“Dieva mīlestībā dzīvojot – es eju un daru”

2016. gada 30. marts 07:00

592

“Dieva mīlestībā dzīvojot – es eju un daru”

Egita Ziņģe ir no šiverīgajiem cilvēkiem, kuri nekad nesēž klēpī saliktām rokām, vienmēr atrod, ko darīt, lai nopelnītu dienišķo maizīti. Ja kādu brīdi nav darba, tad atrod, ko mācīties. Vienmēr kā kaķis krīt uz četrām kājām un nebaidās no grūtībām. “Jau ceturto gadu dzīvoju brīnišķīgākajā pilsētā – Grobiņā, un mana dzīve pamazām sakārtojas,” atzīst SIA “Grobiņas novada namsaimnieks” darba aizsardzības un ūdenssaimniecības speciāliste.

Nepaklausa ne mammu, ne skolotāju
Egita dzimusi, augusi un pamatskolā gājusi Bunkā. Durbes vidusskolā izcēlusies ar labām sekmēm daudzos mācību priekšmetos. Nav ieklausījusies mammā Irutē Ziņģē, ilggadējā kultūras nama vadītājā, kura atvasi virzījusi uz kultūras studijām. “Biju kategoriski “pret”, jo man un brāļiem mammas mājās faktiski nebija. Viņa allaž bija pulciņos, ballēs un citos pasākumos. Izlēmu studēt filoloģiju Liepājas Pedagoģijas akadēmijā un kļūt par literāro redaktori. Audzinātāja Ilga Mūrniece brīdināja, ka tas nav priekš manis, bet arī viņu neklausīju. Bez konkursa tiku budžeta grupā. Urbšanos grāmatu kaudzēs izturēju divus gadus.”
Divu akadēmisko gadu laikā jauniete mācījusies angļu valodu, datorzinības, ieguvusi autovadītājas apliecību. Pēc iesaistīšanās buncenieces Dainas Fominas projektā “Mazā biznesa skola”, kur bijusi tehniskā sekretāre, sākusi strādāt par Bunkas bibliotēkas vadītāju.
“Lai varētu strādāt par vadītāju, likums prasījis augstāko izglītību. Un kur es nokļuvu? Liepājas Universitātes Kultūras vadības fakultātē, ko pabeidzu 2011. gadā. Varbūt ne vienmēr vecāki jāpaklausa, bet viedoklis noteikti jāizvērtē. Gluži mammas pēdās neaizgāju, bet studiju laiks patika, un visiem aktīvajiem iesaku šo daudzšķautņaino profesiju, kas paplašina skatu uz visām lietām, bagātina un pilnveido cilvēku,” secina Egita.

