Eiropas pilsonis un savējais – Jorans Šteinhauers

2016. gada 18. marts 07:00

1381

Eiropas pilsonis un savējais – Jorans Šteinhauers

Smuidrs kā jauns bērziņš, smaidīgs kā saulīte, ar sirsnīgo “čau” atbruņojošs un šarmējošs ir Jorans Šteinhauers. Daudzu latviešu sirdīs iekrita viņa “Paldies latiņam”. Populārā “Cake to bake!”, ko viņš pats sauc par “Soft Revolution” jeb maigo revolūciju, ļāva vācietim pārstāvēt mūsu valsti “Eirovīzijā”. Ar to divdesmit deviņus gadus vecā puiša stūrēšana latvietības virzienā ne sākās, ne beidzās.
2006. gadā Jorans kā sociālais brīvprātīgais ieradies Rīgā, gadu “Maskačkā” un vācu baznīcā strādājis ar bērniem, un vide bez tautiešiem piespiedusi jaunieti drīzāk apgūt latviešu valodu. Ielās, parkos un kafejnīcās uzrunājis cilvēkus, klausījies Latvijas mūzikas kanālus, informācija pamazām nosēdusies, jau pēc gada viņš tekoši runājis latviski.

Kā sākās kontakts ar Latviju?
Vispirms 2000. gadā “Eirovīzijas” dziesmu konkursā ieraudzīju “Prāta vētru” un tikai vēlāk – Latviju. 2015. gadā ar Renāru Kauperu satikāmies brokastīs Liepājā, smuki gājām uz tirgu un nopirkām ābolus.
“Prāta vētra” paliek favorītos, bet cenšos atbalstīt arī mazāk pazīstamus cilvēkus. Kaifoju par liepājnieku Uldi Ozolu, viņš, normāls amatnieks, ir sacerējis divas foršas dziesmas. Arī Maija Kalniņa sarakstījusi superīgas. Viens producents atzina, ka manējās ir diezgan līdzīgas Mārtiņa Freimaņa radītajām – melodiskas un lipīgas. Ļoti daudz tiekos ar latviešu mūziķiem, nesen kopā ar draugu sacerēju “Tu paliec” – Jāņa Vaišļas atbalstam.

Vienubrīd Tevi diezgan bieži varēja sastapt mūspusē.
Nekad agrāk nebiju dzīvojis mazā pilsētā pie jūras, un tas bija labs iemesls, lai 2014. gadā dažus mēnešus pavadītu Liepājā, ieelpotu un izelpotu jūras gaisu. Tā man bija mācība un liela bagātība saprast – kā es tur iederos un jūtos, ko tas ar mani dara. Liepājā ir vietas, kur var brīvi spēlēt futbolu, tenisu, minigolfu. Paradīze bērniem!
Skolā nodarbojos ar augstlēkšanu, pārtraucu pēc traumas. Bet divas meitenes mani uzaicināja uz treniņu Liepājas sporta skolā, un es aizgāju.
Pagājušovasar vairākās valodās vadīju Eiropas Vindsērfinga festivālu. Pirms tam dziesminieku saietā iepazinos ar vairākiem liepājniekiem. Liepāja ir forša dzīvošanai, ja tev tur ir saknes, radi, draugi.
Dažreiz gāju uz frizieru salonu “Mačo” un mazgāju klientiem matus – vienkārši prieka pēc. Vadītāja pat piedāvāja apmācīt friziera amatā, tam paredzētie pieci mēneši lika apdomāties: viss, ko spēju iemācīties no jauna, mani reāli bagātina.
“Kursas Putnos” cilvēki man jautāja, vai tur strādāju. Protams, ka ne, tikai izpalīdzēju. Mazgāju traukus, spēlējos ar bērniem un dažreiz iznesu jubilāriem kūkas.
Būdiņā, kur pārdod frī kartupeļus, cilvēkam bija pārāk daudz, ko darīt, piegāju klāt: čau, esmu Jorans, vai nevajag palīdzību? Ielēcu lomā uz divām stundām.

