Skolotāja izceļ pozitīvo un nevar izmest grāmatas

2016. gada 5. februāris 07:00

786

Skolotāja izceļ pozitīvo un nevar izmest grāmatas

“Kursas Laiks” Intu Skadiņu pārsteidz, kad viņa gatavojas braukt pie friziera. Pensionētā pedagoģe, izskolojusi vairākas priekulnieku paaudzes, ar možu garu seko līdzi pilsētā, valstī un pasaulē notiekošajam. Pilsētas 88. dzimšanas dienā viņa saņems titulu “Goda priekulniece”.
Inta Skadiņa atzīst, ka mūžs bijis bagāts. Latviešu valodas un literatūras skolotājai vienas istabas sienu aizņem plaukti ar grāmatām, kas krātas visu mūžu. Ārā nemet arī pirms 27 gadiem Mūžībā aizgājušā vīra, fizikas skolotāja Alberta Skadiņa profesionālo literatūru. “Nevaru grāmatas izmest.” Pēckara bērnībā mājās grāmatu nav bijis. “Bērni rindiņā gājām uz bibliotēku un lasījām. Mamma teica: tu tik lasi – kas ravēs dārzu?”
Darba gados no autoriem tuvs bijis Rūdolfs Blaumanis, Jānis Jaunsudrabiņš. Priekulē grāmatnīcas nav, un jaunāko lasāmvielu, zinot mātes gaumi, piegādā dēli. Pašlaik dienaskārtībā Kārļa Ulmaņa līdzgaitnieka Gotharda Ādolfa Cauča “Viena latvieša stāsts”. No Valda Zatlera “Kas es esmu” gaidījusi vairāk. “Tā man diena daļēji aizpildās – kamēr izlasu lēnā garā.” Intas iecienītākie ir memuāri, modernā literatūra ne tik ļoti iet pie sirds, ārzemju autoru darbi šķiet sekli. “Es vairāk gribu tādus, kur ir cilvēka dvēsele iekšā.”
Skatoties TV spēli “Veiksme, intuīcija, prāts”, Inta pukojas, ka jaunākās paaudzes nezina pat Blaumaņa darbus, nepārzina literatūras vēsturi. Skolu programmās tagad tai esot pievērsta mazāka uzmanība nekā tēlu analīzei.

Profesiju izšķir fizika
Inta dzimusi Zvārdes pagastā, pēc kara dzīvojusi Jaunaucē. Represijas ģimenei pagājušas secen, jo vecāki par izvešanu brīdināti un paslēpušies – tēvs mežā, bērniem māte guļvietas saklājusi rudzu laukā. 1949. gada izvešanu Inta redzējusi kā skolniece – skolas pagalmā iebraukušas mašīnas, ar šautenēm bruņoti karavīri izsaukuši no klasēm atsevišķus skolēnus. Atmosfēra bijusi briesmīga, bet mājās vecāki teikuši, ka par to runāt nedrīkst. “Tas bija nemierīgs laiks.” Vēl tagad Inta zinot vietu uz ceļa, kur bijusi peļķe no nošautā partorga asinīm.
Skolas direktors Intu un vēl vienu meiteni iesaistījis toreiz pavisam jaunā lietā – skolas radiomezgla pārraižu veidošanā. “Kad bija mūs “pieradinājis”, aicināja iestāties komjaunatnē. Māte raudāja – kā tu šitā izdarīji, ar mums neko neparunāji. Mums tajā vecumā domāšana bija citādāka, nedomājām par ideoloģiju un šaušanām mežā.”
Mācījusies Auces vidusskolā, un atestātā vienīgais četrinieks centīgajai skolniecei bijis latviešu valodā. Gribējusi studēt Medicīnas institūtā par dakteri, bet iestājeksāmenā fizikā bijis jāstāsta par attēlu konstruēšanu ieliektos un izliektos spoguļos. “Negāja man tā lieta, ielika trijnieku, un tas bija izšķiroši – pietrūka viena punkta.” Bijis izmisums – ko nu darīt? Izlasījusi, ka uzņemšana turpinās Liepājas Skolotāju institūtā, un, daudz nedomādama, Inta devusies turp. Piedāvāts stāties matemātiķos, tikai fizikas trijnieka dēļ pirmajā pusgadā nebūšot stipendija. Bez tās nav gribējusi palikt, tāpēc nolikusi nepieciešamo eksāmenu un uzņemta literātos. “Visu mūžu ar savu četrinieku mācīju latviešu valodu – tas man par sodu,” smejas sirmā kundze.

