Dzīves kūleņi izkristalizē vērtības

2016. gada 15. februāris 07:00

440

Šis nebūs diplomēta amatnieka gaišais veiksmes stāsts, brīdina galdnieks Gunārs Ķeiris. Pēc aptuveni septiņiem peļņas gadiem Anglijā smagi likteņa triecieni viņu atveduši mājās Nīcas pagastā. “Par pašnodarbinātu personu kļuvu tikai tāpēc, ka nepieciešams elastīgs darba grafiks. Manam tēvam Kārlim ir pirmās grupas invaliditāte, pēc novēloti atklātas glaukomas viņš redz tikai ēnas,” atklāj vīrietis.

Patīk koka darbi
Liepājā dzimušais un pamatizglītību guvušais puika vasaras pavadījis Cenkonē, vectēva Andreja Ķeira lauku mājās “Zirģeļi”. “Patika darboties ar koku, pastāvīgi ķibinājos, taisīju koka rotaļlietas, grebu karotes. Profesijas izvēli ietekmēja vecvectētiņš no vecmammas puses, kurš dzīvoja Vidzemē un bija galdnieks. Mācījos 31. arodskolā, kas pēc tā laika standartiem vidējo izglītību nepiedāvāja.”
Gunāra vecāki vēl strādājuši Liepājā, vajadzējis kādu, kurš vecīšiem laukos palīdz, tāpēc Liepājas vakara vidusskolu puisis pabeidzis paralēli darbam lauku saimniecībā. Pēc tam trīs gadus bijis saimniecības pārzinis Liepājas tiesā. Līdztekus sācis strādāt mēbeļu fabrikā “Erke”, bet abus darbu nav varējis pavilkt un no tiesas aizgājis.
Tādus apstākļus kā “Erkē” Gunārs nevienam nenovēl: “Maiņas bija pa divpadsmit stundām un vairāk, bet, kad pienāca algas diena, iedeva desmit latus, sakot, ka vairāk nav. Kaut gan fūres ar mēbelēm gāja prom nepārtraukti.”
Septiņus gadus Gunārs nostrādājis dizaina firmā “Deko”, sākumā gājis pagrūti, jo meistari savākušies šerpi, tomēr bijusi lieliska izdevība iemācīties restaurēt mēbeles, izgatavot finierētas virtuves iekārtas un citas noderīgas lietas. “Līdz ar pirmajām krīzes pazīmēm, kad cilvēkiem samazināja aldziņas, pasūtījumi kļuva neregulāri. Decembrī bija tik daudz, ka gandrīz jāpiesaista citas firmas, turpretī gada pirmajos mēnešos – kaut vai sēdi mājās. Lāpījāmies, par decembrī sapelnīto nopirkām materiālu un kaut ko izgatavojām sev vai paziņām.”
Braukt peļņā uz Angliju Gunārs izlēmis dažus mēnešus pēc tam, kad Ķeiru ģimene 2006. gada nogalē pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvošanu Cenkonē. Mirušā radinieka Mārtiņa Ķeira īpašumu, mājas “Asni”, viņiem norakstījis vectēvs Andrejs.

Nolemj doties angļu maizē
Bijis nodoms britu zemē par krāsotāju pastrādāt trīs mēnešus, bet tie pārvērtušies sešos. Reiz, palūgts galdniekiem padot dēļus, latvietis ar vēl skopo angļu vārdu krājumu vīriem stāstījis, ka ir diplomēts galdnieks. “Meistars Mets Jangs priekšniekam teica: šis puika lietu saprot, ko viņš tur pindzelē, dod viņu mums! Stundas algu man pacēla par vienu mārciņu, un kā galdnieks nedēļā saņēmu jau aptuveni trīssimt mārciņas. Nodokļos aizgāja diezgan daudz, toties firma sedza izdevumus par mitināšanos viesnīcā un baroja mūs restorānā. Attieksme bija ļoti laba. Maija sākumā pienāca ziņa, ka miris vectēvs Andrejs. Uz bērēm neierados, jo biļetes mājupceļam biju pasūtījis uz 30. maiju. Mēnesi nodzīvodams Latvijā, izremontēju vecāku istabas pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū būvētajos “Asnos”. Kad atskanēja zvans no Anglijas, devos atpakaļ.”
Angļu valodu apguvušais Gunārs ielikts par saimniecības pārziņa palīgu vienā no viesnīcām kūrortu pilsētā Bormutā. “Jau pēc gada tiku iecelts par viesnīcas galveno tehnisko darbinieku. Mēnešiem neliku nevienu klozetpodu, nemainīju nevienu ūdens krānu, bet restaurēju viesnīcu īpašnieka antīkās mēbeles. Alga uz augšu nekāpa, jo turpināju bez maksas dzīvot un ēst viesnīcā. 2011. gadā, mainoties īpašnieku stratēģijai, mūs – viesstrādniekus un apkalpojošo personālu – no hoteļa izlika, lai atbrīvotos numuriņus pielāgotu viesu vajadzībām. Pie stundas algas nāca klāt divas mārciņas, bet nācās īrēt dzīvesvietu un pašiem rūpēties par pārtiku. Bišķi jau tas iegrieza, bet, ņemot vairāk virsstundu, nopelnīju tikpat. Uz Latviju naudu sūtīju pēc pieprasījuma, pārējo iekrāju, lai mājai nopirktu materiālus un prombraucot pēc atvaļinājuma atstātu līdzekļus vecākiem.”

