Dizainers, kurš aizraujas ar skaņu iekārtām

2016. gada 9. marts 07:00

2287

Dizainers, kurš aizraujas ar skaņu iekārtām

Mana “maize” ir interjers, tā par savu nodarbošanos saka dizainers Aleksandrs Mickēvičs. 2000. gadā, ieraugot viņa dizainēto un iekārtoto ģimenes mājokli, sadarbību piedāvājis kādas būvniecības firmas pārstāvis, drīz vien nostrādājuši “klusie telefoni”, un nu jau Aleksandrs var lepoties ar savu garadarbu realizēšanu neskaitāmos privātmāju un dzīvokļu iekārtojumos. Starp klientiem ir gan liepājnieki, kuri iekārto savus mājokļus Rīgā, sabiedrībā labi zināmas personības, gan pasūtītāji Klaipēdā un Ventspilī.

Mūza apciemo arī sapnī
Lai turētos uz viļņa, Aleksandrs regulāri lasa speciālo literatūru un piedalās semināros, prezentācijās, kas informē par jaunākajiem materiāliem un tendencēm dizainā. “Viss atkarīgs no pasūtītāja vēlmēm un gaumes: kāds grib redzēt klasiku, greznību ar vitrīnām, kolonnām, apzeltījumiem, citam tuvāks minimālisms – pulēta akmens, metāla virsmas, stikls. Nereti idejas dzimst pēkšņi, mūza apciemo arī sapnī. Neuzspiežu savu viedokli, bet reiz gadījās klientu atrunāt no ieceres. Kad projektu īstenojām, atzina – labi, ka paklausījām. Ja jums ir pieredze būvniecībā, bez dizainera pakalpojumiem varat iztikt, turpretī ar mazu pieredzi pēc patstāvīgas darbošanās nereti nākas secināt: eh, mēbeles kaut kā neiederas, gaismas ķermeņi nevietā, nākas šo to izgraut, pārtaisīt. Un tas ir dārgāk nekā uzreiz pieaicināt speciālistu. Vispirms datorā veidoju mājvietas virtuālo versiju, kurā klients var “izstaigāt” istabas un novērtēt,” atklāj dizainers.
Mickēviču ģimenes septiņu istabu dzīvoklis 170 kvadrātmetru platībā atšķiras no standarta risinājumiem daudzstāvu mājās. Dažādu faktūru un toņu sienas, minimālisms mēbeļu, telpaugu un dekoru izvēlē. Pie sienas Aleksandra gleznojumi. Nekādu sekciju, nekādu tepiķu! Ēdamistaba savienota ar virtuves zonu, pavarda vietu nedaudz aizklāj oriģināls ieapaļš flīzēts “slēpnis”, kas saimniecei, maltīti gatavojot, neliedz komunicēt ar pārējiem. Viesistabas sienu nišās, kā arī iebūvēto griestu “kabatās” paslēptas ekonomiskās LED lampiņas, kas nodrošina kliedētu apgaismojumu.
Slēgtā kāpņu telpa pārsteidz ne vien ar priekšzīmīgu tīrību, bet arī ievērojamu velosipēdu skaitu. Pieci no tiem pieder Mickēvičiem. “Vizinoties pa slīdkalniņu kopā ar bērniem, savainoju muguru. Sāpīga. Tāpēc sev un sievai uzmeistaroju trīsriteņu braucamo, ar ko pārvietoties pusguļus. Plānojam šovasar tikt līdz Kuldīgai, pārnakšņot teltīs,” skaidro dizainers.

Strādā mūzikas pavadījumā
Uz guļamistabām un mākslinieka darbnīcu, ko viņš dēvē par savu migu, augšup ved vītņu kāpnes bez margām. Te, viņa valstībā, vieta ierādīta plašai skaņu ierakstu kolekcijai, te top rasējumi, akustiskās iekārtas, skandas. Klausīties mūziku Aleksandram paticis vienmēr, taču aparatūra, ko piedāvā veikali, nav sniegusi vēlamo skanējumu, un vīrietis ar tehnisko izglītību pamēģinājis izgatavot pats.
“Manis taisīto lampu pastiprinātāju joprojām izmanto dakteris Uldis Ārgalis, viņa ģimenei veidoju arī telpu interjeru. Vislabāko, oriģinālam tuvāko skaņu, manuprāt, nodrošina rupora akustika. Sev trīs gadu laikā izgatavoju trīsstāvīgas skandas, pazīstams galdnieks atļāva savās telpās koka virsmas ēvelēt un pulēt. Tā ir ļoti specifiska tirgus niša, kurā grūti iespraukties, turklāt kvalitatīvu skandu cena nav zema.”

