Edgars Pujāts: “Esmu pateicīgs liktenim par to, ko man piespēlē”

2016. gada 23. marts 07:00

1486

Edgars Pujāts: “Esmu pateicīgs liktenim par to, ko man piespēlē”

Liepājas teātra aktierim Edgaram Pujātam ir stunda brīva laika starp izrāžu mēģinājumiem, tāpēc saruna ar “Kursas Laiku” notiek teātra kafejnīcā. “Bufetē parasti dzeru tikai tēju, nu jau trīs gadus pusdienoju savās lauku mājās “Mazdzintarnieki”, kur pastāvīgi arī dzīvoju un pats sev ēst gatavoju. Ērti: tikai septiņu minūšu brauciens līdz mājām,” sava rakstura praktisko šķautni atklāj aktieris. Pavasara tuvošanās viņam neasociējas ar tuvojošos Teātra dienu, drīzāk ar spēka izsīkumu un vēlēšanos pēc iespējas mazāk uzturēties telpās. “Pavasarī kļūstu slinks, netīk mācīties jaunos tekstus, piedalīties jaunos projektos. Vairāk tiecos pēc bērzu sulām, vitamīniem, pēc būšanas tuvāk dabai.”

Jūsmo par dzīvošanu laukos
Edgaram Pujātam tas nozīmē rūpes par savu lauku īpašumu: “Nezinu, vai tas labi vai slikti, bet liktenis man piespēlēja šo pagriezienu – vinnestu. Nav naudas, ir problēmas; ir nauda – atkal problēmas. Tikko tu sāc kaut ko darīt, parādās daudz nianšu. Pārbūvei vajag visādus dokumentus, projektus. Neko savā dzīvē neesmu mantojis, pirms nekustamā īpašuma burbuļa paspēju ielēkt pēdējā vagonā un būdu nopirkt. Ne mirkli to nenožēloju. Iekšā nebija ne tualetes, ne ūdens, gribas sadzīvi sakārtot, un tur pašlaik aiziet daļa domu, spēka un naudas. Mani sapņi vienmēr ir lielāki par iespējām tos realizēt, bet es netaisos emigrēt, tāpēc pārāk nesteidzos un viss virzās uz priekšu. Pēc pāris gadiem man būs pirts!”
Dažkārt, braucot uz Liepāju, Edgars paņem mašīnā savus kaimiņus un pa ceļam, protams, aprunājas. “Teicu Verneram Bokumam, ka absolūti nevaru vairs iedomāties sevi dzīvojam pilsētā. Ir ļoti ērti, kad bērni mazi – darbs, bērnudārzs, skola blakus, bet tagad pilsētas mūros jūtos neomulīgi. Rīdzinieki tikai sevi iedomājas par pilsētniekiem, bet visi savulaik sabraukuši no reģioniem. Pat daudzi pilsētnieki atgriežas senču lauku īpašumos, tur realizē savu skaistuma izpratni un tāpat kā es priecājas par padarīto. Par ziedu, ķemertiņu vai suņu būdu. Jebkurā dvēseles un vizuālā stāvoklī varu iziet un darboties.”

Smadzenes izvēdina savā sētā
Pie smagākiem darbiem tiek aicināti talkā dēli Madars un Kristaps. Jautāts, vai puiši nepukst, Edgars atjoko: “Kurš tev pukstēs, ja par to maksā? Jaunākais – Madars nolika tiesības, tēvs piepalīdz ar finansēm, un viss ir kārtībā.”
Aktieris neslēpj, ka lauku vide un fizisks darbs itin labi palīdz izvēdināt galvu, lai “bēniņos” ietilpinātu arvien jaunu informāciju. Lomu teksta sarežģītība, kā zinām, atkarīga no lugas dramaturga valodas. “Citreiz ir ļoti vienkārši, bet gadās arī sarežģītās, piemēram, jaunā iestudējuma – Džilindžera “Mīlestības neprāts”. Spriedām ar kolēģi Egonu Dombrovski, ka šausmīgi grūti iet galvā, jo īpatnēji vārdi, teikuma uzbūve, domāšana. Vienkārši stundām ilgi jāsēž un jāzubra.”
Edgars sevi sauc par komēdijas aktieri, kuram labi padodas uz skatuves rādīt iestudēto, turpretī sadzīvisku atgadījumu stāstīšana neveicoties diez ko veikli: “Jauno suni palaidu skraidīt pa sētu un kā jau lauku cilvēks, čalim tas ir ļoti vienkārši, turpat pie priedes pačurāju. Pēkšņi jūtu, ka gar bikšu staru silts paliek. Johaidī! Skatos: kaukāzietis dara to pašu, ko saimnieks, un strūkla tieši man virsū. Nepietiek, ka prese apgāna, te vēl paša suns!”

