Liepājas lāču ideju attīsta Rīgā

2016. gada 24. februāris 07:00

2110

Uzņēmuma “Ameli.lv” saknes meklējamas Liepājā. 2009. gadā liepājniece Anda Baķe ar kolēģi Ingu Reinkaiti nenobijās no ekonomiskās krīzes, bet tieši pretēji – uzsāka savu biznesu, šujot rotaļu lāčus no dabiskām kažokādām. Pirmo lāci izdevās pārdot Liepājā, savukārt daudzi citi aizceļojuši plašajā pasaulē.

“Pirms septiņiem gadiem Ingai Liepājā bija darbnīca. Bijām pirms tam jau pazīstamas un strādājušas kopā. Tas bija brīdis, kad es atkal atgriezos mājās Liepājā,” atminas dizainere Anda Baķe. “Sākām domāt, ko mēs varētu darīt, jo bija krīzes laiks. Sākām pamazām čabināt, un radās ideja par lāci. Pirmsākumos gan man doma nebija šūt gluži no kažokādas, ādas vai no kāda cita materiāla, bet radās ideja par lāci. Kamēr es domāju, kā tas varētu izskatīties, Inga darbnīcā jau lika kopā pirmo, un tad mēs tālāk kopā domājām, kāds viņš varētu izskatīties. Tapa pirmie modeļi, un tos uzreiz arī nopirka. Mūsu lāčus varēja iegādāties dāvanu veikaliņā tirdzniecības centrā “Baata”, bija labas atsauksmes”. Tālāk jaunās uzņēmējas pakoja kastes un sāka braukt uz Kalnciema ielas tirdziņiem. Pirms vairākiem gadiem tur bijusi pavisam cita aura.

Pirmie – pilsētas mēram
Pirmie lācīši tika nopirkti Liepājas mēra Ulda Seska ģimenei, atklāj A. Baķe un atminas: “Ar pirmo lāci bija šausmīgs satraukums. Braucām uz Rīgu tajā brīdī, kad bija kārtīga krīze. Mēs ar savu aitādas lācīti, kurš maksāja 25 latus. Bažījāmies: kuram tad vajadzēs? Bet vajadzēja! Nopirka pirmo lācīti, uzreiz klāt bija arī žurnālisti. Tad mēs sākām just, ka to vajag un cilvēkiem patīk. Nopelnījām pirmo naudiņu, lai atvērtu savu salonu Rīgā. Kredītu bankās vai tēvoču un onkuļu, kuri varētu kaut ko iedot, mums nebija.”
Pirmā darbnīca tika atvērta Rīgā, Stabu ielā. “Katrs klients bija kā brīnums. Tie bija baigi foršie laiki, jo nezinājām, ko gaidīt. Sākām ļoti grūtā brīdī. Man pat asaras sāk riesties acīs, kad es to atceros. Grūts laiks kā jau visiem, bet es nevarētu teikt, ka arī šobrīd ir viegli. Ir cita pieredze, daudz dažādi cilvēki, notikumi. Vienmēr ir bijis tā, ka ir jāpieliek ļoti liels gribasspēks,” secina uzņēmuma dizainere un pasmaida: “Tās ir Liepājas saknes un vējš, kurš visu laiku pūš un pūš, bet nevar nogāzt gar zemi. Tas sīkstums kaut kādā brīdī arī palīdz. Tā ir pārliecība, kas grūtos brīžos mūs ceļ ārā. Pārliecība par to, ka to vajag un ka mēs ļoti mīlam savu darbu. Bez tā laikam nevar neko izdarīt.”

Stāsts, no kā iedvesmoties
Daudziem uzņēmumiem vajag meklēt savu stāstu. “Ameli.lv” tas nav jāizdomā, viņiem tāds ir bijis jau no paša sākuma. Uzņēmuma dizainere teic, ka to nevar nosaukt par biznesu. “Tagad cilvēki, kuri mums ir apkārt, drīzāk ir kā ģimenes locekļi, nevis ražotne. Mums ir bijuši dažādi sadarbības piedāvājumi, bet esam sapratuši to, ka negribam zaudēt unikālo, kas ir tad, kad savu darbu dari ar mīlestību. Jebkurā variantā, kad gribi darīt vairāk un plašāk – tu procesā pazaudējies. Mēs daudziem esam kā iedvesmas stāsts, ka var no nekā arī kaut ko sākt, ka nevajag baigos kapitālus, tikai ļoti lielu gribēšanu.”
A. Baķe spriež, ka latvieši ir radoša tauta, lai gan kūtra. “Maza tauta, bet kaut kā par kūtru vai par slinku izdomāt kaut ko pilnīgi savu. Reizēm gribas paņemt to, kas nav tavs, un uzdot par savu. Citreiz, ejot pa tirdziņiem, liekas, ka mēs varam vairāk nekā taisīt visi vienādas šallītes, prievītes un aprocītes. Jā, mēs daudz varam, ņemot vērā, cik mūsu ir. Jādarbojas, jākustas un jāturpina rosīties!”

