Pret straumi pasaules patērētāju kultūrā

2016. gada 10. februāris 07:00

568

Pret straumi pasaules patērētāju kultūrā

“Visi brauc uz Rietumiem, lai tur strādātu, lai nopelnītu, lai dzīvotu, kā patērētāju sabiedrībā pieklājas, bet es esmu dulla muzikante, tādēļ eju pret straumi. To, ka atgriezīšos savu senču zemē – Dunikas pagastā, sapratu jau pirms vairāk nekā 20 gadiem. Tagad tas ir paveikts,” lepni saka Austrālijas latviete Indra Pilskalne.
Kopš pērnā maija Indra Pilskalne ir Latvijā. Nopirkusi nelielu mājiņu Dunikas pagastā un noņemas ar tās remontu. Pagaidām dzīvo tai iepretī pie laipniem ļaudīm “Zālītēs”. “Pavisam nesen Dunikas pagastā ir par vienu oficiālu pilsoni vairāk. Esmu reģistrējusies kā pagasta iedzīvotāja,” pēc uzstāšanās Rucavas novada muzikālajā konkursā “Ne tikai zvaigznes spīd” “Kursas Laikam” sacīja I. Pilskalne.

Ceļā uz mājām
Konkursā I. Pilskalne izpildīja dziesmu “On the road again”. Vārdiem grūti aprakstīt viņas muzikālo sniegumu. Rucavnieki to novērtēja visaugstāk. Pats dziesmas izpildījums satur sacelšanos, tādu kā dumpi un reizē alkas pēc jaunatklājuma. Tā neskanēja parastajā kantri stilā kā vienkāršs Villija Nelsona vai Džonija Keša atdarinājums. I. Pilskalnes dziesmas izpildījums patiesi bija autentiska vokāla kaverversija sen zināmai dziesmai. Tomēr mūsu sarunas tēmā dziesmai ir cita jēga. Pirms uzstāšanās I. Pilskalne novadniekiem teica, ka savus līdzpilsoņus grib labāk iepazīt, parādīt sevi, un tieši tādēļ dziedāja šo dziesmu, ne kādu citu. “Man nav ģimenes. Mūzika ir mana dzīve. Ļoti bieži esmu ceļā, bet šis ceļš mani ir atvedis mājās no Austrālijas. Iespējams, ja būtu mierīga namamāte ar trīs bērniem un vīru austrālieti – nemaz nebūtu tik viegli. Viņiem, iespējams, Latvija nenozīmētu to, ko tā nozīmē man,” spriež I. Pilskalne. Austrālijā mūziķe mācījusies vijoles spēli, lai gan šobrīd profesionālajā vidē spēlējot čellu. “Vijoli nekad neesmu pārdevusi, un, kā redzējāt koncertā, man tā tīri labi noder,” saka I. Pilskalne. Dziedātās dziesmas vārdos, kā izrādās, ir pateikts arī par mūziķes īsto ģimeni. “Mani gluži kā ģimenē ir pieņēmuši Rucavas muzikanti. Es patiešām te jūtos labi un priecājos, ka varu dot savu pienesumu,” atzīst I. Pilskalne.

Gluži kā aborigēni
Īsumā atceroties savas dzimtas stāstu Dunikas pagasta “Sprūdu” mājās, I. Pilskalnei, mātes uzvārdā Buračevskai, ir vien drūmas notis. “No maniem asinsradiniekiem palikuši ir maz. Praktiski to nav, ja ņem vērā, cik normāli vajadzētu būt. Daudzi ir nobendēti gulagā, citi, iespējams, palikuši Krievijā, vēl kādi gājuši bojā vai pazuduši nezināmās zemēs, ejot bēgļos. Manai vecmammai veicās – kad visu dzimtu izveda, viņa bija Rīgā. Tā nu esmu viņas vietā atgriezusies. No Melburnas, tad no Rīgas,” saka I. Pilskalne.
Kaut kā nevilšus sanāk latviešu salīdzinājums ar Austrālijas aborigēniem. “Viņus ja atrauj no dzimtās zemes un paradumiem, tad tie nīkuļo, līdz iznīkst un izzūd pavisam. Man tā liekas, ka ar latviešiem ir līdzīgi. Ārzemēs latvieši izzūd, saplūst ar citiem, lai kā arī cenšas palikt paši. Mums ir jēga, mērķis un pastāvēšanas sūtība, ja esam mājās un visi kopā. Tās ir tās vērtības, kuras par naudu nevar nopirkt nevienā pasaules malā. Dzimtene kā senču zeme ir tur, kur tā ir,” spriež I. Pilskalne.
Jau 90. gadu sākumā ārzemju latviešiem bija iespēja iegūt Latvijas pilsonību un Pilskalnes ģimene to izmantojusi. Arī braucieni uz Latviju sākušies pēc PSRS sabrukuma, tomēr sapni par pārcelšanos uz dzimto pagastu izdevies realizēt tikai tagad. Galu galā I. Pilskalne ir pasaules klases mūziķe. Vijoles spēli apguvusi Melburnas Universitātes Viktorijas Mākslu koledžā. Spēlējusi dažādās pasaules grupās un dažādos sastāvos. Piemēram, “London Klezmer Quartet”, Ungārijas romu grupā, kur spēlējusi kontrabasu ar trīs stīgām, Balkānu orķestrī, niekojusies soulmūzikā ar saksofonu. Visu neuzskaitīt.
“Arī tagad naudu pelnīt braucu ārpus Latvijas, un tā noteikti būs arī turpmāk, bet mājas man būs Dunikā,” smejas I. Pilskalne.

Mūzika kā izteiksmes līdzeklis
Pārrunājot pārcelšanās motīvus – spēcīgākā nots, protams, ir Latvija, tomēr ir arī citas. “Manuprāt, pasaulē cilvēki ir pārspīlējuši patērētāju sabiedrības vērtības. Bēdīgās sekas ir redzamas visur. Bērni aptaukojas, cilvēki pārlieku tiecas pēc naudas un aizmirst par dzīvei svarīgo. Ir lietas, kuras nekādi nevar saskaitīt naudā. Piemēram, Latvijas dabu nevar, klusumu, cilvēkus, kaut vai šo koncertu nevar iedomāties patērētāju sabiedrībā. Tik mazā vietā šāds koncerts nav iespējams. Tas tomēr notiek un notiek ne jau naudas dēļ. Tas notiek tādēļ, ka mēs esam,” saka I. Pilskalne.
Patērētāju kultūra mūziķes skatījumā nogalina daudz labu lietu, tomēr Latvijā tās ir saglabājušās. Vairāk tieši tālāk no lielām apdzīvotām vietām. Arī tas ir iemesls, kādēļ I. Pilskalne grib palikt Dunikā, nevis, piemēram, kādā Rīgas vai Liepājas centra dzīvoklī. Pati pārcelšanās ir pretrunā patērētāju loģikai – dzīvot megapolē, kur maksā daudz par to, ka pērc daudz, patērē daudz. Patērē daudz tādēļ, ka maksā daudz. Tas cilvēkus sabojā, līdz nobeidz. “Latviju vajadzētu brīdināt par patērēšanas kultūru un to, cik daudz ļauna tā var nodarīt. Es ceru, ka atradīšu veidu, kā to pateikt. Mūzika ir labs izteiksmes līdzeklis,” uzskata I. Pilskalne.
Jāteic, ka viņa iecerēto jau sākusi darīt ar dziesmu “On the road again” uz Rucavas kultūras nama skatuves.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pret straumi pasaules patērētāju kultūrā

Kategorijas