo kinoteātri “Daile”. Es tur gāju par 10 kapeikām uz bērnu seansiem. Šodien skatījos uz mājas sienu, uz kuras ir metāla stiprinājumi, un es zinu, kāpēc tie tur ir, jo tur bija ar roku gleznotās afišas. Zinu daudzas lietas un mājas, kuru vairs nav, bet es zinu, kas tur bija pirms tam, jo to visu esmu piedzīvojusi. Ar laiku un ar vecumu kļūstu par tiem citiem vecākiem un vecvecākiem, kuri ir redzējuši citus kultūrslāņus.”
“Vienmēr paliks tas, no kurienes es esmu nākusi. Mana paaudze un par mani jaunāki pilnīgi noteikti aizvien vairāk ir pasaules pilsoņi tāpēc, ka to iespēju ir tik daudz un gribas pamēģināt. Tajā pašā laikā tas nav tā, ka es noliegtu, no kurienes nāku, vai būtu nepateicīga. Vienkārši mani interesē tā lielā bilde, jo īpaši tagad, kad mēs veidojam ar komandu izdevumu, kas ir radīts Rīgā vai Latvijā, bet domāts pasaulei. Pasaulē tas ir nopērkams, un tādēļ mums tur ir prezentācijas, sadarbības projekti. Tas mani ļoti aizrauj.”

Lauž ļaužu stereotipus
Rīgā Agnese dzīvo jau pusi savas dzīves jeb 16 gadus. Pabeidzot vienas studijas, sekoja nākamās, un vēlāk tās nomainīja darbs. “Vienkārši darot tu it kā ietekmē apstākļus un visu, kur esi, bet tajā pašā laikā tie ietekmē tevi. Tu viņus maini, bet viņi arī maina tevi. Tā vienkārši ir gadījies – tu sāc dzīvot un, kā bieži vien ir, paliec. Vai arī tīri kā žurnālistei man tur ir lielākas iespējas dabūt vairāk materiālu, jo tur vienkārši ir vairāk cilvēku.”
Agneses radītais grāmatžurnāls ir nopērkams ne tikai 22 pasaules valstīs, arī Liepājā. Tomēr vēl joprojām cilvēki jautā “kas tas ir?”, nesaprot, ko ar to darīt; domā, ka tas nav viņiem, ka tas ir pārāk stilīgs un domāts jauniešiem. “Tad viņi sāk lasīt. Un bieži vien jaunieši vai vienaudži ir teikuši: zini, jā. Mani vecāki arī lasa “Benji”. Un viņi citē tās mammas, kuras saka: es nebiju domājusi, ka tur būs kaut kas priekš manis, bet, izrādās, viss tur ir priekš manis. Cilvēks maina savu viedokli, bet tam ir vajadzīgs laiks. Sākumā viņš ir vai nu noliedzošs, vai tīri neitrāls, vai nezinošs. Es zinu un esmu daudz ar to saskārusies, ka Latvijā un Rīgā pilnīgi noteikti cilvēkiem vajag laiku, lai pierastu, un viņiem ir jau savas ekspektācijas. Viņiem ir skaidrs: ja Agnese darbojas vienā vai otrā lauciņā, tad es esmu ielikta viņu atvilktnītē, kas ir normāli, jo mēs visi tā darām. Un tad, lai tās pārmaiņas notiktu, viņiem pašiem tās ir jārada, jo es varu tikai stāstīt un stāstīt. Viņiem pašiem ir jāizlemj: jā, es gribu.”
Pēc Agneses domām, nav tik ļoti lielas nozīmes, kur dzīvojam, ja vien mums ir izvēles iespēja dzīvot jebkur, kur vēlamies tajā brīdī, ja vien varam darīt to, ko vēlamies. “Mūsdienās informācijas apmaiņas dēļ un instrumentu dēļ tu vari strādāt ar cilvēkiem, kuri dzīvo Amerikā, Austrālijā un citur. Nav nozīmes, ka viņi nerunā latviešu valodā, jo es runāju viņu vai mēs runājam angļu valodā. Tu esi kustībā, un es arī vēlos būt kustībā. Svarīgi, ka ir sava māja, nevis katrus sešus mēnešus dzīvo citā vietā. Vienmēr mani visvairāk ir interesējušas intervijas. Mani interesē cilvēki, kuri runā par lielo bildi. Ka tas nav tikai – es apprecējos, es izšķīros, man piedzima bērni un tādas lietas. Mani vairāk interesē, ko es varu gūt no tā.” Agnese piemin kādu lasīto interviju vācu izdevumā, kurā tās varonis saka: “Es gribu būt vienmēr sev interesants.” Lai tu būtu sev interesants, ir jābūt visu laiku kustībā. To var darīt, arī neizkustoties un nekad neizbraucot no savas mazās pilsētiņas, kur esi piedzimis. Tu vari neizbraukt no maza ciemata, ja vien interesējies par pasauli. Nesarūgsti savās vilšanās pret savu ģimeni vai cilvēkiem. Pēc tam nesēdi internetā un neizgāz savu indi tur! Tu vari būt mazā, lielā pilsētā – tam nav nozīmes. Galvenais – kas ir iekšā. Man nevienā brīdī nav bijusi ideja sākt celt māju, nopirkt māju vai dzīvokli. Tad uzreiz ir sajūta, ka tas mani ierobežo, tad man tur ir jāpaliek. Bet man vajag brīvību.”

