No pasta nodaļas līdz pastkastītei

2016. gada 26. februāris 07:00

3853

Lauku iedzīvotājs ir pacietīgāks, pateicīgāks arī, ja abonētais preses izdevums pastkastītē neiegulst rīta agrumā, salīdzina pastniece Maira Stanga. Viņas apkalpojamā teritorija Nīcas pagastā ir abpus Liepājas–Klaipēdas šosejai, no tilta pār Toseli līdz Liepājas robežai un ietver 450 mājas. Ik dienu ar savu automašīnu pastniece pieveic vismaz piecdesmit kilometru, nogādājot lauku ļaudīm avīzes, žurnālus, parastās un ierakstītās vēstules, valsts un pašvaldības iestāžu vēstījumus, paciņas. Tāpat viņas uzdevumos ietilpst preses izdevumu abonementa noformēšana, pensijas izmaksa senioriem ar ierobežotām kustībām. Tas, protams, nav viss. Vientuļam pensionāram pastniecīte ir vienīgais cilvēks “no ārpasaules”, ar ko parunāties, kam palūgt, lai reizē ar avīzīti atved ko saimniecībā vajadzīgu. Higiēnas preces, puķu sēklu paciņas un laipns vārds – prozaiski, bet vai tad bez tā var iztikt?
Mairas Stangas darba diena sākas pirms deviņiem, kad Nīcas pasta nodaļā tiek sašķirotas vēstules un preses izdevumi. Sūtījumu izvadāšanas laiks un apjoms – nenormēts. Pensiju izmaksas dienās katrā dzīvesvietā nākas uzkavēties, lai naudu izsniegtu pret parakstu. Arī periodā, kad jānogādā vismaz 200 īpašuma un zemes nodokļa paziņojumi, pastniece savās mājās Bētiņu ciemā pārrodas vēlā pēcpusdienā.

Liecina par saimnieku
Brīdi ripojis pa šoseju, pastnieces auto sāk apstāšanās un apgriešanās manevru maratonu, ik pa simts metriem iegriežoties te sānceliņā, te māju pudurī, te viensētā. Spēj tik drošības jostu likt!
Pastkastu “buntītes” pa divām, pa vienai apliecina īpašnieka gaumi, materiālo varēšanu un attieksmi. Daža ļoti gaumīga, ar apgaismojumu un puķu kompozīciju sezonas laikā, citai sagādāts jumtiņš, lai paglābtu no nokrišņiem, vēl kāda demonstrē saimnieka biznesu. Bet lielai daļai iedzīvotāju ir vienalga: korespondences glabāšanu viņi uztic pagalam sagurušām padomju laiku lieciniecēm. Ne viena vien pastkaste, šķiet, ar sauli vienā vecumā: sarūsējušo vāku vietā notur laukakmens.
Cenkonē pastniecītei ar klientu šifrēta saziņa. Pie “Bangu” pastkastes, kas aprīkota ar atstarojošiem elementiem, kundze ar pārvietošanās grūtībām dodas, kad pacelts uz augšu baltais rokturis.
Ja adresātam vispār nav pastkastītes, sūtījumu atstāj pie kaimiņa vai nogādā atpakaļ pasta nodaļā. Gadījies, ka sūdzas par nesaņemtu presi, bet, ja neaizslēgta pastkastīte atrodas pašā ceļa malā, lieki uzvelt vainu pastniekam.
Sākot apkalpot 4. rajonu, pastniece uz dažām pastkastēm ievērojusi agrāko marķējumu – tikai ciparus, uz citām nav bijis nekā. Pati tad ar flomāsteru māju nosaukumu uzrakstījusi.
Kāda meža stūrī jau gadiem ilgi ir ekskluzīva sūtījumu saņemšanas vieta – veca auto riepa. Priede, zem kuras šis brīnums, “Lauku Avīzi” un “Kursas Laiku” maz pasargā no nokrišņiem.
Pie Sīmaņa kapsētas žoga piestiprinātas vairākas vietējo ļaužu pasta sūtījumu kastītes, citas kapsētas pārvaldnieks pastkastīti izvēlējies piestiprināt kapu žoga iekšpusē, savukārt Pērkonē peintbola kluba korespondenci lūgts atstāt koka mazmājiņā.
Gaume un iespējas atšķiras
Laikrakstu un žurnālu abonēšanas paradumi atšķiras. Klampju ciemā gana greznu namu uzbūvējušais ārzemnieks, tāpat kā vasarnīcu īpašnieki, presi neabonē. “Turpretī daļa trūcīgo ļaužu labprāt lasītu, bet nevar to atļauties,” novērojusi M. Stanga. “Strādājošie parasti pasūta uz pusgadu, gadu, tikmēr vientuļam pensionāram katrs centiņš no svara, tāpēc iecienīto avīzi var ņemt uz mēnesi vai trim.”
Daktera privātmājas pastkastē ieslīd gan “Diena”, gan vietējās preses izdevums, gan žurnāls. Zemnieki, lauksaimnieki lasa gan pilsētas, gan novadu avīzi, iecienījuši praktisku padomu un stāstu nesējus. Pie vairāku lauku māju iemītniekiem atceļo arī salīdzinoši dārgi, glancēti modes un stila žurnāli.
Nu jau Maira pieradusi, bet sākumā mulsinājusi māju īpašnieku iztēle māju nosaukumos: “Vecie Jātnieki”, “Meža štempeļi”, “Pātari”, “Sieriņi”. Netrūkst tāpat amizantu līdzinieku: “Pliedari”, “Priedīši”, “Priedītes”, “Priedāji”, “Priedieni” un “Priednieki”.

