Starp mājām, nodevību un otro iespēju

2016. gada 19. februāris 07:00

936

Pamestus, “kāzu perioda” trakumā žogam pārlēkušus, uz ielas atrastus suņus Liepājas pilsētas pašvaldības dzīvnieku patversmē “Lauvas sirds” parasti nogādā ķērājs vai policists. “Ja divu nedēļu laikā saimnieks nepiesakās, meklējam jaunu,” teic iestādes vadītāja Nora Brūdere. “Kaķiem patversmē ir liels stress, jo viņiem atvēlēta viena telpa un viņi uzņēmīgāki pret slimībām. Pavasarī daudz mammu ar mazajiem, tad mums ir tāda kā kaķu dzemdību nodaļa. Kad kaķēni paši sāk ēst, kaķeni sterilizējam, nogriežam ausu galiņu, kā paredz pilsētas programma “Noķer, sterilizē, atlaid”, un mežonīšus atlaižam daudzstāvu nama pagalmā, no kura atvesti. Ilgi brīvībā dzīvojis minka nekad netaps par mīļu mājas kaķīti. Turklāt cilvēki izvēlas kaķēnus, pieaugušiem jaunas mājas atrast grūti.”

Novadi grēko
N. Brūdere atklāj sāpīgāko problēmu: “Mazie novadi grēko, uzskatot, ka viņiem klaiņojošu dzīvnieku nav un tā ir tikai Liepājas problēma. Tajā pašā laikā cilvēki no laukiem mums zvana un stāsta par pieklīdušu suni vai kaķi. Vienīgais, ko novada dome pēc iesnieguma uzrakstīšanas piedāvā, ir dzīvnieka likvidēšana, sarunājot ar medniekiem. Dažos novados iedzīvotājiem iesaka klaiņojošu dzīvnieku vienkārši atvest un palaist Liepājā: noķers taču un nogādās patversmē.” Arī dienā, kad patversmē viesojas “Kursas Laiks”, ir atvests sunītis no Grobiņas.
“Policistam, kuram uzticēta šī funkcija, jāiziet apmācības kurss, un pašvaldībai jāslēdz līgums ar kādu patversmi. Priekule jau ir noslēgusi līgumu ar Liepājas dzīvnieku patversmi Ezermalas ielā, arī Nīca grasās to darīt. Mēs, Liepājas domes dzīvnieku patversme, nedrīkstam sniegt pakalpojumus novadiem, bet dažkārt to darām, jo cietējs ir dzīvnieks,” atzīst iestādes vadītāja.
“Nesen pavīdēja doma: jo vairāk strādā ar dzīvniekiem, jo mazāk patīk cilvēki. Visu mūžu tev bijis suns vai kaķis un vienu dienu tu saki: viņš ir par vecu, tāds vairs nav vajadzīgs. Izdomā stāstu, ka pieklīdis svešs, bet redzam – suns pret atvedēju ir draudzīgs un mīļš. Pirms gada te bija suns, kuru saimnieks bija nopietni sagriezis ar nazi. Tagad dzīvnieks atradis labas mājas Priekulē.” Ar jaunas mājvietas atrašanu aizbilstamajiem līdz šim sokas labi, N. Brūderei gribas piesist pirkstu pie koka: “Bet, ja patversme būtu lielāka, tas nenozīmē, ka te būtu vairāk brīvu vietu.”