Ar Jauno Derību skolas somā
Pirms piecpadsmit gadiem, kad nomira Egitas tētis, mierinājumu smagajā dzīves periodā ģimene meklējusi pie Dieva. Abas ar mammu svētdienu rītos, arī lielā salā, mērojušas astoņus kilometrus līdz autobusu pieturai, lai nokļūtu Vasarsvētku draudzes dievkalpojumā Liepājā. “Mana vecmāmiņa bija lietuviete, katoliete, daudz lasīja lūgšanas un psalmus, līdz ar to es arī iemācījos ticību Dievam un lietuviešu valodu. Trešajā klasē mums skolā bija ticības mācība. Tas viss aizķēra mani, un visus skolas gadus somā nēsāju Jauno Derību kā apliecinājumu savai ticībai.” Ne reizi vien nācies piedzīvot puišeļu apsmieklu, bet viņa no ticības nav kaunējusies. Zinājusi, ka Dievs aizsargā, dod spēku, ka, lūdzot Dievu, ir vieglāk izturēt grūtības. Krustvecāki Māra un Ēriks Vilmaņi aizveduši uz reliģisko organizāciju “Tēva nams” Tadaiķos, kur pēc daudzu gadu pārtraukuma mamma Irute atsākusi spēlēt klavieres un nodibinājusi kori. Iesaistījusies arī Egita un brālis Oskars. Pēc kāda dievkalpojuma apmeklējuma Priekules evaņģēliski luteriskajā baznīcā izlēmuši, ka vēlas turpmāk būt piederīgi luterāņu ticībai.
“Izdomājām savās mājās “Ērgļi” organizēt lūgšanu grupu un uzaicinājām to vadīt Priekules evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Gintu Kronbergu. Tikām arī iesvētīti Priekules baznīcā. Mācītājs mudināja nodibināt Bunkas evaņģēliski luterisko draudzi, lai mājas grupu nesauktu par sektu. Mamma kļuva par draudzes priekšnieci, es – par vietnieci.”
Kad G. Kronbergs devies kalpot uz Norvēģiju, ar Bunkas draudzi sadarbojušies mācītāji Jānis Bitāns, Hanss Jensons, Ivars Eisaks. Šobrīd draudzē kalpo mācītājs Kārlis Puķītis. Savulaik mācītāja J. Bitāna priekšlikumu kļūt par svētdienas skolu koordinatori Egita noraidījusi, jo baidījusies uzņemties tik lielu atbildību. Tomēr, kad nākamais draudzes mācītājs H. Jensons piedāvāja vadīt jauniešus no Bunkas, Priekules, Vaiņodes un Embūtes draudzēm, piekritusi, jo sapratusi, ka Dievs aicina pildīt šo pienākumu. “Tikāmies katru sestdienas vakaru, pēc kopā būšanas izvadāju viņus pa mājām. Ziemā no slidena ceļa esam pat grāvī ieripinājušies. Kopīgiem spēkiem arī noorganizējām starptautisku kristīgo jauniešu nometni. Tas bija ļoti vērtīgs laiks manā dzīvē.”
Diemžēl kāda persona noniecinājusi jaunās meitenes centienus, viņa nav izturējusi un atkāpusies no amata, kaut arī kristīgo jauniešu grupu uzskatījusi par savu lolojumu.

Vagoni ir, trūkst vilcējspēka
Lai gan skolas gados bijusi vienpate, bibliotēkas vadītājas postenis Egitai pavēris jaunus apvāršņus. “Edgara Darguža pabīdīta, brīvajos brīžos sāku strādāt ar jauniešiem un nodibināju biedrību “Bunkas jauniešu klubiņš”. Veiksmīgi uzrakstīju projektu “Jautrās brīvdienas”, kurā jauniešiem bija iespēja saturīgi pavadīt brīvo laiku vasarā. Bibliotēkā brīžiem jutos kā psihologs, jo jaunieši nāca pie manis sūdzēt savas bēdas. Mani neinteresēja ballītes, alkohols un cigaretes. Meklēju kaut ko dziļāku, nopietnāku. Biju domāšanā daudz vecāka par saviem vienaudžiem. Kopā ar aktīviem, sportiskiem puišiem nodibinājām vēl vienu biedrību – “Bunkas sporta klubs”, lai varētu realizēt lielākus projektus arī saistībā ar sportu. Pirmais projekts kaut kā neaizgāja. Pēc laika apstājās arī jauniešu klubiņa darbs, jo man pieteicās bērniņš. Vagoniņi jau vienmēr ir, bet trūkst vilcējspēka – lokomotīves, kam uzticēt atbildību un vadību,” Egita nopūšas un piebilst, ka joprojām šad tad gan kādu projektu realizē kopā arī ar citiem aktīviem Priekules novada jauniešiem.
Iestājoties krīzei 2009. gadā, bibliotekāres alga samazināta uz pusi, bet nelielā piemaksa par darbu ar jauniešiem nogriezta pavisam. Aizgājusi mācīties grāmatvedības kursos, lai varētu meklēt citu darbu. Kur tik Egita nav piepelnījusies, lai izdzīvotu! Radio “Skonto”, Centrālās statistikas pārvaldē u.c. Pēc pagastu apvienošanās Priekules novadā sākusi strādāt avīzē “Priekules Novada Ziņas” par redaktori kopā ar Ingu Dārznieci. Nav sēdējusi dīkā, arī gaidot bērniņu – mācījusies darba aizsardzības, ugunsdrošības kursos, kur ieguvusi sertifikātus. Pērn iestājusies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai kļūtu par darba aizsardzības vecāko speciālisti.
“Bērna tēvs atgriezās pēc Rūda piedzimšanas un vēlējāmies dzīvot atsevišķi. Es gribēju Priekulē, dzīvesbiedrs – Liepājā. Vienojāmies par Grobiņu, kur tika nopirkts trīs istabu dzīvoklis renovētā mājā. Tas bija labākais variants: viņš bez luksoforiem varēja nokļūt darbā Bunkā, es – Priekulē, kur puika agri sāka iet dārziņā. Dēla biežās slimošanas dēļ divas nedēļas biju mājās, divas – darbā, bet avīze tik un tā bija jāsataisa, turklāt sākās Priekules novada mājaslapas veidošana. Pēc gada šāda režīma biju pārgurusi un sevi izsmēlusi. 2013. gada jūnijā uzrakstīju atlūgumu. “Bezdarbniekos” pateica, ka nekādus kursus nevar piedāvāt, jo tikai nesen esot beigusi augstskolu. Viņi laikam saprata, ka ilgi bezdarbnieku rindas nepapildināšu.” Pēc divu mēnešu atvaļinājuma Egita atsaukusies sludinājumam un pieņemta darbā par kasieri un darba aizsardzības speciālisti SIA “Grobiņas novada namsaimnieks”.