Dusmojas par dzeguzes dējumu
Tantuk, es labprāt tevi paņemtu, bet nedrīkstu, Maira nopūšas, pabraukdama garām vecmāmuļai – “balsotājai”. Drošība pirmajā vietā, ne velti Latvijas Pasts darbiniekiem izsniedz pa gāzes baloniņam. Pielietot aizsarglīdzekli Mairai nav nācies: labs kontakts izveidojies pat ar visiem apkārtnes suņiem. Tikai vienā mājā četrkājainais sargs nejaukāks, ko saimnieki cenšas pasta piegādes laikā piesiet.
Kaires jeb Kairu ciemā arī vienai no mājām nosaukums “Kaires”, agrāk te daudz cilvēku ar šo uzvārdu dzīvojuši.
Uz jautājumu, vai esat tikai “Kursas Laika” lasītāji, Imants Kaire atsmej: “Nē, arī “Ļeņina Ceļa”, kopš vien tāds iznāk. Savu avīzi dikti gaidām.” No žurnāliem te vēl iecienīts “Svētdienas Rīts”, jo Imants ir draudzes priekšnieks Muitnieku baznīcā: “Esam tur tikai divdesmit deviņi cilvēciņi, ejam uz izmiršanu, pērn četrus atskaitījām. Jaunie ķeksīša pēc iesvētās, salaulājas un tad baznīcu aizmirst.”
Imants teic, ka jūtas kā izšauta pistole, taču pēc vārda kabatā nemeklē: “Avīzi abi sākam lasīt no pirmspēdējās lappuses – kurš atkal aizgājis. Daudzi laucinieki – blēži: liek sēru sludinājumu pilsētas avīzē, tā man nenāk, uzzinu, kad aizgājējs jau paglabāts. Esmu teicis: vai jums žēl sludinājumu arī lauku avīzē ielikt, cik tad tāds maksā! Visvairāk man patīk lasīt par radiem, paziņām, piemēram, par Beķeriem, kas Durbē ar lopkopību nodarbojas, tāpat par Rucavu: tur savu sievu Danuti, viņa visu mūžu sabiedriskajā ēdināšanā strādāja, nocēlu un pats tur meliorācijā ilgus gadus ņēmos.”
Danute arī tagad nesēž, rokas klēpī salikusi. Trešdienas un piektdienas laikrakstu vienā rāvienā reti izdodoties izlasīt. Viņas gatavotie našķi un “Danutes beķereja” labi pazīstami tirdziņā “Lauku sēta pilsētā”. “Brīžiem dusmas, ka mums lauku avīzē tik daudz par pilsētniekiem rakstāt. Nujā, bet pilsētas avīze pirmā sāka zagt materiālus lauciniekiem.”
Dzīvesbiedrs piebilst: ““Kurzemes Vārds” ir laba avīze, bet kā tāda dzeguze iedēja citā ligzdā, tāpēc principā to avīzi neņemu.”

Jākustas, kamēr var!
Pērkonē, mājās ar puķainu nosaukumu “Tulpes”, dzīvo Ausma un Anatolijs Kravcovi. Zemīti apstrādā un govslopus savām vajadzībām kopj, jo “nevar taču dzīvot laukos un braukt produktus pirkt pilsētā. Jākustas, kamēr var, lai nepaliek bērniem uz kakla”!
““Kursas Laiku” pasūtu, kopš sevi atceros. No pēdējās līdz pirmajai lappusei izlasu. Viss, ieskaitot sportu, interesē, jo mazmeitiņa ir sportiste, Sporta akadēmijā maģistrantūrā studē. Mūsu avīzītei neko vairāk neietilpināt; ja taisīs pāris lapas klāt, kļūs vēl dārgāka un vecie tad nevarēs pasūtīt,” spriež Ausma.
Kundze prāto arī, kāpēc jaunā paaudze mūk prom: “Maz zemes, tā pati te smilkšaina, jaunie nevar ar to izdzīvot, izaudzināt, izskolot bērnus. Vajadzēja valstij lielos uzņēmumus paturēt, ne izdalīt un aizklapēt. Lai ir darba vietas. Mūsu trīs bērni izauga padomju laikā, kad visiem bija darbs un algas. Meita un jaunākais dēls dzīvo Rīgā, vecākajam ir valsts darbiņš, viņš mums blakus dzīvo, palīdz. Mazdēls – bijušais futbolists, tagad Anglijā, diez vai atgriezīsies. Pati Nīcā strādāju dārzkopībā, tad fermā govis slaucu, tāpēc esmu invalīde. Mums tepat septiņdesmit, kas vairs palicis? Pēc gadiem trīsdesmit Latvijā varbūt dzīvos tie, kas sevi par bēgļiem nosauc.”