“Edgar, brauc uz Liepāju!”
Uz Lutriņu pagastu Saldus rajonā no Cēsu puses pārcēlusies Edgara mamma, un aktiera bērnība saistās ar Lutriņu pamatskolu un lauku bērna piedzīvojumiem. “Joprojām apciemoju mammu, ar agrāko dzīvesvietu attiecības labas – mani aicina uzstāties bibliotēkā, kultūras namā, skolās. Žēl no malas skatīties, ka salīdzinājumā ar kārtīgo Nīcas novadu tur viss nolaists, jaunieši aizbraukuši.”
Skatuves vilkmi jaunietis ilgi nav apzinājies, uz katru nākamo posmu dzīvē virzījuši jaukie cilvēki – vecāki, pedagogi, draugi. “Nu jau Aizsaulē aizgājusi klases audzinātāja Linkaite. Lutriņu astoņgadīgajā skolā nodarbojos ar pašdarbību, spēlējām teātri. Šī skolotāja saprata, ka es labi dziedu, pa ceļam uz internātu abi dziedājām Raimonda Paula dziesmas. Kandavas sovhoztehnikumā divus gadus mācījos par pārtikas tehnologu, teātra pulciņu vadīja skolotāja Berga, kura iemācīja saprast un iemīlēt mākslu, pamanīja manu patiku pret literatūru, dzeju. Pēc uzvarām konkursos teica, lai savu likteni tehnikumā nebojāju, bet eju uz aktieriem. Viņa aizvadīja mani uz Valmieras Viestura skolu, kur savukārt bija lieliskais skolotājs Zigurds Ķesteris, pazīstamā Dailes teātra aktiera tēvs. Pēc vidusskolas beigšanas nācās izlemt – iet armijā vai kaut kur mācīties. Ķesteris prombraucot man kliedza no piektā stāva: “Edgar, brauc uz Liepāju, tur uzņem jauno teātra kursu!””

Bohēmas vairs nav
Edgars Pujāts ļoti lepojas ar Liepājas ceturtās studijas pedagogiem: Bartkeviču, Laukšteinu, Rijnieku, kuri atkal virzījuši.
“Profesiju idealizēju: te ir templis ar skaistiem, gudriem, atvērtiem un patiesiem cilvēkiem. Sākumā bija vienalga, kur gulēt, ko ēst, eiforija par aktiera diplomu un labo lomu gaidas. Sūdzēties nevaru, arī jaunības laikā pietiekami daudz lielu lomu pie labiem režisoriem nospēlēju. Pēc trešās, ceturtās sezonas sapratu, ka tas prasa nervus. Emocionāli vājākam grūti noturēties. Teātra bohēmu es vēl piedzīvoju labā nozīmē, vissiltākā atmiņā vecie kolēģi un viņu stāsti, kā dzīrojuši visu nakti, cits citu nesuši cauri, kā iekarojuši aktrišu sirdis. Kolēģi bija tik dažādi: Antonišķis, Zandbergs, Locenieks, Strahovs, Krastiņš, Vilsoni, Stelmakers – no katra varēja kaut ko paņemt. Esmu mazrunīgs, vairāk vēroju cilvēkus un tad mēģinu akumulēt. To, kas tagad, vairs nevar saukt par bohēmu, drīzāk domubiedru sanākšanu vai svinēšanu, kur cits citam uzsit uz pleca. Cits laiks – neviens ar tevi neauklējas, un ritms – nežēlīgi ātrs. Visi grib tā-ā-ādu mākslu! Galvas asinsvadiem jāpārsprāgst, lai to sasniegtu. Kopistiskais, kodols mazliet novārtā paliek.”

Par konkurenci nebēdā
Par noskriešanos, naudu pelnot ar teātra izrādēm, filmēšanos seriālos, korporatīvajiem pasākumiem, E. Pujāts nesūkstās: “Sanāk lielāks maratons, bet zinu, ka nevienam nekas nav jālūdz, vēl pats varu kādam palīdzēt. Gadiem ejot, esmu tiecies pēc stāvokļa, ko sauc par brīvību sevī. Bet tā ir utopija. No kā tad būšu brīvs? No teātra vai kino režisoriem? Protams, sēdēšana pie konveijera ir pilnīgi pretēja lieta, bet arī aktiera dzīve savā ziņā ir verdzība, ellīte, saindēšanās. Skatītājam teātra virtuve nav jāzina, viņam jānāk kā uz svētkiem, jādzīvo līdzi lugas varoņiem. Bet šī vide nav diez ko saudzīga pret skatuves cilvēkiem. Kapitālistiskas konkurences laiks ir nežēlīgs, tomēr nekad nav bijis tā: ja nedabūšu lomu, ņemšu striķi vai iešu prom. Visi nevar būt ģenerāļi. Man taču pie mājām ir priedes, kas māca neliekties – kādu talantu katram Dievs devis, tā ir. Mazāka vai lielāka loma, darbs ir, pat visu nevaru paspēt. Pienācis brīdis arī padzīvot savam priekam.”
Edgaram uzdāvināta kūpinātava, “Mazdzintarniekos” pats kūpina gaļu, zivis – riktīgs lauksaimnieks. “Lopus neturēšu, ja nu kādu vistu.”
Aktieris esot pieņēmis divus bēgļus: “Suns Džubars un kaķene Nina ir gruzīni. Otrs suns Jēkabs – latvietis. Staigājam pa priežu mežu, jūrā, kas septiņsimt metru no mājām, pa pliko peldamies līdz vēlam rudenim. Mērķis ir atmest pīpēšanu, to daru katru dienu, un kļūt par “roni”. Jāieraksta arī labākās dziesmas. Gan jau ar dēlu sarunāsim: kurš – Kristaps vai Edgars Pujāts – pirmais izdos disku.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Edgars Pujāts: “Esmu pateicīgs liktenim par to, ko man piespēlē”

Kategorijas