Šuj no dārgām kažokādām
“Ameli.lv” direktore Inga Reinkaite pastāsta, ka pirmsākumos lāči tapuši no kažokādu atgriezumiem, kuri bija sakrājušies no viņas iepriekšējā biznesa. “Tagad visi materiāli ir iegādāti izsolēs. Arī zvērsaimniecība “Grobiņa” tur sūta savas ūdeles, un mēs tās attiecīgi pērkam. Patiesībā varbūt mēs pērkam no Dānijas “Grobiņas” ūdeles.” Materiāli tiek pirkti arī no Latvijas medniekiem, piemēram, bebru āda. Kad to nocērp, tā paliek pavisam mīksta. Tad tā tiek izbalināta vai arī dabiski izmantota. Dermatīna izstrādājumus sortimentā atrast neizdosies, tomēr klienti ir prasījuši, vai nevar taisīt no mākslīgajām ādām tādus pašus, taču uzņēmums ir kategoriski “pret”.
Lāčiem ir dažādi izmēri, bet viena piegrieztne. Dažādi viņi izskatās tādēļ, ka radīti ar rokām un divus vienādus uzšūt nevar. Arī kažokādas ir dažādas – viena pūkaināka, cita mazāk.
Kad šuvējas durbeniece Linda Kārkliņa un rīdziniece Ieva Jansone lāčus ir pabeigušas, tie nonāk dizaineres rokās. Izskaistināšanai tiek izmantoti Svarovska kristāli un dabiskās upes pērles. Uzņēmums cenšas izmantot kvalitatīvus un dārgus materiālus, bez plastmasas, līdz ar to cena arī izveidojas diezgan liela – ap 300 eiro.

Katrai mentalitātei – savs
Vaicāta, kāds ir viņu klients, uzņēmuma direktore I. Reinkaite saka: “Īstenībā ir ļoti dažādi. Krievu tautības cilvēkiem vajag ūdeļlāčus, viņiem vajag spīdumu, to wow. Tajā pašā laikā viņiem liekas dārgi, bet, ja piedāvā mazliet kaut ko lētāku, bet no cita materiāla – nē, nepirks. Viņiem vajag ūdeli, sabuli – visus mīkstos materiālus. Pats mīkstākais lāču materiāls ir rekša lācis jeb truša un šinšillas ādas sakrustojums. Latviešu klienti ir pat pensionāri, kuri sakrājuši kaut kādas naudiņas un nopērk. Viņi pērk vai nu bebru, vai aitādas lāci. Bebru lācis ir tas, kuru biežāk izvēlas vīrieši. Aitādas lāči ir ļoti mīksti un nepūkojas – tos parasti pērk bērniem. Lāčus ar tilla svārciņiem pērk meitenītēm. Tie ir lāči, ar kuriem var spēlēties, nevis nolikt uz plauktiņa.”
Grūti esot izdalīt, kurš ir pirktākais lācis, jo tas ir ļoti sezonāli.

Tūristi grib fotografēties
Šobrīd salons atrodas Doma laukumā – vienā no tūristu iecienītākajām vietām. Tūristi te iegriežas, papriecājas, fotografējas.
Lai gan “Ameli.lv” lāčiem nav sava interneta veikala, tomēr izstrādājumi tiek sūtīti arī uz ārzemēm, pat uz Ameriku. Uzšūtie lāči tiek ne tikai pie Svarovska kristāla actiņām un izpērļotām pēdiņām, bet tiek apģērbti ar uzņēmuma direktores uzadītām cepurēm, šallēm un džemperiem. Turpat veikalā iespējams iegādāties arī lielizmēra džemperus, kurus pēc “Ameli” pasūtījuma uzada adītājas Liepājā.
Lācītis ir uzņēmuma seja un atpazīstamības zīme, bet tiek šūti arī kažoki un jakas pēc individuāliem pasūtījumiem. Gatavus mēteļus un jakas saloniņā neatrast, jo katram klientam esot individuālas prasības un vēlmes. “Klients atnāk, ierauga un saka: “Man tādu pašu, bet mazliet citā krāsā, mazliet garāku, mazliet īsāku.” Tāpēc mēs necenšamies neko gatavu taisīt. Vienu brīdi ir lācīši, otru brīdi kaut kas cits. Ir arī somas lācīša formā. Visu laiku meklējam un gribas papildināt klāstu, jo cilvēki grib kaut ko jaunu. Šāgada jaunums – brošiņas lācīšu formā. Visu laiku bija tā, ka ļoti daudz pasūtījumu, nebija laika domāt par vēl kaut ko. Tagad esam piecas darbinieces, paņēmām vēl divus palīgus, un nu jādomā kaut kas vairāk. Ir pastāvīgie pircēji, kuri veic pasūtījumus jau piecus gadus. Ir kliente no Maskavas, piezvana un saka: “Esmu klāt, man vajag to, to un to.” Šobrīd mēs gribam apgūt Anglijas tirgu, mēģināsim startēt tur. Esam bijušas arī izstādēs Maskavā, Tallinā. Mazliet jau kāpjam ārā no Latvijas, bet vienmēr atduramies pret to, ka nevaram piedāvāt lielus apjomus,” skaidro I. Reinkaite.