Jānomirst, lai pārdzimtu
Taujāta, kādi, viņasprāt, ir liepājnieki, Agnese saka: “Ir noteikti brīži, kad liepājnieks jūtas lepns par citiem liepājniekiem. Es joprojām priecājos un nebeidzu priecāties, ka Porziņģis ir tieši mūsējais, un man tas joprojām neticas šī vārda vislabākajā nozīmē. Bet tāpēc es neeju un nesaku: tu zini, ka viņš ir no Liepājas un es arī esmu no Liepājas. Tādā ziņā tam nav nozīmes. Vienalga, no kurienes tu esi, jautājums ir: ko tu esi izdarījis? Es skatos, piemēram, uz viņu vai citiem liepājniekiem un vienkārši domāju: malacis! Tu iedvesmo mani ar to, ka tu vienkārši ej, dari un cīnies un dari to ļoti pašaizliedzīgi.”
Dažkārt vecajam ir jāaiziet, lai rastos jaunais. Kā piemēru Agnese min Liepājas futbolu un tā fanus. “Esmu vienkārši sajūsmā par to, ka vajadzēja tā notikt – lai “Liepājas metalurgs” vienkārši nomirtu un pārdzimtu. Tādas spēles, kādas notiek tagad, tādi līdzjutēji, kādi tur ir! Esmu gadiem tur gājusi – vīrs ir bijis profesionāls futbolists. Man patīk, ka viņi ir mūsdienīgi, tiek domāts par zīmolu, par attiecībām ar līdzjutēju. Par to man bija lepnums. Es priecājos par viņiem, jo viņi to ir izdarījuši paši. Es nesaku: tā ir mana pilsēta, redz, kādi viņi kruti, tāpēc es arī esmu kruta. Es tā nedaru – nepievelku sevi kaut kur klāt. Katram tas ir jānopelna. Pašam ir jāizdara kaut kas, tad var lepoties ar to, ko esi izdarījis.”

Atbalsta, pati valkājot
Ar lielu interesi Agnese seko līdzi tam, kā attīstās latviešu dizains. “Pa šiem gadiem jaunie zīmoli, kuri ir radušies, liela daļa ir darītāji. Es vienmēr par tiem iestājos un atbalstu, gan tos valkājot, gan par tiem rakstot. Tie ir izveidojušies paši par zīmoliem, par uzņēmējiem, kuri iet ārā šausmīgi lielajā modes biznesa pasaulē un cīnās. Viņi visur iet un pārstāv Latviju. To, kas cilvēkiem ir mugurā, es nevērtēju, tāpēc ka katram ir tas, kas viņam ir. Mani interesē tas, kas ir man. Ar katru dienu aizvien vairāk man ir ļoti svarīgi, ko valkāju, ka tas ir no cilvēkiem, kurus es atbalstu. Man bija un joprojām ir apņemšanās – katru dienu uzvilkt vismaz vienu latviešu dizainera apģērbu, aksesuāru vai apavus. Tā kā man bieži sanāk būt ārvalstīs un satikties ar ārzemniekiem Latvijā, cilvēki man bieži jautā, kas tev mugurā, un es saku, ka tas ir mūsējais dizains. Es gribētu, lai cilvēki tādā veidā to vairāk izvēlētos, ne tikai vizuālā produkta dēļ, bet tāpēc, ka šādi mēs atbalstam savējos – nauda paliek ģimenē, jo paliek Latvijā. Protams, lai attīstītu savu biznesu ir vajadzīga naudas aprite, bet tas svarīgākais ne tikai man, bet arī citiem cilvēkiem ir tas, ka novērtē to, ko tu dari. Viņi nobalso par to, viņi uzvelk to mugurā, viņi nobildē to “Instagramā”, viņi grib parādīt cilvēkiem. Nevis palielīties, bet parādīt citiem tāpēc, ka ir lepni par to.”
Agnesi iedvesmojot un aizraujot darītāji. “Jebkādi un jebkur viņi dzīvotu, kādā valodā viņi runātu. Tādi, kas nevis runā par to, ka ir slikti, bet skatās, ko var izdarīt, lai būtu labāk. Visas šīs atziņas ir nākušas laika gaitā, tāpēc ka ir strādāts dažādās vietās un tu skaties, kā cilvēki vada savu darba komandu, kas cilvēkam ir svarīgi kā uzņēmuma vadītājam. Sāc salīdzināt, kā cilvēki dara kaut ko Latvijā un kā to dara cilvēki ārzemēs. Dienas beigās saproti, ka mēs visi esam vienkārši cilvēki. Atšķiras tikai mērogi, uzņēmums lielāks, māja lielāka, valsts lielāka vai mazāka, bet visi mēs sākam punktā A un beidzam punktā B – ir tas nogrieznītis, kas mums ir. Kaut tikai es vēl paspētu izdarīt daudz! Tā kā man ir šī sajūta, ka vēl ir daudz jāizdara, tad nav laika un es vispār netērēju enerģiju tam, ka kāds kaut ko teica par to, ko es tur uzvilku – tie ir absolūti dzīves sīkumi.”

