Labākās zāles ir optimisms

2016. gada 4. marts 07:00

1068

Rozenbergu pāris mīt kolhoza laikā celtā Līvānu tipa mājā Vecpils centrā. Kaimiņu mājas tuvu viena otrai, un tas dažādos laikos rosinājis atšķirīgas attiecības. “Bija kulšanas talkas, gāja no vienas mājas uz otru. Sataisīja ēdamos, iedzēra aliņu, spaidīja meitas pa salmiem,” jaunības iespaidos dalās saimnieks Andris Rozenbergs. “Tagad tā vairs nedrīkst. Tikko ej palīgā, jāslēdz līgums, jāmaksā alga un nodoklis, jāievēro drošības tehnika. Mēs jau labprāt ietu kaimiņiem talkā, bet ja kāds nosūdzēs? Esam no latviešu mentalitātes aizgājuši stipri tālu,” ar smaidu uz mūsdienām pārceļas saimniece Rasma Rozenberga.

Baida ar cietumu
Rasma ir dzimusi liepājniece. Kara beigās uz viņu mājas uzmesta bumba. Tēvs bijis darbā drāšu fabrikā, bet bērni ar māti pagrabā. Palikuši ar to, kas mugurā, un aizgājuši dzīvot pie vecvecākiem Sakā. “Esmu uzaugusi ārkārtīgā nabadzībā.” Tēvs no dēļiem uztaisījis guļvietas, uz kurām likti maisi, piebāzti ar salmiem. Vecā muižas ēkā pa visām šķirbām ārā līdušas blaktis, un māte katru sestdienu sienas plaucējusi ar karstu ūdeni. Pēc vidusskolas beigšanas Rasma Liepājā mācījusies tirdzniecības skolā. “Medicīna nemaz neinteresēja.” Kad skolu pabeigusi, māte brīdinājusi, ka “visi veikalu vadītāji sēž cietumā”, un rosinājusi: es esmu slima – tev jāmācās medicīna. Draudzene mācījusies Rīgas 1. medicīnas skolā, un Rasma arī devusies turp.
Rīgas 1. medicīnas skola bijusi prestiža, tās pasniedzēji lasījuši lekcijas arī Medicīnas institūtā. Rasma piemin terapeitu Imantu Lazovski, tiesu medicīnas eksperti Veltu Volksoni, gastroenterologu Anatoliju Danilānu. Praktiskajās nodarbībās anatomikumā gājuši kopā ar studentiem. “Ar mācību iestādi man ļoti paveicās.” Rasma apguvusi feldšeres profesiju un bijusi viena procenta absolventu skaitā, kuri bez divu gadu nostrādāšanas tiktu uzņemti Medicīnas institūtā. Māsa jau studējusi Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, un māte sapratusi, ka trūcīgā ģimene nevarēs abas reizē skolot, lūgusi Rasmai pāris gadu pastrādāt un studēt pēc tam.

Iemīlas un paliek
Jaunā feldšere norīkota darbā uz Vecpili, par kuru neko nav zinājusi. “Atveda te mani un atstāja.” Ilūzijas par to, ka pastrādās un dosies uz institūtu, pagaisušas, kad satikusi Andri. “Samīlējos, un cauri bija. Tā es te iesakņojos.”
Andris ir vietējais, “no Stroķu gala”. Strādājis par šoferi, traktoristu, kombainieri, darba gaitas beidzis kā kurinātājs. Protams, ticis iesaistīts sievas gaitās pie pacientiem. Rasma atminas, ka sākumā kolhozam bijušas pāris kravas automašīnas un bobiks priekšnieka vadāšanai. Ar to braucis Andris, un dažkārt priekšniekam vajadzējis iet kājām – aizvizināta Rasma.
“Daudz, daudz vairāk ļaužu bija Vecpilī, divas skolas. Kā šodien atceros – Vecpils skolā bija 112 bērnu, 12 skolotāju.” Pagasta iedzīvotāju skaits no vairāk nekā tūkstoša sarucis uz četriem simtiem. “Pa šiem gadiem no zemes virsas pazudušas ap astoņdesmit māju.” Rasma gan nepiekrīt, ka, slēdzot skolu, no pagastiem aiziet bērnu vecāki. Vecpilī tā neesot noticis. Tiesa, bez skolēniem ir tukši un klusi. “Aizeju uz centru un gandrīz nevienu cilvēku nesatieku.”
Par feldšeri Vecpilī Rasma nostrādājusi no 1966. līdz 2009. gadam. No darba aizgājusi 68 gadu vecumā. Jau iepriekš domājusi, ka jāprotas darba gaitas beigt, iesniegusi pagasta priekšsēdētājam Mārtiņam Bitem atlūgumu, bet Priekules slimnīcas galvenā ārste Tatjana Ešenvalde pierunājusi vēl palikt. “Es jau viegli aizrunājama.” Pensijā aizgājusi līdz ar Vecpils pagasta pievienošanos Durbes novadam, reizē ar Andri. “Tagad modē ir muzeji,” Rasma paironizē par faktu, ka ēkā, kur bijis feldšerpunkts, iekārota senlietu krātuve.

