Asaras acīs joprojām

2016. gada 23. marts 07:00

646

Pagājuši jau sešdesmit septiņi gadi, bet, pieminot 25. martu, komunistu represijās cietušo acīs joprojām sariešas asaras. Gan ik gadu satiekoties Tores stacijā, gan atgriežoties pie neatbildētā jautājuma – kāpēc, par ko? “Mūsu vecākiem un mums izpostīja dzīvi: tur bijām fašisti; kad atgriezāmies, arī te nepieņēma. Pat radi,” skumji nosaka Ausma Kalote. Viņa ir kuratore tiem septiņpadsmit politiski represēto kluba biedriem, kas palikuši Grobiņā, bet visā Grobiņas novadā tādu ir aptuveni simts.

Uz Sibīriju ar savu ābeci
“1949. gadā vēl biju maziņa, kaut kas palicis atmiņā, kaut ko zinu pēc mammas nostāstiem. Dzīvojām Gaviezē, mūsu mājas un dzimta ir Skroderēni. Biju trešā no četriem bērniem. Man, par to runājot, acis ir slapjā vietā,” atmiņu kamoliņu atritina Ausmas kundze.
Ģimene iztika no tā, ko paši izaudzē desmit hektāros zemes, un mita saimniecības ēkā, jo dzīvojamā māja bija tikai padomā. Ausmas māte – apaļa bārenīte, kura līdz precībām strādājusi par piena pārraudzi. Tēvs nebija saistīts ne ar aizsargu organizāciju, ne policiju vai armiju. Vai tie būtu tie padomju varas nīstie kulaki? Ak jā, tēvam piederēja paštaisīta kuļmašīna, ar ko pelnījās, un viņa vārds bija Fricis.
Kāpēc izveda? Tāpēc, ka kādu vajadzēja izvest, iesvilst Ausma un atceras, kā mamma, stipri raudādama, ļoti agri torīt modinājusi un likusi žigli apģērbties. Mammas divus brāļus, šķirot no savējiem, izveda, tāpēc viņa visu laiku karavīriem jautāja, vai ģimene būs kopā. Piecu krieviski runājošu karavīru komandieris bijis cilvēcīgs: atļāvis Skroderēniem kravāties ilgāk par noteiktajām divdesmit minūtēm, pieteicis, lai ņem līdzi, ko vien var paņemt. Pašu zirga vilktos ratos iesviests pusmaiss cukura, kūpinātas gaļas gabals un kartupeļi.
“Brālītis un māsiņa nakšņoja pie attāliem radiniekiem Liepājā, jo tur skolā gāja – pirmajā un otrajā klasē. Bet es iepriekšējā dienā biju aizvesta pieteikt skolai. Paņēmu līdzi grāmatas, un Krievijā man bija sava latviešu ābece.”

Gredzenu ar karogu izmet grāvī
“Saimniecības ēkā nebija tualetes; kad gājām nokārtoties ārā, zaldāts ar plinti stāvēja klāt, to atceros, jo biju pārbijusies, ka mammu ved nošaut.”
Pirms saullēkta pamodinātajiem izvešana bijusi milzīgs pārsteigums, savukārt pēcpusdienā daudzi citi, nojauzdami ko nelāgu, pamukuši.
Netālu no Tores stacijas Skroderēnu ratos iesēdināta vēl viena ģimenīte. “Visi, ieskaitot pagalam satriekto tēvu, klusēja. Pēc kuļmašīnas uzgāšanās viņam bija traumēta mugura un līdz šim izdevies no mobilizācijas krievu un vācu armijā izvairīties. Mamma visu ceļu šausmīgi raudāja, smuko zelta gredzenu ar sarkanbaltsarkano Latvijas karogu novilka no pirksta un iesvieda grāvī: neviens neko nevarēja paredzēt. Pievakarē vagons bija pilns un durvis ar troksni aizcirtās. Gulējām kā siļķītes, kā ruksīši uz plauktiem ar čapiem sataisītās guļvietās.”
Vilcienam apstājoties, spaiņos padots ūdens un zupa. Sākumā cilvēki laisti laukā nokārtoties zaldātu uzraudzībā un sievas centušās pietupties nostāk no bara, bet pēdējās dienās visiem bijis vienalga un sēdējuši cits pie cita.
Omskas apgabala Kalačinskas stacijā atbraucējus ar ragavām un traktoriem gaidījuši vietējie fermu vadītāji, kas cilvēkus sev atlasījuši kā darba lopiņus.

