Mīlētā un nīstā. Elejas Veronika

2016. gada 11. marts 07:00

1077

“Katoļu baznīca manas spējas neatzīst, kaut arī esmu katoliete. Savā zemē uzcēlu baznīcu visām konfesijām, jo mēs taču visi lūdzam vienu Dievu, nevis katrs savu,” ar tādiem vārdiem Liepājas muzejā savu gleznu izstādi atklāja Veronika Uršulska, kuru vairāk pazīst kā Elejas Veroniku. Dziednieces gaišie, siltie, no sirds nākušie darbi guvuši atzinību izstādēs Latvijas Dabas muzejā, Pilsrundāles bibliotēkā, Siguldas kultūras namā un citviet, kamēr pašas personība tiek vērtēta pretrunīgi.
“Jūs, kad sāp, meklējat tableti, saucat ārstu, bet es ņemu terpentīna pudeli, krāsas un pēc atmiņas zīmēju vietas, kur gribētu atrasties. Klintis pie Spānijas robežas, ziemeļblāzmu, meža vai tīruma malu, akmeņaino jūras krastu pie Kolkas raga. Vienu no gleznām veltīju savai māsīcai Margaritai Vilcānei.”

Zibens spēriens pārvērš dzīvi
Jautāta, kā tas nākas, ka zemgalietei tuva ir jūras tēma, Veronika atsmej: “Esmu dzimusi Slokā, kas jūras krastā. Kad skolā mācījos, nedrīkstēja solā pat kustēties, bet es uzdrīkstējos mācību grāmatu tukšajās lapās zīmēt skolotājus. Dabūju divnieku zīmēšanā par to, ka citu bērnu vietā zīmēju kaijas. Šodien katrs otrais ir mākslinieks, jo abstrakto mākslu var taisīt jebkurš. Man ir redzes atmiņa, to izmantoju, kad naktī nenāk miegs.”
Spēju gleznot, rakstīt dzeju un dziedināt cilvēkus Veronika neuztver kā savu nopelnu: “To man iedevis Dievs. Mūs abus ar tēvu nospēra zibens. Seja bija apdedzināta, uz visa ķermeņa joprojām ir rētas. Biju jau uz kapsētu aizvesta, pie kapa malas atmodos. No tā laika arī redzu cauri kā ar rentgenu. Ir ļoti grūti redzēt vēža slimniekus, strutu bumbuļus iekšās. No Bioloģijas institūta man iedoti papīri, ka esmu bioloģiskais diagnostiķis,” skaidro sieviete. Ar pieburšanu un pareģošanu gan viņa nenodarbojoties, to atstāj ekstrasensiem.
Žurnāliste un kinorežisore Vija Beinerte ir pētījusi Elejas Veronikas fenomenu un 1941. gada žurnālu hronikā uzgājusi ziņu par meitenīti, kura trīs dienas bija mirusi, bet kapos brīdī, kad zārks jāver ciet, pamodusies. 1941. gada 27. augustā Veronika atgriezusies pasaulē vēlreiz. Pirmais no klātesošajiem atguvies priesteris Broņislavs Valpīters. Viņš izcēlis Veroniku no zārka, un meitenīte ieraudzījusi mātes Antoņinas Masejas, dzimušas Ulasas, pēkšņi nosirmojušo galvu. Tēvs Klementijs Masejs todien guldīts kapā, bet viņa pati aizvesta uz Irlavas slimnīcu. Kad palātā ienācis ārsts, meitene bailēs iekliegusies, jo pirmoreiz mūžā ieraudzījusi, kā pulsē un izgaismojas cilvēka sirds, ka zarnas līdzinās dīvainam čūsku mudžeklim.

Dumpinieciskums traucē ne visiem
Pēc skolas beigšanas jauniete apņēmīgi devusies uz Rīgu, lai kārtotu iestājeksāmenus Medicīnas institūtā. Pārrunu laikā Vilis Kaņeps, vēlākais veselības aizsardzības ministrs, bijis spiests atzīt, ka Veronikas zināšanas par cilvēka ķermeņa uzbūvi pārsniedz daudzu piektā kursa studentu līmeni. Taču institūta durvis viņai bijušas slēgtas – nepareizo radurakstu dēļ. No abiem brāļiem leģionāriem, valsts ienaidniekiem, Veronika neatteicās un komjaunatnē neiestājās.
Pēc studijām Latvijas Universitātes bibliogrāfos jaunā speciāliste strādājusi par kultūras nama direktori, bibliotekāri un saimniecības vadītāju. No visām darbavietām palūgts aiziet pēc pašas vēlēšanās, jo viņa katru svētdienu atklāti devusies uz baznīcu. Kārtējo reizi izsaukta “uz tepiķa” Jelgavas partijas komitejā, Veronika nav izturējusi: “Es neesmu jūsu partijas biedre, uz kāda PSRS konstitūcijas pamata man aizliegts iet baznīcā?”
Kad 1982. gadā Veronika norīkota par Elejas kultūras nama direktori, tā izrādījusies palikšana uz ilgu laiku.
Vairāku pacientu veiksmīga konsultēšana novedusi pie sadarbības ar Dobeles kara hospitāļa galveno ārsti, bet pēc iepazīšanās ar Indijas goda konsulu Čivdri 1992. gadā sekojis aicinājums pastrādāt Deli Kardioloģijas centrā. Ar Māti Terēzi latviete satikusies divas reizes, pēdējā – 1997. gadā Māte Terēze uzdāvinājusi Veronikai savu dzejoli.
Princeses Diānas ielūgta, Veronika viesojusies Bekingemas un Vindzoras pilī. Veronikai ir daudz relikviju: arī no klostera brāļiem Austrijā, no nelaiķes Anglijas Karalienes Mātes, no Mūžībā aizgājušā pāvesta Jāņa Pāvila II. Pēdējā no četrām tikšanās reizēm, īsi pirms pāvesta nāves, kad Veronika palīdzējusi noņemt sāpes, zinājusi, ka viņš aizies.