Redzama kā rentgenā
Kādreiz lauku feldšerim bijis tikai fonendoskops un asinsspiediena mērāmais aparāts, bet diagnoze jāuzstāda, paļaujoties uz intuīciju. Kursos apgūtas psihoterapeitei nepieciešamās zināšanas, jo daudzreiz vajadzējis būt klāt nāves brīdī un mierināt. Agrāk uz ātrās palīdzības ātru ierašanos nav bijis ko cerēt, viss gūlies uz feldšeres pleciem. Redzēts daudz ciešanu un negāciju, un tām pāri tikt bijis ļoti grūti. Nereti raudājusi visu nakti. Ar laiku tomēr pieradusi, izstrādājusies rutīna.
Visgrūtākais bijis pateikt par cilvēka nāvi piederīgajiem. “Rokas un kājas trīc – kā to lai pasaka? Kā to uztvers?” Taču arī šajā jomā piedzīvoti kuriozi. Kāds večuks, kuram ilgi gatavojusies saudzīgi pateikt par sievas nāvi slimnīcā, izsaucies: “Velns parāvis, pašā siena laikā!”
“Pa dzīvi ir visvisādi gājis. Te mani cēla un te mani pēla – kā dziesmā dzied. Šūpoles nesa augšā un lejā. Ir laika posms, ko negribas atcerēties, bet izslēgt no dzīves. Un ir tādi brīži, ko var ar baudu atminēties.” Vienīgā ciema mediķe visiem bijusi redzama “kā rentgenā”. Bet arī pati visus iepazinusi. Ar profesionālu aci novērtējusi pacientu, tikai pa durvīm ienākušu. “Jau paskatoties uz viņu, zināju – būs mums kontakts vai ne.” Pēc sejas izteiksmes zinājusi, vai kas kaiš vai atnācis tikai parunāt kā pie psihologa. Tad pacients zāles nav prasījis. “Paldies, man jau pārgāja.” Pie lauku dakteriem daudzi ejot tikai parunāties, “un tam ir ārkārtīgi liela nozīme – viss galvenokārt balstās uz nervu sistēmu, un, ja esmu viņu nomierinājusi, uzreiz kļūst labāk”.