Sauc par fašistiem
“Mūs četrus sākumā izvietoja pie kādas atraitnes ar diviem bērniem. Govju slaucējai bija tikai viena istaba un virtuvīte. Gulējām uz grīdas. Vēlāk papa sataisīja bričkas, uz kā salikt salmu maisus. Mammai bija nedaudz naudas, par ko nopirkt “Staļina kūku”, līdzi paņemto cukuru mainījām pret citiem produktiem.”
Pēc pirmā izdzīvotā mēneša, kad bārtera cukurs beidzies, bērni iemanījušies vēlu vakarā iezagties labības klētī. No novārītiem un samaltiem kviešu graudiem cepti plāceņi. “Veikala rupjmaize bija briesmīga ķiepele, taču tēvs ar varu lika ēst – lai vismaz kaut kas ir vēderā. Toties plāceņi likās ļoti garšīgi, tagad gribētos paprovēt.”
Ciematiņā Barkejevkā līdz ar sešām deportētajām ģimenēm mitušas galvenokārt krievu sievas un bērni: vīri bija karā krituši. Ausmas mamma Zenta, zootehniķe pēc izglītības, par piena pieņēmēju ielikta. Tēvs Fricis vārda dēļ bieži kaitināts, viņš līdz pat izsūtījuma beigām krieviski nav runājis, sapratis gan. Skroderēni par fašistiem vien apsaukāti.
“Tēvs sāka strādāt par galdnieku, taisīja siles, zārkus un mēbeles, un malkas mums netrūka. Pirmajā klasītē dabūju divus gadus sēdēt, jo ar krievu valodu gāja grūti. Bērni sākumā dikti slikti izturējās, viņiem bija iepotēts, ka esam fašisti un nodevēji. Ar laiku latvieši izpelnījās lielu cieņu – ko darīja, to padarīja labi, nedzēra kā vietējie, viņiem nopietnus uzdevumus varēja uzticēt. Strādīgākie krievi cēla mājiņas no kleķenēm – salmiem, govju mēsliem un māliem, turīgākie – guļbūves, arī daži izsūtītie būvējās, bet mēs dzīvojām zemnīcā, logs bija līdz ar zemi, gulējām divstāvu gultās. Tēvs principa pēc necēla tur māju: viņam deportācija nebija pieņemama.”

Atgriežas pēc Staļina nāves
Turpceļā mamma vilcienā rakstījusi un sviedusi ārā vēstules. Viens trīsstūrītis sasniedzis Zentas māsu Rīgā, sarakstīties drīkstēts. “Vecāko brāli un māsu pieņēma Latvijā palikušie vīra vecāki, bet kā jau veci cilvēki nevarēja viņus valdīt. Arī mammas māsai, pie kuras viņi vēlāk nokļuva, viegli negāja. 1953. gadā viņus pēc mammas pieprasījuma atveda pie mums uz Sibīriju.”
Trīs gadus pēc Staļina nāves deportētajiem ļauts posties uz mājām. Novākuši ražu, pārdevuši govi, iztirgojuši iedzīvi, un 1956. gada 14. augustā ģimene atkal bijusi dzimtenē. Rīgā uzturējušies dažas dienas, lai nosvinētu no Vorkutas pārbraukušā mammas brāļa kāzas.
“Bijām kā izmesti, vecāki meklēja darbu un kur piemesties. Mūsu mājās Gaviezē, kas pa to laiku pārgāja Ālandes kolhoza teritorijā, atgriezties neļāva, jo tur dzīvojošais nebija ar mieru aiziet. Arī partorgs bija pret tautas ienaidnieku atgriešanos,” kāpēc, Ausma joprojām nav izpratusi. “Mamma Grobiņas inkubācijas stacijā sāka strādāt par zootehniķi, tēvs – par mehāniķi, mums iedeva vienu istabu un virtuvi.”

Iepazīstas ballē Grobiņā
Dzimtenē Ausma turpinājusi skoloties krievu skolā, jaunākajam brālim, kurš septīto klasi pabeidzis latviešu valodā, bijis ļoti grūti pārlauzt krievu mēli, un viņš izglītību nav turpinājis. Pārdevējas darbu Centrālajā grāmatnīcā nepilngadīgā Ausma dabūjusi tikai ar pazīšanos, jo direktors jutis līdzi represētajiem. Meitene īrējusi gultasvietu un pabeigusi vakara vidusskolu.
Jaunā kolhoza “Ālande” vadība bijusi labvēlīga pret izsūtītajiem – Fricim Skroderēnam piedāvāts mehāniķa darbs, Zentai – zootehniķes. Ierādītajā zemesgabalā ar gruvešiem pirms kara bijušas mājas “Pēterīši”, un Ausmas vecāki nolēmuši nosaukumu atstāt.
Uzzinot, ka Skroderēni deportēti, ģimenes draugi bija aizgājuši uz mājām, paņēmuši tur lielu krējuma podu un pa kluso aizveduši arī iecerētajai mājai sarūpēto šīferi. Pēc atgriešanās viņi ieradās ciemos ar to pašu krējuma podu. Šīferis joprojām kalpo uz saimniecības ēkas jumta.
Bet padsmitniecei Ausmai kādā ballē Grobiņā iepaticies brašais Gunārs Kalots. Tik ļoti, ka sagaidījusi mīļoto no dienesta armijā. “1962. gadā viņš sāka strādāt par šoferi “Sarkanajā metalurgā”. Apprecējāmies, nu jau iet piecdesmit otrais gads, kopš esam kopā.” Ausma ilgus gadus nostrādājusi rūpnīcas tehniskajā daļā, vīrs Gunārs ilgstoši bijis Grobiņas Tehniskās apskates stacijas priekšnieks.
“Kad mamma nomira, tēvs neparko negribēja pārvākties pie mums uz Liepāju, neatlika nekas cits kā mums ar Gunāru nākt šurp un tēvu nokopt. Viņš norakstīja māju man. Vecākā meita Guna Ziemele strādā par grāmatvedi, jaunākā Vita ir policiste majora pakāpē, vada Prevencijas nodaļu Kurzemes reģionā. Mums ir četri mazbērni.”
Kas notiks ar Grobiņas novada zemnieku saimniecību “Pēterīši” un trīs hektāriem zemes un mežu Gaviezes pusē, Ausma neņemas prognozēt: “Gan jau atvases izlems. Līdzekļus te vairs neieguldām, jo bērniem jau Liepājā ir pa mājai.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Asaras acīs joprojām

Kategorijas