Ar dziesmu un pedagoģiju sirdī

2016. gada 16. marts 07:00

791

Dzīves gaitas apmetušas loku un Anitu Bērzu atkal atvedušas Cīravā. Kad audzēkņi ir pārsteigti par skolotājas nodarbošanos jaunībā, tad Anita rāda tā laika fotogrāfijas un ir ar mieru kopā uzdziedāt.

Dziedāšana kā hobijs Anitai bijis visu mūžu. Muzikālās izglītības viņai nav, bet “tajos senajos laikos bija ļoti laba balss”. Sākusi dziedāt vasaras kafejnīcā “Banga”, draudzene tur spēlējusi saksofonu un paaicinājusi. “Bangā” pēc mēģinājumiem mēdza iegriezties un paēst pusdienas puiši no zvejnieku kolhoza “Boļševiks” estrādes orķestra “Neptūns”. Īpaši neprecētie, kurus mājās negaidīja silts ēdiens. “Tur es iepazinos ar savu Bērza kungu un pēc pāris gadiem kļuvu par Bērza kundzi.”

Naudu netaupa
Kad no “Neptūna” aizgājusi kāda vokāliste, Jēkabs Ozoliņš vaicājis, vai Anita negribētu pamēģināt. “Kā nu negribēšu! Kafejnīca un – lielā skatuve!”
“Orķestra vadība manī ieguldīja lielu darbu. Bija pašai savs vokālais pedagogs, kas līdzēja sagatavot katru dziesmu.” Līdz pat astoņdesmitajiem gadiem visos Latvijas konkursos Anita ieguvusi godalgotas vietas.
Kad “Boļševiks” pārtapis par “Kursu”, jaunajai vadībai orķestris nav šķitis vajadzīgs. Arī biznesa lietas vairs nav bijušas spožas. “Orķestris ar algām, instrumentiem un tērpiem ir dārgs prieks, ko katrs nevar atļauties.” Miljonārs “Boļševiks” atļāvies tērpus šūt “Rīgas modēs”, uz audumu cenām neskatoties. “Tas bija brīnišķīgs dzīves posms.”

Skolo “mazbērnus”
“Tā ir mana profesija, interese un mīlestība,” Anita saka par pedagoģiju – vienīgo nodarbošanos no 20 gadu vecuma. Bērnībā lasījusi grāmatas lellēm, rotaļājusies ar pagalma “sīkajiem”, un omīte saskatījusi, ka meitenei noteikti jākļūst par skolotāju. “Ja cilvēks nemīl svešu bērnu, viņam pedagoģijā nav, ko darīt.”
Anita dzimusi Madonas pusē, Lubānā. Kad ģimene pārcēlusies uz Liepājas pusi, mācījusies Rāvas pamatskolā, bet pārsvarā dzīve saistās ar Liepāju. Strādājusi par skolotāju Dzērves pamatskolā, gadu bijusi mācību pārzine Cīravas arodvidusskolā. Liepājā strādājusi vairākos bērnudārzos un 48. arodvidusskolā.
Kad beigusi darba gaitas Liepājā, atsūtījusi uz Cīravas arodskolu savus uzkrātos un veidotos mācību materiālus dokumentu pārvaldībā un sekretāra darba organizācijā. Rezultātā aicināta šos priekšmetus pasniegt Cīravā un to dara no 2002. gada. Ģimene piekritusi, ka Anita pirmdien agri dodas uz Cīravu un atgriežas mājās ceturtdienas pēcpusdienā. Dienesta viesnīcā dzīvojošajai skolotājai audzēkņi drīkst lūgt konsultāciju arī vēlās vakara stundās. Tagadējie audzēkņi ir viņas mazbērnu vecumā, bet arī pēc 70 gadu jubilejas Anitai “ir vēlēšanās atdot kādam to, ko zinu”. Svarīgi ir ieinteresēt pirmkursniekus, un Anita liekot lietā pat bērnudārzā izmantotās metodes. Īpaši jāpiestrādā arī pirmdienās, lai “ratus iekustinātu”.

Dokumenti ar emocijām
Skolotāja stāsta, ka viņas stils ir kādu lietu mācīt tikai vienu reizi, bet pamatīgi. Pēc tam tas jāizpilda praktiski. Nesekmīgu atzīmi viņa neuzskata par stimulu un dod iespēju to labot. “Manos priekšmetos nesekmīgs vērtējums ir tikai tiem, kas nedara neko.” Bet “tas ir neprāts, ja negrib mācīties”.
“Tā tikai liekas, ka dokumenti ir sausa darīšana. Tā nemaz nav, katram ir sava emocionālā dvēsele. Rīkojums ir pasauss, bet, ja rakstu rīkojumu par prēmijas piešķiršanu, tas tāds vairs nešķiet, jo ar to sagādāšu saņēmējam prieku. Rīkojums par rājienu būs mācība par darba kavēšanu. Prieku rada iesniegums par atvaļinājumu jūlijā, bet bēdīgs tas ir, ja vēsta par aiziešanu no darba.”
“Man patīk mans darbs – ļoti, ļoti. Vajadzētu mest mieru, bet ja esmu vēl vajadzīga... Audzēkņiem saku: Dievs nav žēlojis manu ķermeni, bet ar galvu man viss ir kārtībā. Viņi smejas. Jauniešu vidū jūtos labi. Neesmu konservatīva. Manī nav kontroliera, diktatora iezīmju, nekratu pedagoģisko pirkstu. Es ieklausos.” Skolas vadībai pateikusi, ka momentā aizies, ja vietā atnāks jauns kadrs.

Mākslas dvēsele nezūd
Cīravas skolā, uzzinot par Anitas jaunības gaitām, diriģents Artis Ābele un kolēģi pierunājuši padziedāt Ziemassvētku koncertā. “32 gadus muti nebiju vērusi vaļā.” Uzstājusies kopā ar 1. kursa meitenēm.
Savukārt konkursu “Jūras pērle” “neptūnieši” atminas ik pa laikam, to neaizmirst palīdz arī Liepājas muzeja filiāle. Anita muzejam uzdāvinājusi divus koncerttērpus, apavus un aksesuārus. “Necēlās roka tos izniekot.”
Tikšanās ar bijušajiem kolēģiem un interesentiem gaidāma jau rīt. Pie reizes arī padziedāšot. “Neteikšu, ka esmu ļoti uztraukusies, bet atbildība ir.” Anita pasākumam izvēlējusies Raimonda Paula “Ances romanci”, ko kādreiz dziedājusi un kas bijusi tuva. “Konstatēju, ka es vēl māku dziedāt”, lai gan balss tembrs esot kļuvis zemāks.
“Cilvēks, kurš ir mākslā, no tās aiziet tikai fiziski, aiziet tikai ķermenis, bet prāts un dvēsele paliek tur. Kamēr esam dzīvi, atceramies skaisto jaunību, un tas viss ir galvā,” saka soliste un pedagoģe.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar dziesmu un pedagoģiju sirdī

Kategorijas