Kad mainās vējš
Tajā laikā vilkme atpakaļ uz dzimteni nebija absolūti nekāda, atzīst Gunārs. Vējš mainījies, kad tēvs 2013. gada maijā paziņojis par mammai konstatēto asins vēzi. “Protams, atbraucu atvaļinājumā. Mamma tobrīd bija atgriezusies pēc Linezera slimnīcā saņemtās ķīmijterapijas, asins pārliešanas un izskatījās tīri ņipra. Aizbraucu atpakaļ uz Angliju, bet jau septembrī brāļa zvans lika taisīties uz mājām: mammai krīze, atrodas reanimācijā.”
Priekšnieks izpratis situāciju un ļāvis palikt pie māmuļas, cik ilgi nepieciešams: gaidīšot atpakaļ. Iztikšanai pieticis ar iekrātajiem līdzekļiem. “Pie mammas uz Paliatīvās aprūpes nodaļu Liepājas slimnīcā braukāju, turot pie rokas tēvu, kurš jau gandrīz neko neredzēja. Pēc īslaicīgas atkopšanās mājas apstākļos mammu atkal nogādājām ārstniecības iestādē. Kamēr viņa bija iemigusi, mēs ar tēvu izgājām pēc kafijas. Atnācām atpakaļ palātā, un mamma jau bija izdzisusi,” vīrietis atceras pirms diviem gadiem piedzīvoto zaudējumu.

Likteņa triecieni piezemē
Pēc bērēm kaimiņos dzīvojošais bērnības draugs lūdzis palīdzēt koka apstrādes darbos viesu namā. “Tas man bija kā medus maize, jo līdzēja atiet no bēdām un izbēgt no rutīnas. Skaitījās, ka vēl strādāju Anglijā, nezinu, kā to sauc, bet man līdz pat nodokļu gada beigām aprīlī maksāja trīsdesmit sešas mārciņas nedēļā. Piezvanīju, lai mani noraksta, jo atpakaļ nebūšu. Tā esmu mājās no 2013. gada rudens.”
Gunārs īsti nejūtas ārzemju lielās naudas samaitāts, bet atzīst: triecieni palīdzējuši atbrīvoties no maksimālisma. “Nebūtu mamma nomirusi un nebūtu tēvs kļuvis akls, varbūt es joprojām būtu baigais maksimālists: gribējās dabūt arvien labāku darbu, arvien vairāk pelnīt. Bet... jo vairāk pelni, jo ilgāk esi prom no cilvēkiem, kuri tev kaut ko nozīmē. Un tad tu vienu brīdi apcērties – viņu vairs nav!”
Vienatnē strādājot laukos, Gunārs domu domas izdomājis un atskārtis: “Gribētos tagad aprunāties, padomu paprasīt, bet nav vairs īsti, kam. Drīz man būs četrdesmit gadi, bet neesmu precējies. Arī tādēļ, ka dzinos pēc kaut kā vairāk. Esmu tādā ziņā savu dzīvi pakāsis. Bija, protams, Anglijā un ne viena vien, taču attiecības neturējās dēļ dzīves tempa un pārsūtīšanas uz citiem objektiem. Kad pēc mēneša atbrauc, viss jau atdzisis, izjucis.”
Dzīšanās pēc lielās peļņas ir beigusies, un Gunārs pateicīgs par izdevību nopelnīt kabatas naudu, sadarboties bārtera veidā. “Principā esmu “piesiets pie mājas”. Tēvs jāvadā pie ārstiem, jāpalīdz viņam ikdienas solī. Ja atstātu vienu uz nedēļu, vajadzētu divīziju, kas visu satīra un savāc. Pāris stundas nedēļā viņam pienākas sociālais asistents, bet ne kopējs. Tad nu uzmanu, lai kaut kur nesāk degt, lai negūst traumas.”
Ja sagribas aizbraukt uz kādu pasākumu, vīrietis tēva pieskatīšanu uztic pusbrālim. “Pa klubiem nevandos, kaut ko nopietnāku – saimnieci mājās – vajag. Esmu meklējis internetā, bet apdedzinājies: atnāk ne tā, kas bildē, atklājas, ka cilvēks nav izbeidzis iepriekšējās attiecības. Jā, gadi iet uz priekšu, bet katram jau liktenī kaut kas ierakstīts. Citam Dievs dod desmit bērnus, citam – nevienu. Pēc manis varbūt paliks koka lietas simts gadiem uz priekšu.”
Vēl nesen, atzīst vīrietis, bilde rādījās galīgi tumša, bet laiks dziedē. “Man patīk tas, ko daru. Ja arī citiem patīk, vēl labāk.” Strādāšana kādā no Latvijas uzņēmumiem, protams, apsvērta, bet tad būtu jāpelna gandrīz tikpat, cik Anglijā – lai pēc nodokļu nomaksas varētu atļauties kaut vai par minimālo algu nolīgt apteksni tēvam un vēl pašam pietiktu izdzīvošanai. “Šogad neesmu pircis nevienu dārzeni, viss paša izravēts, izaudzēts. Ja es atrastos objektā Rīgā un ar viņu kaut kas notiktu, ko es iesāktu? Strādājot netālu no mājām, pēc piecām minūtēm esmu klāt. Veco ļaužu mājā savu septiņdesmit piecus gadus veco tēti nekad mūžā nelikšu!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzīves kūleņi izkristalizē vērtības

Kategorijas