“Grābeklis” ļāvis pilnveidoties
Partnerattiecības Egita sauc par savas dzīves lielāko grābekli un arī par mācību, kas ļāvusi pilnveidoties. “Uzskatīju, ka esmu radīta vienam cilvēkam, ar kuru salaulāties un pavadīt visu mūžu. Viņš nebija pārliecināts par mūsu attiecību nākotni, tāpēc arī neapprecējāmies. Domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc mūsu ceļi šķīrās. Taču neko nenožēloju, jo attiecībās daudz ko ieguvu un iemācījos. Tās padarīja mani stiprāku un pārliecinātāku par sevi un saviem spēkiem. Dievs arī tagad visu vada un pamazām sakārto. Dzīvoju brīnišķīgākajā pilsētā, dēliņš Rūdis iet Grobiņas bērnudārzā, man ir darbs, kurš patīk, un fantastisks darba kolektīvs. Paldies Dievam par to, ko viņš man devis!”
Svētdienās Egita iet uz dievkalpojumiem Grobiņas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. “Šobrīd tā ir mana baznīca un garīgās mājas. Mācītājs Gints Kronbergs, uzticamais atbalsts un garīgais tēvs, ieaicināja mani šogad arī valdes darbā. Piecgadīgais Rūdis iet svētdienas skolā. Reizēm apmeklēju dievkalpojumus arī Bunkas draudzē, kur joprojām dziedu ansamblī.”
Iepriekšējā rudenī, kad vēl bijis nepilnas slodzes darbs, aktīvā sieviete noņēmusies ar cidoniju ievākšanu un konservēšanu. “Citi nes kā ciemakukuli vai pateicību šokolādi, es – savām rociņām taisītu cidoniju sīrupu vai sukādes. Sasēju laukus ar kāpostiem, gurķiem un sīpoliem, marinēju, vāru zaptes, mājās pati gatavoju ēst. Daru visu, lai ikdienā būtu vieglāk izdzīvot. Ir jau tāpat izmisuma brīži, puņķi un asaras, bet eju un daru. Ja pēkšņi kaut kas nomisētos, es nepazustu, jo no grūtībām un jauniem izaicinājumiem nebaidos.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Dieva mīlestībā dzīvojot – es eju un daru”

Kategorijas