Tukšā mājā uz salmiem
Priekules vidusskola ir Intas vienīgā darbavieta no 1957. gada, strādājusi vēl 18 gadus pēc aiziešanas pensijā – līdz 74 gadu vecumam. 1968. gadā pierunāta būt par mācību pārzini. Inta apņēmusies šo amatu pildīt vienu gadu, bet nostrādājusi divdesmit vienu. Tagad vērtē, ka laikam slikti darījusi – pirmajā vietā likusi darbu, tikai pēc tā savus trīs dēlēnus. “No šodienas raugoties, droši vien tā nedarītu. Toreiz citādāk domāju.”
Inta atminas, ka, sākot darba gaitas, ar 28 8. klases skolēniem uz mēnesi aizsūtīta kolhozā Aizvīķos vākt ražu. “Aizveda mūs smagās mašīnas kuzovā, no kolhoza atveda nokautu jēru, lai paši gatavojam ēdienu. Dzīvojām tukšā mājā uz salmiem: zēni vienā pusē, meitenes – otrā. Septembrī mazgājāmies pie akas aukstā ūdenī, slapjos apavus un zeķes žāvējām pie pašu kurinātās krāsns. Cik tagadējo drošības noteikumu tur tika pārkāpts!”
Padomju laika ideoloģiskā nostādne darbā nākusi līdzi pati par sevi, bet Inta savus padotos speciāli uz to nav virzījusi. Skolā bijuši kareivīgi zēni, kas domrakstos pauduši pretvalstiskas domas. “Ko man darīt?” Dažkārt skolotāji šādā situācijā devušies pie direktora, bet Inta teikusi: šito burtnīcu noslēp un raksti jaunā! Pēc gadiem viens no brīvdomātājiem atzinis: “Mēs jau zinājām, ar kuru skolotāju var runāt, ar kuru ne.”
Partijā apzināti nav stājusies, un tas bijis Intas “trūkums” visu darba mūžu. Bet kā bezpartijiskā ievēlēta par pilsētas padomes deputāti, tiesu piesēdētāju. Ja būtu partijas biedre, iespējams, virzītos pa karjeras kāpnēm, bet bijusi gatava atkāpties arī no mācību pārzines posteņa. “Ja es deru amatam kā cilvēks, tad ir labi, priekš kam vēl biedra karte?”
Nereti aicināta runāt gan kristībās, gan bērēs. “Vārdam ir spēks,” atzīst pedagoģe.

Uzklausa sirdslietas
Inta bijusi aktīva deputāte. “Bija jāpiedalās visādās lietās, nevarēja izvairīties.” Izpildkomitejas pārstāvim bijis jābūt klāt, kad šķirtais pāris dala mantu – “tas nebija patīkami”. Vajadzējis doties samierināt strīdniekus. Uz Intas jautājumu kādam vīram, kāpēc viņš sit sievu, skanējusi atbilde: viņa man nevāra ēst, par ko lai viņu mīl? Ar šiem cilvēkiem Inta centusies mierīgi parunāties, bet atzīst, ka tas nav līdzējis. Bērni no vecāku dzeršanas cietuši tāpat kā tagad. Inta spriež, ka tolaik viņi bijuši neaizsargātāki kā pašlaik, kad strādā bāriņtiesas. Rūpes par viņiem no valsts iestāžu puses tagad esot pat pārāk lielas un pārspīlētas.
Dažus gadus Inta audzinājusi bērnus internātā. “Mazie bērni tik mīļi un pieķērušies nelaiž mani vakaros mājās.” Pēc daudziem gadiem izskaitļojusi, ka jaunekļi, kuri uz ielas sveicina, ir no viņu pulka. Internāta bērnu bijis tik žēl, ka ilgi tur nav varējusi strādāt.
Darba gaitu pēdējā posmā Inta bijusi neklātienes vidusskolas konsultāciju punkta vadītāja. “Man ļoti patika ar lielajiem. Tas bija laiks pēc Atmodas, un daudzi nāca mācīties. Mums bija tādas kā ģimeniskas attiecības, viņi stāstīja man par savām sirdslietām.” Vēlāk vairākas skolnieces pateikušās, ka skolotāja viņas pierunājusi iegūt vidējo izglītību. Divas bijušās neklātnieces tagad pašas ir skolotājas Priekules vidusskolā.
Atmodas aizsākumos uz mītiņu Liepājā gatavojušies braukt arī vakarskolas puiši. Inta brīdinājusi par briesmām, bet “ar sirdi biju viņu pusē.” Atmodas laikā skolotāja centusies visur piedalīties – “Baltijas ceļā”, mītiņā krastmalā, vietējos lāpu gājienos. Pabijusi Brāļu kapos, kur guļ viņas vecaistēvs – strēlnieks.