Ar divriteni vairs nevadā
Tikai pirms nepilna gada Mairu Stangu, kura strādāja par pārdevēju Otaņķu veikalā “Sviteks”, uzņemties pastnieces pienākumus diezgan ilgi pierunājusi paziņa. “Esmu par pastnieci Otaņķos pirms gadiem piecpadsmit strādājusi, zinu, ko tas nozīmē. Lielā pastnieka soma un vēl divi maisi bija pilni ar avīzēm un žurnāliem, ko pa dubļainiem un sniegotiem lauku ceļiem izvadāju ar divriteni. Pensionāriem tolaik piegādājām arī šokolādi un citus našķus. Vējš, putenis pretī, brīžiem sanāca braucamo uz muguras nest vai visus piecdesmit kilometrus stumt. Mājās nereti tiku pēc divpadsmit darba stundām. Arī šoziem nebija viegli: nācās gan brist, gan ar sniega lāpstu rakties. Kupenu dēļ tikai divām pastkastītēm nepiekļuvu, bet visi pensionāri savas pensijas saņēma. Tagad ar pastnieka darbu esmu ļoti apmierināta, tirgotavas virzienā ne skatīties vairs negribas. Kas nekaiš: svaigs gaiss, strādāju savā nodabā, atbildu par savu darbu, tai pašā laikā ir iespēja komunicēt ar cilvēkiem. Jūtos vajadzīga un gaidīta. Pensionāri grib parunāties, pacienāt ar tēju.”

Nīcas pagasta sāpju bērns
Bernātos pie pastkastīšu bariņa jau labu brīdi gaidījis Jānis Auza no “Palmām”. “Kopš sieva nomira, dzīvoju pie māsīcas, viņai abas kājiņas operētas, tādos laika apstākļos diži nav, ko darīt, tad nu katru dienu nāku pastniecīti sagaidīt.”
Par spīti lietavām, zemes celiņš cauri Klampju ciemam vēl ciešams, vismaz greideru ir redzējis. Te daudzi pasūtot tikai žurnālus. Par veikalu ieskapētajām reklāmām gan cilvēki ļoti dusmojoties: pat iekuram tas papīrs īsti neder.
Jo tuvāk Liepājai, jo mazāk cilvēki pasūta presi. Kas biežāk apgrozās pilsētā, drukāto lasāmvielu iegādājas kioskā vai veikalā, citam pietiek ar radio, televīzijā, internetā gūto informāciju.
Papeniekiem, kuri sūdzas par sava ceļa stāvokli, der izbaudīt grants segumu brauktuvei, kas ezera pusē ved no Liepājas robežas uz Aucugalu. Bedre pie bedres, zobu plombas draud izkrist, un peļķes lielas, dziļas, līdz auto pusasij. Agrāk teritorija esot piederējusi pilsētai, bet ceļš nav remontēts kopš tā atklāšanas. Nudien neapskaužams stāvoklis cilvēkiem, kuriem nākas tur pārvietoties ikdienā. Bet māju saradies daudz, un celtniecība turpinās.
“Tiešām drūmākais ceļa posms, esmu fotografējusi un rādījusi Nīcas pašvaldības vadītājiem. Esot nepareizi uzklāts smilts, tāpēc grants uz tā neturas. Pārbūvēšot. Bet kad?” tā M. Stanga.
Neglītus vaibstus pagasta nomales sejā ievelk gružotāju cūciskās izdarības. Ceļa malās un grāvjos biezā slānī mētājas gružu maisi, celtniecības un remonta darbu atkritumi. Sezonai mainoties, tiem pievienojas nolietotas auto riepas, novērojusi pastniece. Vietējie spriež, ka likumsargiem vajadzētu teritoriju vērīgāk pieskatīt, bet pie katras niedres un krūma ne videokameru, ne policistu nepieliksi.

+ 9

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No pasta nodaļas līdz pastkastītei

Kategorijas