Katrai rotaļlietai piešķir vārdu
Kad katrs lācītis nonāk dizaineres rokās, tiek nolemts, kāds viņš būs: vai būs lentīte vai puķīte uz vēdera, kristāliņi vai prievīte. Uz Dziesmu svētkiem bija ar latvju zīmītēm. To, kāds izskatīsies lācis, nosaka materiāla saderība. Pērles ļoti patīkot arī latvietēm. Krievijas tirgus un tā mentalitāte novērtējot dabisko materiālu un, ja ir kristāli vai dabiskās pērles, tad pērk.
Lāču tapšanas process ir ļoti dažāds – tas ir atkarīgs no iedvesmas. Dienā top pāris lāču. Tad, kad rotaļlieta ir pilnībā gatava, komanda novērtē, pēc kā izskatās, un piešķir vārdu, piemēram, Betiņa, Onslovs, Augustiņš, Brīnumiņš un citi. Katram lāčukam ir savs stāsts.
“Darbs dara darītāju, jo vairāk dara, jo vairāk padodas un sanāk. Idejas viena aiz otras audzējas tālāk. Īstenībā dizainu ir izveidojuši klienti, pēc viņu pieprasījuma mēs esam auguši. Viņi ir tie, kas dod stimulu radīt tālāk, likt klāt džemperīšus un cepurītes. Viņi ir tie, kuri ir mūs izaudzinājuši, jo sākumā lācītis bija pavisam vienkāršs. Ir bijuši speciāli pasūtījumi, piemēram, saderināšanās lācīši ar kastīti – ar ļoti svarīgu misiju. Tika pasūtīts lācītis un speciāli pasūtīta un pieskaņota kastīte, kura bija jāiestrādā ķepiņā, tur bija gredzentiņš. Stāsti ir bijuši visdažādākie. Tas noteikti ir klients, kurš rada pieprasījumu pēc kaut kādas lietas. Pastāvīgajiem klientiem mājās jau ir pieci lācīši, un atnākot viņi saka: “Tas man ir, tas man arī no jums ir, nu vēl kaut ko.” Tad ir jādomā. Viens klients atnāk, otrs atnāk. Klienti ir tie, kuri neļauj apstāties, neļauj nolaist rokas,” saka “Ameli.lv” dizainere A. Baķe.

Teju ik dienu pa vienam aizceļo
Gadā tiek pārdoti ap 300 lāču. Tas nozīmē, ka vidēji dienā tiek pārdots viens lācis. Tomēr ir gadi ar lielāku pārdošanas ciparu un ir ar mazāku. Ir vasaras mēneši, izlaidumu mēneši, kad tiek dāvināts – spontāni un pilnīgi neplānoti.
Veiksmīga sadarbība uzņēmumam izveidojusies ar Dizaina viesnīcu Vecrīgā. “Katru mēnesi jau zinām skaitu, cik viņi pārdod un cik taisīt vietā. Gribētos, protams, vairāk. Tagad mēs vairāk fokusējamies uz tirgu ārpus Latvijas. Saprotam, ka ar to, kas ir šeit, ir mazliet par maz. Kādreiz mēs teicām, ka visi klienti brauc pie mums un tiem, kuriem vajag, atrod mūs un mums nav viņi jāmeklē. Šobrīd ir ne tikai jāgaida, kad pie mums brauks, bet ir par sevi jāpastāsta. Bija periods, kad vispār nepatika ne publicēties, bez reklāmas, pilnīgi bez nekā tāda. Paaudzes mainās un prasa, piemēram, “Facebook”, kas man liekas pilnīgs ārprāts. Bet ir jāizmanto visi resursi, kuri ir mūsu rīcībā. Šobrīd cenšamies darīt darbus, kurus līdz šim neesam darījuši. Domājam un ceram uz ārzemēm, kas notiks, un gaidām labas ziņas.”

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liepājas lāču ideju attīsta Rīgā

Kategorijas