Balsi pazīst pat Amerikā
“Priekulē ir ļoti labi cilvēki. Pazīst un atceras, ir mīļa un sirsnīga attieksme.” Veikalā pārdevējas piedāvājot aiznest pirkumu uz mājām. Citi neļaujot vienai iet pāri ielai. Ne visus bijušos audzēkņus varot atpazīt un atcerēties. Uz skolotājas jautājumu “Kas tu esi?” viens atbildējis: “Jūs neatcerēsities, es jau nebiju tas labākais.”
Dažkārt pie durvīm nolikta paciņa – bijušās skolnieces atnesušas. Ja Inta ir mājās – ienāk ciemos. Kāda sieviete teikusi: jūs bijāt laba skolotāja. “Bet es viņu nemaz neesmu mācījusi! Kā mācību pārzine nebiju barga. Ar katru mēģināju aprunāties. Tas laikam skolēniem patika, ka es uzreiz nesodīju, bet katru lietu izrunāju.”
Kad skolās vajadzējis apkarot puišu modi audzēt garus matus, Inta saviem dēliem tos griezusi pati, izdabājot viņu vēlmēm. Klasē kādam, gribot pabaidīt, teikusi: “Es tev tos garos matus nogriezīšu!” Pēc atbildes “Griežat, man patīk!” vajadzējis ņemt šķēres un turpat skolā to darīt. Zēns ar rezultātu bijis apmierināts.
Ar daudziem audzēkņiem Inta uztur kontaktu “Draugiem.lv”. Reiz naktī zvanījis telefons: “Sveika, Latvija! Te no Amerikas.” Inta atteikusi, ka viņai no turienes neviens nevar zvanīt. “Skolotāj, var gan.” Izrādījies, ka kādreizējais skolnieks sajaucis telefona numurus, bet Intu uzreiz atpazinis. “Vai tad es jūsu balsi daudz neesmu dzirdējis?” “Nu es smejos, ka manu balsi pazīst pat Amerikā, un par to priecājos.” Braucot vilcienā, sarunājusies ar kādu, un pēkšņi pienākuši divi puiši – arī atpazinuši pēc balss. “Skolotājs jau runā tik daudz, ka visiem iespiežas atmiņā.”
Inta atradusi atziņu, ka skolotājs ir ceļa stabs, kas krustcelēs rāda virzienu. Garām iet simti un tūkstoši cilvēku, un stabs paliek vecs un satrunējis. “Nu man ir tas laiks pienācis,” nosmej skolotāja. Bijusi pārsteigta par goda titulu – “priekš kam mani kaut kur stiept un rādīt”. Taču pavisam no sabiedrības vēl aizgājusi neesot – konsultē skolas vēstures rakstītājus.
Laulībā ar Albertu Inta nodzīvojusi 31 gadu, izaudzināti trīs dēli – Jānis, Juris un Valdis, ir “liels bars” mazbērnu un mazmazbērnu. Otrais dzīves draugs pēc 20 gadu kopdzīves miris pirms diviem gadiem. Tagad ir draugs, kurš aizved, kur vajag. “Laikam esmu cilvēks, ar kuru ir viegli parunāties,” Inta saka par pretējā dzimuma interesi. “Savā dzīvē vienmēr esmu domājusi, ka vajag izcelt pozitīvo. Tad būs labi.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotāja izceļ pozitīvo un nevar izmest grāmatas

Kategorijas