Labais burvis: “Dzīve ir skaista!”

2016. gada 2. marts 07:00

142

“Kas šī par vietu, te pat naglu nevīžo iedzīt drēbju pakāršanai,” kā vienmēr stalts, jauneklīgs un lustīgs “Kursas Laika” redakcijā ierodas aktieris Aivars Kalnarājs. Brīvā laika tagad viņam esot daudz mazāk nekā tad, kad vēl teātrī strādājis, vien tuvinieki dodot zīmīgus mājienus, lai netrako un pasē ieskatās. To darīt varbūt nav vērts: labāk salūzt, nevis sarūsēt, tomēr nevaram izlikties nezinām, ka maijā mākslinieks atzīmēs apaļu jubileju.

Ar kādām notīm Jūs – dziedošais aktieris – gaidāt šo pavasari?
Tās noteikti ir uz mažora. Man patīk labs humors – tā mūžiņš ar optimismu aizgājis. Kaut gan attiecībā uz raibo politiku, ko, par nelaimi, maz varam ietekmēt, esmu piesardzīgs optimists.

Kā jūtas radošs cilvēks pēc piecdesmit diviem prožektoru gaismā pavadītiem gadiem?
Liepājas teātrī iegriežos bieži, man tur vēl šūplādīte un skapītis ir. Piezemēšanās bija mierīga, drusku jau kremt, bet būtu baletdejotājs, nāktos aiziet vēl ātrāk. Citi pārdzīvo: ak dies, izmeta no teātra, režisori lomas vairs nedod, ko nu darīšu! Dažam no teātra izfīrētam tiešām vairs nav, ko darīt, bet man uz līguma pamata lomas deva vēl ilgus gadus. Pēdējā – Labais burvis muzikālajā izrādē “Pelnrušķīte”, ko noņēma no repertuāra, šķiet, 2013. gadā. Labajam burvim bija skaists kostīms, tā arī aizgāju. Septiņdesmit gadu jubilejā man vēl piešķīra galveno lomu izrādē Mazajā zālē. Kā to sauc uz burtu “s” – skleroze. Teātra 100 gadu jubilejas sezonā uzaicināja spēlēt leģendārās lugas “Zvanu solo” jauniestudējumā.
Kaut kas īsti nesanāca: Sebris visu laiku bija acu priekšā. Mazliet tomēr ceru, ka kāds režisors iestudēs lugu, kur vajadzīgi vecāka gadagājuma cilvēki.

Māksliniekiem gadoties “melnie caurumi”. Kā pašam bijis?
Vai, ir bijusi pusstundu ilga pauze. Zināju: nāks tā vieta un atkal būs ziepes. Ar trešo piegājienu aizgāja.
Izrādē “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” spēlēja arī Pūcītis. Puntila bija Aigars, īsts Nikolaja Mūrnieka aktieris, bet uznāk šim “melnais” – teksta aizmiršana – iešot “kafiju iedzert”, un tā trīs reizes.
Citkārt atveras priekškars, sēd divi aktieri un viens uz otru saka: Runā tu! Nē, runā tu! Nesa cauri, vai abiem reizē uznāca “melnais”, to nezinu.
Viens aktieris bija iepriekšējā dienā krietni švillojis, vēl pusdulls, bet prata iziet no situācijas.

Gan jau vēl kāds amizants gadījums prātā palicis...
Paula Putniņa diplomdarbā “Rīsa grauds”, riktīgi iz itāļu dzīves. Kāzu galds klāts, starp mulāžām arī ēdamas lietas un divas pudeles vīna. Kamēr tās nebija izdzertas, nekas neturpinājās, kaut gan epizode bija paredzēta īsa. Lai pavilktu laiku, improvizējām.
Tuvojoties izāzēšanai, visi pulcējas aizkulisēs un gaida. Muļķīgs jociņš, kad divsimts gramu glāzē ielej īstu šņabi. Viktors Zvaigzne bija nikns, ka bail, labi, ka bija spējīgs izrādi nobeigt.
Lagzda (Jānis Lagzdiņš – red.) reiz uz skatuves uzrāpoja, bet visu norunāja pareizi, un pazīstama kritiķe nebeidza sajūsmināties, cik oriģināla pieeja tēlam atrasta.