Dzīvo labākajā vietā uz planētas
“Tagad klientu pietiek, bet krīzes laikā nevienam nebiju vajadzīgs un kļuva baisi. Dzīvesbiedri, mediķi pēc izglītības, aicināja strādāt uz Vāciju. Tomēr palikām šeit,” nenožēlo Aleksandrs, “jo Liepāja kļuvusi par manu pilsētu. Te dienēju, te iepazinos ar nākamo sieviņu Marinu, baltkrievu izcelsmes liepājnieci, te mūsu trīs bērni piedzima. Vecāki sauc atpakaļ uz Baltkrieviju, apvainojas, kad saku: man viss ir te – labākajā vietā uz planētas. Kā mākslinieku ļoti saista šīs pilsētas radošā atmosfēra. Kad meita Aļesja bija maza, aizbraucām uz Minsku. Viņa teica: papu, ejam uz jūru! Bērnam bija šoks: kā tur nav jūras!?”
Aleksandrs, Marina un atvases ir baltkrievi, kuriem smeldz tas, ka dzimtā valoda izzūd. “Mājās diemžēl sarunājamies krieviski, jo sieviņa valodu nezina. Baltkrievijā ar mūsu melodisko valodu bija slikti, tagad ir vēl sliktāk: daudz rusicismu. Tikai laukos dzīvojošā tante runā baltkrieviski bez akcenta. Mana māsa darbojas Liepājas baltkrievu kultūras biedrībā “Mara”. Bērni gāja bērnudārza latviešu grupā, viņiem latviešu ir otra dzimtā valoda. Mums ir daudz draugu latviešu, neviens pret mani neizturas kā pret otrās šķiras cilvēku. Runas par krievvalodīgo diskrimināciju ir šausmīga propaganda. Krievijas TV kanāli – ļaunums.”
Kā piemēru Aleksandrs min gadījumu ar nepilsoņu pasēm, kuru apmaiņai bija atvēlēti divi gadi. “Baltkrievija atzina, bet Krievija mākslīgi stiepa laiku, pases neatzina, kamēr līdz termiņa beigām atlika divi mēneši. Cilvēki rakstīja vēstules, sašutuši uzdeva jautājumus. Kad krievvalodīgie beidzot varēja doties taisīt pases, veidojās milzīgas rindas. Krievijas TV to komentēja, sakot, ka Latvija slikti izturas pret krievvalodīgajiem, nenodrošina procesu ar personālu un stimulē pazemojošas rindas. Zemiski kaut kā. Ziņas parasti lasu “Delfos” un salīdzinu, cik atšķirīgi tās tiek pasniegtas. Pērn Merkele jau bija paredzējusi Maskavā ierasties 10. maijā, bet Krievijas kanāli informēja, ka kanclere pēdējā brīdī attapusies. Nevaru to propagandu klausīties!”

Ar radošu dzirksti un zinātkāri
“Mūsu meita Anna, pabeigusi Liepājas Mākslas un dizaina vidusskolu, devās turpināt izglītību Skotijas universitātē. Studentu apmaiņas programmas “Erasmus” ietvaros pašlaik bez maksas mācās Milānā, mēs apmaksājam tikai dzīvesvietas īri.”
Marina Mickēviča aizrāvusies ar oriģinālu lupatu leļļu darināšanu. Katrai dots savs vārds un zem drēbēm iešūta sirsniņa ar laba vēlējumiem dāvanas saņēmējam. Uz Jauno gadu izgatavots Santa Klauss, bet zaķene Melānija gaida Lieldienas kopā ar lelli – virtuves pārraudzi, kam Aleksandrs aizmirsis vārdu. Kad draugu ģimene žēlojusies par jaundzimušā slikto miegu, apbrīnojami palīdzējusi miega lelle Spļuha: puisēns vairs naktīs neraud.
Dēls Ņikita aizrāvies ar ekoloģiju, dabas un dzīvnieku pētīšanu un, sociālo tīklu ietekmēts, jau divus gadus ir vegāns. Pirms tam nopietni izzinājis informāciju, kas jālieto uzturā, lai nebūtu nekādu vielu deficīta organismā, savukārt Aleksandrs pirms gada atteicies no gaļas. “Mūsu zarnu trakts, izrādās, ir garāks – kā zālēdājiem, nevis kā plēsējiem. Jūtos labāk, ir viegluma sajūta. Iepriekš paaugstinātais holesterīna līmenis nu normā. Uz Līgo svētkiem, kad sāka smaržot šašliki, vēl vilka, bet tagad vairs negribas. Izvairos no piena produktiem, varbūt kādu sieru gabaliņu pa reizei, pamatā pērku sojas pienu. Manas meitenes – sieva un meitiņa – piena produktus lieto, ļoti reti nopērk kādu cīsiņu un vienmēr ļoti rūpīgi skatās produktu sastāvu.”

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dizainers, kurš aizraujas ar skaņu iekārtām

Kategorijas