Nokritušu maizīti vairs nebučo

2016. gada 15. februāris 07:00

736

Kā starp skolēnu ēšanas paradumiem un Veselības ministrijas rīkojumiem jūtas skolas pavāre? “Kursas Laiks” to devās noskaidrot pie Brigitas Putkales, kura Gaviezes pamatskolas saimi ar nelielu pārtraukumu baro jau 25 gadus.

“Ja direktors teic, ka ir garšīgi, tad var ticēt,” pavāre Brigita Putkale piekāpjas uzslavai vien tad, kad tā izskanējusi no Oskara Rudovska mutes. Pusdienās bijuši dzeltenie rīsi, kotlete, salāti un saldēdiens. Mazie gavieznieki rīsus ēdot labprātāk nekā kartupeļus.
Brigita jau sešos no rīta ir skolā, mierīgi visu sagatavo darbam, lai nebūtu steigas. Pie gatavošanas nelaiž ne palīdzi, ne praktikanti. “Darbs ir patīkams, bet pēdējā laikā sarežģīts,” atklāj pavāre.

Rūgtu tēju nedzers
Pirms pusdienu gatavošanas Brigita raksta divas ēdienkartes bērnudārzam un divas skolai – atbilstoši katrai vecuma grupai. Protams, jārēķina kalorijas un citi lielumi. “Lai strādātu par pavāru, vispirms jāprot to visu sarēķināt. Kāpēc mēs mīlam visu darīt uz papīra un sarežģīt dzīvi? Kur kalorijas radīsies, ja bērns to zupu neēd? Kā var uz papīra pateikt, cik katram bērnam ir jāēd?” Var gadīties, ka pirmklasniekam ir lielāka apetīte nekā 9. klases skolniekam. Tāpēc zupu pasniedz kopējā bļodā, lai katrs ielej pēc vēlmes. “Piespiest visus ēst vienādi – tas ir smieklīgi.”
“Tas viss ir blefs,” Brigita saka par Veselības ministrijas aizliegumu lietot etiķi, skābinātājus un saldinātājus. “Ja neļauj likt sāli un garšvielas, tad ēdiens ir bezgaršīgs.” Pavāre atzīst, ka nedaudz no tām pieliek gan un kontrolējošo iestāžu darbinieki viņas gatavoto atzīstot par labu. Pamatos ēdienkarti nav mainījusi, vien pielāgojusi jaunajām prasībām. “Ja došu rūgtu tēju, viņi nedzers, bet mājās krūzītē iebērs četras karotītes cukura. Mēs cīnāmies ar sekām, bet nemeklējam cēloņus.”
Pavāriem ieteikts vārīt puravu zupu. “Bet puravs tas pats sīpols vien ir, un kurš bērns ēdīs sīpolu zupu?” Salātos Brigita ieliek gan kāļus, gan ķirbjus – viegli pieejamus vietējos dārzeņus. “Bērns jau neēdīs tāpēc, ka veselīgi, bet tāpēc, ka garšīgi.” Gaviezniekiem ik dienu ēdienkartē tiek piedāvāta gaļa vai zivs.
Lai mājās brokastis neēdušajiem bērniem nebūtu jādzer pliks piens, Brigita iedod arī cepumus. “Skolas piens” nāk no SIA “Elpa”, bet “Skolas augļa” programma nule beigusies. Augļus tagad pavāre pērk par naudu, jo pašlaik tie vajadzīgi visvairāk.
Pretrunas vērojamas starp ministrijas prasīto un tirgotāju piedāvāto. Reizi nedēļā Brigita launagam pasūta bulciņas. Skatās sastāvu – vienā pat bulkā ir 18 (!) E vielas.
Atļautos cīsiņus bērni neēdot. Pasmeķējusi pati – garšo pēc zālēm. Turklāt tiem realizācijas termiņš ir mēnesis. Arī kontrolētājiem teikusi: kur esat redzējuši desu, ko pēc mēneša var ēst?

“Nosit” garšas kārpiņas
Pavāres secinājumi par skolēnu ēšanas paradumiem, balstīti ilgo darba gadu pieredzē, ir skarbi. Ja vecāki mājās negatavo ēdienu, tad bērns arī skolā neēd. Agrāk bērni ēdienā, ko paši nav gribējuši, padalījušies ar klasesbiedriem, tagad esot gatavi to samuļļāt un pat iespļaut, lai tikai neatdotu. Tagad bērni varbūt esot gudrāki, bet attieksmē pilnīgi citādāki – katrs vairāk par sevi. Uz jautājumu “Kāpēc tu neēd?” Brigita dzird atbildes: “Man negaršo!”, “Man riebjas!” Agrākās paaudzes neesot atļāvušās par ēdienu tā teikt. Dažkārt nostrādā pūļa efekts – ja viens neēd, tad pārējie arī ne. Vai vēl kategoriskāk: ja tu ēdīsi, es ar tevi nerunāšu.
Pavāre zina: ja skolēna mājās tiek izmantoti pusfabrikāti, sulīgu kotleti neēd, grib tādu, ko var ar nazi griezt; zupu ēd tad, ja frikadeles tajā cietas, nevis sulīgas. Salātus reti kurš gribot.
Pavērojusi, ar kādiem pirkumiem no veikala pilsētā iznāk skolēni – čipsi, kola, limonāde, bulciņas. Brigita spriež, ka ar sāļajiem čipsiem viņu garšas kārpiņas tā “nosistas”, ka cits ēdiens šķiet bezgaršīgs. Brigita nepiekrīt pa radio dzirdētajam viedoklim, ka skolas direktors ir atbildīgs, lai bērni starpbrīžos neskrietu uz veikalu. “Kāpēc valstij atbildība jānoliek uz citiem? Tas nav loģiski.”
“Lai bērns augtu vesels, fiziski attīstīts, ēstu veselīgi, tad jau no autiņu vecuma tajā iesaistās visa ģimene, vecākiem jārāda piemērs,” pievienojas skolas direktors O. Rudovskis. Brigita atminas, ka saviem bērniem mācījusi cieņu pret ēdienu un senču paradumu: ja maizīte nokrīt uz grīdas, tā jāpaceļ un jānobučo. Viņa ir deviņu dažāda vecuma mazbērnu vecmāmiņa, tāpēc labi zinot bērnu gaumi pārtikas izvēlē.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Nokritušu maizīti vairs nebučo

Kategorijas