No tautastērpiem sakurt sārtu
Saistība ar modi Agnesei ir jau no bērnības, kad viņas mamma padomju laikos bija šuvēja. Tomēr pati sev tērpus nemodelē un nekad nav domājusi par modes dizaineres karjeru. Tieši vide, kurā žurnāliste uzauga, bija tā, kura pastiprināja interesi par modi. Lielākais pagrieziens sekoja 18 gadu vecumā, kad Agnese aizceļoja uz Japānu. Tur cilvēki kombinēja tradicionālo ar mūsdienīgo. Redzētais pasvītroja Agneses drosmi uzdrīkstēties ģērbties citādāk. Blakus interesei par modi vienmēr līdzās bijusi arī žurnālistika. Pirmā pieredze žurnālistikā sākās Liepājas laikrakstā “Rīta Ekspresis” ar jauniešu lapas veidošanu, tam sekoja, kā pati saka, “Kursas Laikā” ielikti superpamati.
Izaugsmes ķēdīte ir gana gara: ir pabūts dažādos formātos, pa vidu vēl radio raidījumi, tagad televīzijas raidījums “Uzvelc tautastērpu”. “Es piekritu šim projektam, jo bija zināms, ka tas nebūs par to, kā uztaisīt savu tautastērpu, bet par kopsakarībām un cēloņiem. Raidījumam divas puses – vēsturiskais un nemainīgais, kas ir jau noticis, un mūsdienās mainīgais. Man cilvēki pārmet, ka es esmu tradīciju noliedzēja, man par to smiekli nāk. Droši vien esmu gatava uzkurināt no tautastērpiem sārtu. Es esmu tradīciju noliedzēja? Es, kurai ir svarīgi nest pasaulē Latvijas stāstu pašai par saviem līdzekļiem. Izdot izdevumu, kurā ir latviešu valoda, un sūtīt to ārpasaulē. Es runāju par to, kā ieraudzīt mazliet tālāk par savu degungalu, ko es pati joprojām trenēju. Man ir izvēle iet un rakstīt kaut ko komentāros, to pārdzīvot, padoties, bet zinu, ka tas neko nedos un vienkārši ir cilvēku grupa, kuriem savā dzīvē īpaši nekas nenotiek, un tad viņi skatās visus raidījumus pēc kārtas un komentē, ko tagad domā par šo un to. Viņiem ir aizdomas par kaut ko, un pats lielākais, kas viņiem ir, tās ir bailes no tā, ka pasaule mainās. Man tiek pārmests, ka es ievazāju to pasaulīgo šeit Latvijā, kur visiem vajadzētu domāt un izcelt savu latvietību. Tās ir bailes par to, ka kaut kur pazaudēsies. Tie ir visdažādākie cilvēki un visticamāk nav sapratuši mūsu raidījumu, jo viņiem jau ir sava programma izdomāta, viņiem jau iepriekš ir zināms par cilvēkiem un par to, kā lietas vajag darīt, lai gan viņi nav profesionāļi tajās jomās. Tādi cilvēki ir bijuši visos laikos un visās zemēs. Šeit Latvijā es viņus dzirdu, bet nesadzirdu. Tur neko nevar iesākt, jo ir Mēness fāzes vai vēl kaut kas un viņiem vajag to visu iznest ārā.”

Nevēlas attapties grāvī
Paralēli dalībai televīzijas raidījumā Agnese pavisam drīz gatavojas izdot savu ceturto grāmatžurnālu “Benji Knewman” jeb rakstīt par dzīvi, ko var lasīt. Tāpat viņa atzīst, ka Latvijā nav kvalitatīva drukāto mediju satura. “Lasu angliski un pieķeru sevi pie domas – cik žēl, ka mani vecāki neprot lasīt angļu valodā! Mūsu biznesa modelis nav kaut ko šobrīd aktuālu izcept formiņā kā kūku un tagad pārdot, ātri iziet to riņķi tikai tāpēc, lai nopelnītu. Citiem cilvēkiem ar to ir gana, jo viņi nemeklē vairāk. Es meklēju – tā ir mana problēma, un es pati to arī atzīstu.”
“Katram medijam ir sava auditorija, bet es neesmu tā auditorija un saredzu, ka ir tāda auditorija, kura prasa vairāk. Tad es tai auditorijai radu saturu. Šī auditorija ir starptautiska, un tā ir cita atbildība, tas ir dubultuzdevums. Mēs tik ļoti daudz runājam par viendienīšu slavenībām, izgudrotām slavenībām. Tā ir tukša laika izšķiešana – radīt šādu saturu un patērēt to. Tu ej vienkārši uz riņķi. Zini, kas notiek, kad tu ej par labi iestaigātu taciņu? Tu attopies grāvī, jo vienkārši esi izstaigājis grāvi.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pasaules pilsone un kultūras tūriste

Kategorijas