Nebaidās teikt, ko domā, un atteikt
Latvijā pazīstami ārsti, piemēram, ķirurģe Velta Buša, traumatologi ortopēdi Oskars Anspoks un Roberts Drāke, ginekoloģe Renāte Renemane, akadēmiķis Jānis Stradiņš, par Veronikas spējām izsakās atzinīgi, uzsverot bioenerģētiķe nekad neķeras klāt tam, ko nespēj.
Lai gan pie Veronikas privātmājas allaž ir palīdzību lūdzošo pulciņš, ne visi viņai velta gaišus vārdus. Tāpēc, ka tieša, saka, ko domā, un var būt arī skarba. Kāda sieviete vainojusi Veroniku savā slimībā: pirms daudziem gadiem viņai bijusi smaga zoba infekcija ar nelāgām sekām, jo ārsti pārdozējuši antibiotikas. Radinieki sirdzēju aizveduši uz Eleju. Interesanti, kāpēc ne pie zobārsta, bet uz Eleju?
Cita dāma braukusi draugiem līdzi kompānijas pēc, Veronika šo neesot pieņēmusi, jo tikusi izsaukta uz Romu pie pāvesta. Sievietei palicis nelabi, skaidrs – ragana Veronika uzlikusi lāstu.
Vēl dažs apvainojas, kad Veronika iziet pie gaidītājiem un stingri nosaka: nepieņemšu tos, kuri pēdējo desmit dienu laikā lietojuši alkoholu.
Reiz agrā rīta stundā, kad pēc ieilgušas pieņemšanas dziedniece tikko iemigusi, pie metāla vārtiņiem ar akmeni uzstājīgi klauvējusi svešiniece. Lai Veronika nekavējoties dodoties pie viņas tēva uz Rūjienu. No trokšņa pamodinātās Veronikas skaidrojums, ka jau pēc dažām stundām viņai jābūt pie vairākiem slimniekiem reanimācijā, atlēcis kā zirnis no sienas. Kad atbraucēji nav likušies mierā, dziedniece stiprā balsī jautājusi: “Vai esmu jūsu privātīpašums? Vai es vainīga, ka jūs piemeklē slimības?”

Medicīnas kartīti nekur neatrast
Par gleznām, kas tapušas, iespaidojoties no svētceļojumiem, autorei ir daudz stāstu. Viens no interesantākajiem saistīts ar Portugāli. “Kādā 1994. gada naktī redzēju savādu sapni. Atrados Nazares klintī, okeāns ar viļņiem nesa saplēstu Latvijas karogu un salauztus krēslus. Kas ar manu valsti notiek, satraucos. Ļoti gribējās dzert, noliecos pie dzidrā ūdens, kam cauri spīdēja dažādu krāsu akmeņi. Kāda balss sacīja: droši vari dzert, bet tie ir dārgakmeņi, ņem to dimantu, kas trīs simts metru dziļumā, pie tavām kājām būs visa pasaule.”
Nevajag man to, gribas dzert, sieviete sapnī iekliegusies un ieraudzījusi Dievmāti ar bērniņu rokās, tā sniegusi zizli. Interesanti, ka Dievmātes skulptūra no ozolkoka, ko Rundāles mākslinieki vēlāk uztaisījuši Veronikas baznīcai, izrādījusies apbrīnojami līdzīga pēc sapņa radītajam gleznojumam.
Enerģiskā kundze, kurai šogad paliks astoņdesmit, apgalvo, ka nekad nav slimojusi, un uzjautrinās, aicinot atrast kaut vienu viņas medicīnas kartīti. Laipu licēja starp klasisko medicīnu un tautas dziedniecību pārliecināta, ka stāstīt otram, kā būt veselam, drīkst tikai tas, kurš pats ir fiziskā un garīgā veselumā. Veronikai tas izdodas ar ticību, mobilitāti un atvērtu prātu.
“Katrā cilvēkā ir talanta dzirksts, tikai vajag vēlēties darīt un radīt! Un kustēties! Mani kaitina aicinājums mīlēt sevi. Kas ir sevis mīlēšana? Sēdēšana uz vietas, krišana depresijā? Tad nevaram iegūt to, ko gribam. Daži saka: laikam lāsts uzlikts. Bet jūs, mīļie, paši darāt tā, lai jūs noskauž. Gribu skaistu mašīnu kā nevienam, lai visiem skauž. Jādabū kleita, kādas nav citiem. Tas nāk atpakaļ! Nekašķēsimies, neapmelosim, bet mīlēsim, cienīsim cits citu! Izvēlēsimies vaļasprieku, kurš nes augšup! Biežāk smaidiet, un uzbrucējs būs piespiests pie sienas.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mīlētā un nīstā. Elejas Veronika

Kategorijas