Tagad vairāk saista Rīga?
Prom devos, lai pabeigtu studijas Brēmenes Universitātē. Ilgojos pēc Latvijas, man te ir, ko darīt, bet atgriezies līdz Liepājai netiku. Ziemassvētku laikā baudīju galvaspilsētas siltumu. Pašlaik uzturos un dažreiz uzstājos superīgajā Rīgā, kas nav tālu no Liepājas. Ilgi te meklēju vietu, kas līdzinātos omulīgajiem “Kursas Putniem”, bet Rīgā tādas nav. Lielās pilsētās, arī Vācijā, daudzi izvēlas palikt mājās, sazināties sociālajos tīklos.
Var mani saukt par pasaules pilsoni, kaut gan diez ko nepatīk pārvākties. Pēdējos desmit gados esmu dzīvojis Itālijā, Dānijā, Vācijā un vairākās Latvijas pilsētās. Viegli komunicēju ar cilvēkiem, bet man ir arī otra – kautrīgā – puse. Spert pirmo soli man iemācīja tieši Liepāja. Rīgā tev vajag iemeslu, lai runātu ar cilvēku, turpretī Liepājā – lai to nedarītu.

Vai saskati līdzību starp latviešiem un vāciešiem?
Absolūti! Daudziem latviešiem skolā mācīta vācu valoda, bet viņi nezina vairāk par “ein, zwei, drei”, “alles ist in Ordnung” vai “Cobra”. Man ir projekti ar Gētes institūtu un vācu vēstniecību, lai latviešu un vāciešu dialogu celtu augstākā līmenī, lai visi saprastu – mums ir daudz vairāk vienojoša. Vienkāršība, kopības sajūta, identifikācija ar savu zemi, tuvība ar dabu.
Neesmu nekad sapratis teicienu “latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis”. Citās valstīs tas notiek daudz trakāk. Latvieši lepojas cits ar citu, sakot, “tas ir mūsējais, savējais”.

Ko par Tavu aizraušanos ar Latviju saka vecāki?
Tētis atbrauca uz Liepāju un nopriecājās, cik skaisti vienkāršība izkrāso dzīvi! Kafejnīcā “Skapis” viņam ļoti garšoja kapučīno, un viņš teica: Joran, tev jābūt laimīgam, ka tik daudz ieraugi un dari pēc intuīcijas. Aizputē bijām pie vīna darinātājiem Santiem. Varim un Mārtiņam ir fantastisks ģimenes bizness! Sākumā tētis iespringa, bet tad saskuma, ka nevar palikt uz šašlika cepšanu.
Grobiņā “Jura staļļos” redzēju, kā saimniecībā izaudzē lieliskus kāpostus. Pačukstēšu noslēpumu – rakstu dziesmu Grobiņai.
Šis vērtīgais posms manā dzīvē, iespējams, neatgriezīsies. Kad būs ģimene, tik brīvi un vienkārši savu laiku nevarēšu plānot.

Nākotnes plāni?
Turpmākos trīs mēnešos rakstīšu augstskolas kursadarbu un tad būšu izglītots Eiropas eksperts. Mūsdienās konkrēta izglītība nekam nepiesien, jābūt radošam, jādomā plaši. Protams, muzicējot nav regulāru ienākumu, bet šovbiznesā izdzīvot var. Pagaidām man ir svarīgi brīvi un ar jēgu plānot savu laiku, jo uzstāšanās prasa diezgan daudz enerģijas un jābūt labā formā. Tev katru dienu jābūt pilnīgi formā, arī tad, ja strādā par skolotāju vai medmāsu, bet tev ir minimālā alga. Tas uztrauc.
Man ir tik daudz sarakstītu dziesmu, ko gribu ierakstīt. Šobrīd kopā ar grupu “Aarzemnieki” strādājam pie albuma. Absolūti nevaru sagaidīt, kad atkal muzicēsim “Kursas Putnos”, bet negribu arī ierasties ar tukšām rokām.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Eiropas pilsonis un savējais – Jorans Šteinhauers

Kategorijas