Divi Cēzari, Rausītis un citi
Pašlaik “Lauvas sirds” dod patvērumu desmit suņiem un astoņpadsmit kaķiem. Melni suņu puikas, piesieti pie būdas, sirsnīgi baroties, sargā teritoriju, abi dabūjuši vienādu vārdu – Cēzars. Viena saimnieks pašlaik ievietots Flotes ielas patversmē, solījies pēc atkopšanās ņemt suni atpakaļ. Miermīlīgajam, pabailīgajam Rausītim diez ko labi neklājas: saimnieks nomiris. Toties Grams ir priviliģēts, viens skraida voljerā, viņam jau sarunāta jauna ģimene. Pepe, kuru šobrīd var saukt par patversmes veterānu, te dzīvo kopš pagājušā gada jūlija.
“Tikko dzīvnieks pie mums nokļūst, ievietojam informāciju sociālajos tīklos. Ja potenciālais dzīvnieka “adoptētājs” uzreiz neatrodot iecerēto šķirni vai krāsu, stājas rindā. Laucinieki ļoti aktīvi ņem suņus, divas trešdaļas mūsu bijušo iemītnieku tagad dzīvo ārpus Liepājas,” zina patversmes vadītāja.
Nereti tā ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena – cilvēks atbrauc, pastaigā ar suni un saprot, ka ņems. Reti, bet bijis, ka dēļ nesatikšanas ar mājās jau esošu dzīvnieciņu vai bērniem atved atpakaļ.
Atbildīgie saimnieki par mīluļa pazušanu parasti attopas pēc dažām stundām, tikmēr kāds vīrietis te savu pamukušo draugu ieraudzījis, netīšām garām braucot. Pēc diviem mēnešiem.
Iestādei nākas parūpēties arī par nobrauktiem un mirušiem dzīvniekiem, kuru utilizāciju nodrošina līgums ar firmu “Baltic Trade”. Jaukāks stāsta turpinājums saistās ar neparastiem “klientiem”. Uz Raiņa ielas pārbrauktuves atrasto bebru dzīvnieku ķērājs žigli nogādājis Cietokšņa kanālā. Pagājušā gada decembrī Tobago ielā pieklīdusi polārlapsa, ko sakodis sargsuns. “Kad iedzīvotāji kuplasti atgādāja, domājām, ko iesākt. Atsaucās savvaļas dzīvnieku patversme “Meža vairogi”. Pabijusi pie mums arī pamesta jūras cūciņa un kāds āzis, kam labpatikās izmest līkumu pa Talsu ielu.”

Stereotipu varā
Reti kad pa Liepājas ielām klaiņo bezsaimnieka dzīvnieki, pārliecināta N. Brūdere. “Mums zvana un jautā, vai uzņemam pamestos. Atsevišķos gadījumos to darām, ja cilvēks izstāsta sāpi, ka vecmāmiņa nomirusi un paši ir ārzemēs. Noteikumi prasa, lai suns būtu čipēts, vakcinēts un kastrēts. Kad to paziņojam, nākamajā dienā kaut kur skraida pamests dzīvnieks.”
Kopš pagājušā gada jūlija nedrīkst suni pārdot, atdot vai dāvināt, ja viņš nav čipēts un reģistrēts, tomēr sludinājumu portāls “Ss.lv” ir pilns ar sludinājumiem par dāvināmiem kucēniem, ar ko bērniņam apnicis spēlēties.
Patversmē lielākoties nonāk pieauguši suņi, sākot no astoņiem gadiem. “Cilvēks meklē suni, piedāvājam četrus piecus gadus vecu, bet atbilde ir: tas par vecu. Loģiski domājot, vienalga, taču kaut kad būs jāatvadās.” Neviens suns nav eitanazēts, arī ja ķepaiņu skaits tuvojies diviem desmitiem.
Visilgāk – gadu – patversmē nodzīvojusi divpadsmitgadīgā vācu aitu suņa meitene Karla, ko pirms gadumijas paņēmis kāds onkologs. “Te viņa tikai gulēja un ēda, bet atsūtītajā video redzam – jaunajās mājās atguvusi dzīvesprieku, draiskojas,” gandarīta N. Brūdere.
Suns jaunā saimnieka rokās nonāk čipēts, attārpots, vakcinēts, sterilizēts, bet jāsamaksā tikai par čipa reģistrēšanu. Ja vēlas, var atstāt ziedojumu, bet tas nav obligāti.
“Parasti noklīdušu suņu īpašnieki protas, sevišķi, ja mīlulis te pavadījis nedēļu vai pat divas un saņēmis vakcīnas. Visu iepriekšējo vasaru pie mums nodzīvoja suņu meitene, sterilizējām, jau pieteicās jaunie saimnieki, bet uzradās iepriekšējais. Teica, ka tobrīd viņam neesot naudas, atnesīšot vēlāk, bet tā arī palika.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Starp mājām, nodevību un otro iespēju

Kategorijas