Vērtē pēc tirgus
Rasma atzīst: “Tas ir bezgala grūti – aiziet pensijā. Cik var grāmatas lasīt? Televīziju skatīšanās pēc vien neskatos.” Speciāli iet sabiedrībā viņai negribas. “Par ko runā satiekoties? Par slimībām vai aprunā kaimiņus. Tas mani absolūti neinteresē. Negribu būt ne soģis, ne tiesnesis, ne eksperts. Lai katrs dzīvo savu dzīvi, kā grib!” Protams, zināma loma ir klusēšanai, ko prasa mediķa profesija. Nejaucoties arī, ja dzird cilvēkus spriežam par zālēm un ārstniecības metodēm.
“Kā naglai uz galvas – tas ir priekš manis,” Rasma saka par mūķenes lūgšanu, ko izlasījusi grāmatā par Antru Liedskalniņu. “Tā jālasa lēni un katru dienu. Vienkāršiem vārdiem, bet tik patiesi!” Rasma ņem pa ķērienam noliktās lapas, uz kurām izrakstījusi citātu. Un pievieno savu atziņu: “Pasaules tiesa ir bargākā, bet ne vienmēr taisnīgākā.”
“Mūsu tauta nav īpaši noturīga – te mums vajag vienā savienībā, te otrā. Jebkura impērija agrāk vai vēlāk sabrūk – to zinām no vēstures.” Rasma ar interesi seko līdzi Lielbritānijas politiskajiem gājieniem – tur pabeigusi koledžu un ar ģimeni dzīvo mazmeita. Vecmāmiņa pie viņas jau ciemojusies un drīzumā brauks atkal. Uzzinājusi, ka tur ļoti dārgas ir divas lietas – mājokļa īre un automašīnas apdrošināšana, arī degviela dārgāka.
Ekskursijās, lai spriestu par kādu valsti, gidi iesakot aiziet uz tirgu – tur redzama gan ekonomika, gan kultūra. Tāpēc ar vērtējošu skatu Rasma devusies uz Lielbritānijas tirgu un secinājusi, ka pārtika tur lētāka. Vienīgi kartupeļi mazliet dārgāki. Apģērbu arī var lēti iegādāties, bet tas mazmeitai neejot pie sirds, jo, sapirkušies uz atlaidēm, visi staigājot “vienādi kā zaldātiņi”. Dzīvot svešā valstī Rasma nevarētu – jau pēc nedēļas ilgojoties pēc mājām.

Meditē mežā
“Optimismu vajag! Tas ir medicīniski pierādīts,” Rasma atbild uz jautājumu, kā uztur pati savu veselību. “Nekad nenolaisties līdz līmenim, kad sākt bēdāties, skumt un būt stresā.” Optimisti tik ātri nesaslimstot arī ar gripu un tamlīdzīgām kaitēm. “Tagad cilvēki vairāk slimo tāpēc, ka ir stresā. Agrāk dzīvoja savā vidē, ēda paša audzētos produktus un zināja savu dzīvesveidu. Nebija noslāņošanās. Tagad ķīmiju par daudz lieto. Kā bišķi kaut kas, vajag zāles.” Feldšere pati tās tikpat kā nelieto.
“Manā uztverē tas ir pilnīgi nepareizi,” Rasma saka par veselības ministra Gunta Belēviča aizliegumu lietot sāli. Ja organismam pietrūks nātrija, sāksies citas saslimšanas. “Tad jālieto garšvielas, kas satur sāli. Mūsu organismam tas ir nepieciešams.” Līdzīgi esot ar saldumiem. Ogļhidrāti dod enerģiju, un bērni tos sadedzina skraidot. Arī pret alkoholu Rasma kategoriski nenostājas. Katru dienu pa glāzei sarkanvīna – pat vēlams.
Abi ar vīru kartupeļus un dārzeņus izaudzē, ogas un sēnes salasa, zaptes savāra – “pilna programma”. “Ne tik daudz vajag visu to, ko saliek pagrabā, bet – tas ir hobijs. Kā var neaiziet sēnēs!”
Dārza darbi palīdz noņemt negatīvo. “Man ļoti bieži patīk būt pilnīgi vienai. Es pilnīgi slima esmu, ja nevaru iziet pa mežu, tā ir kā meditācija. Varu domāt, domāt, domāt. Arī ravējot es visu ko izdomāju. Ieeju sevī un pat nedzirdu, ka apkārt ir cilvēki. Sēņot cenšos iet viena pati, pazīstu apkārtnē katru koku un kas zem tā aug.” Rasmas hobijs ir arī cept cepumiņus, plātsmaizes un citus našķus.
Nākamgad Rasma un Andris svinēs zelta kāzas. Dzimtu turpina meita, trīs mazmeitas un mazmazmeitiņa. Bet līdzcilvēki viņas darba mūžu Durbes novadā pagājušajā gadā novērtējuši ar titulu “Gada cilvēks veselības aprūpē”.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Labākās zāles ir optimisms

Kategorijas