Kādas lomas realizējat pašlaik?
Vīrs, tēvs, vectēvs. Mājās esmu sagādnieks, skārņos mani apceļ – jautā, vai piestrādāju uz pusslodzi. Pazīstamas pārdevējas iesaka svaigāko, labāko. Vairāk nekā desmit gadus esmu Mākslas un dizaina koledžas un Liepājas Universitātes modelis pie Rubeža, Millera un Kļaviņa. Pilnas pagultes ar manām bildēm.
Tad vēl Valda Aivara kompānijā desmit kungi dziedam. Nav laika pat grāmatas lasīt, dziesmu teksti jāmācās. 6. martā Hika zālē kā ik gadu vīru ansamblis “Dziedonis” dāmām sniegs koncertu. Drīz mums būs mūsu testēšana, dziesma jānodzied a cappella – tam visam jāgatavojas. Mums ir mazas špikeru grāmatiņas, parasti iztieku bez, lai labāks iespaids. Ar melodiju tekstu iegaumēt vieglāk, tāpat kā teātrī ar mizanscēnām, rekvizītiem, jo suflieru vairs nav.
Gribēja mani ievilināt jauktajā korī “Līva”. “Dziedonim” uz Dziesmu svētkiem, augstākais, astoņpadsmit vīru izdevās saaicināt. Lepojos, ka esmu trīs Dziesmu svētkos piedalījies.
Būt kopā ar “Atštaukām” ir laime: puse Eiropas ar viņām izbraukāta. Tautastērpā, ar karogu rokās – neizsakāma sajūta! Vēsturei visu arī filmēju. Čehijā izrādījās, ka “Atštaukas” ieradušās... uz deju festivālu. Bet atrada izeju – uzaicināja deju speciālisti, iestudēja dejas kustības un arī mani iesaistīja. Citādi šajā kolektīvā nepiedalos, tur tikai meitenes. Viņu likuma grāmatā ierakstīts – nekādu vīru!
“Namīnā” līdz šim piestrādāju par “iekšējo” saimnieku, kamīnu kurināju, grūti bija telpu piesildīt. Gāzi nesen pievienoja, nu kurināšana atkrīt. Pa spuldzītei vien jāieskrūvē.

Vai saglabājušies arī vecie vaļasprieki?
Agrāk spēlēju pokeru, nu nav vairs partneru. Kāda zolītes kompānija mums agrāk bija ģērbtuvēs! Šaha lielmeistars bija Pēteris Vīksna, pāris reižu viņu uzvarēju. Bija arī spēcīga novusa komanda, ar labiem panākumiem piedalījāmies pilsētas mēroga sacīkstēs.
Mums mājās ir speciāls kāršu galds, mantots no Terēzes Dāves. Zaļš tūks un šūplāde. Dažreiz piesakās aktieri Pujāts, Kaušelis, bildējamies ar “cigāriem” – tievām garām desiņām. Biežāk vajadzētu!
Azartisks esmu. Reiz kopā ar dažiem kolēģiem iegāju spēļu zālē – lai novērtētu atmosfēru un publiku. Ar latu iesāku, vinnēju četrus, taču tā man vienīgā pieredze spēļu ellē, vairāk nevelk.
Par sportu interesējos. Kādreiz basketbolu un badmintonu intensīvi spēlēju, šāvēju komandas diplomi ir. Septiņdesmitajos aktieru foajē televizorā hokeja spēli skatījāmies. Balderis spēlēja un Tretjakam trīs golus iemeta. Uz skatuves iet “Makbets”, bet vīri pa īstam aizrāvušies. Pujēns uzskrien uz skatuves un iebrēcas: brauc Balderis (vajadzēja teikt: karalis) un paliks te pa nakti!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Labais burvis: “Dzīve ir skaista!”

Kategorijas