Pieticībā un mīlestībā dzīvojot

2016. gada 1. aprīlis 07:00

2664

Par Medzes pagasta Tāšos meklēto “Dienavu” sasniegšanu skaidri liecina drēbju pilnais veļas striķis pagalmā un padsmit pāri apavu pie durvīm. Senā ēka savulaik bijusi kūts, tagad lopiņi pārcelti uz šķūni un trīs istabiņās iekārtojusies Dukatanu saime: Andris un Anita ar saviem sešiem bērniem, kā arī Anitas tēvs Sigurds.
Laist pasaulē un audzināt sešas atvases – apzināta uzdrīkstēšanās vai paļaušanās Augstākajam? “Dieviņš deva! Esmu metodiste, mums Tāšos ir neliela draudze. Bērni apmeklē svētdienas skolu, pati esmu nesen kristīta un iesvētīta. Tikai pagājušogad, kad pieci bērni jau bija un sesto gaidījām, salaulājāmies. Ilgi par dēliņu sapņojām, un re, kur ir!” Anita pamāj uz pagalma pusi, kur Andris vizina pastarīti, sešus mēnešus jauno Edgaru, un labprāt stāsta par savējiem.

Sapnis – gara auguma vīrs
Šogad pa Jāņiem būs divdesmit gadi, kopš esmu kopā ar Andri. Viņam dzīvē nav klājies viegli. Ģimenē bijuši seši bērni, tēvs nomiris, ar mammu kaut kas noticis, un Andris ar jaunāko māsu aizvests uz Aglonas internātskolu. Sešpadsmit gados viņš sācis strādāt Liepājas papīrfabrikā, vēlāk izmācījies par santehniķi.
Mēs bijām pieci, divi jau miruši. Dzīvojām mammas mājās “Ģelži”, kas aiz Tāšiem. Tēvs ir invalīds, bet mamma nomira, kad man bija tikai divi gadiņi. Māju pārdevām, jo nebija iespēju to atjaunot, un pārcēlāmies dzīvot uz šejieni, pie smagi slimās omītes Otīlijas Annas Ploces, kura mani faktiski uzaudzināja.
Visiem vienmēr stāstīju, ka sapņoju par gara auguma vīru, labu tēvu saviem bērniem. Kaimiņš teica: es tev tādu atvedīšu. Andris dzīvoja kaimiņos, pie sava pārinieka santehniķa. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Uzreiz sapratu – mans. Tieši pa Jāņiem iepazināmies, gadu draudzējāmies un tad sagājām kopā. Abu galvenā doma bija bērni, kam dot un no kā saņemt mīlestību.

Par sarakstīšanos piemirstas
Kaspariņam piedzimstot, spriedām, ka vajadzētu sarakstīties. Bet tad attiecībās kaut kas mainoties, tāpēc likāmies mierā. Bijām arī pārāk aizņemti ar lauku darbiem un no omes saimniecības palikušo lopiņu kopšanu. Omīte desmit gadus bija uz gultas, vajadzēja viņu apmazgāt, ēdināt. Andris ļoti daudz palīdzēja, atbalstīja. Tādu vīru un tēvu bērniem kā viņš grūti atrast!
Omīte pārdzīvoja, kā tikšu ar visu galā, bet tad vēl tie insulti. Trešā reize bija liktenīgā. Kad viņu pēdējoreiz nomazgāju, tas bija smagākais manā dzīvē. Dzīvesbiedrs strādāja par santehniķi Liepājā, man saimniecība uz pleciem, dēls un vēl divas mazās meitenes – ar gadu starpību dzimušās Alise un Agnese. Un atkal par sarakstīšanos piemirsās.
Nododot pienu, sakrājām naudu vecai automašīnai, bet tā saplīsa un palikām bez braucamā. Tagad, ja ko vajag, izlīdz vīra brālis Agris Dukatans. Andris joprojām katru rītu ceļas sešos un iet trīs kilometrus līdz šosejai, kur pietur “mikriņš”. Arī vecākais dēls Kaspars tāpat, lai nokļūtu tehnikumā. Viņš būs elektrotehniķis. Kupenas vai lietus gāž, nevienu dienu nav skolu nokavējis.
Kopā mums uz deviņiem astoņsimt eiro mēnesī sanāk. Daudzi teikuši, ka brauks pie manis pamācīties, kā ar tik mazām naudiņām izdzīvot. Laukos nav problēmu, ja pārsvarā visu paši audzē. Jānopērk cukurs, maize, eļļa, sērkociņi un sāls. Rudenī nododam bullīšus, lai var septembrī bērnus skolā palaist. Apavus pērkam jaunus, lietotas pufaiciņas iegādājamies “RDA”, šo to no drēbēm atdod radiņi, palīdz mūsu mācītāja un pagasts. Iztiekam.

Bērni cits citu uzpasē
Alise (12), Agnese (11), Dana (10) un Dagnija (6) mācās Kapsēdes pamatskolā – turpat, kur es. Līdz skolas autobusa būdiņai aptuveni kilometrs ejams. Dēls un lielās meitenes ļoti labi mācās, Agnese apmeklē sporta dejas, Alise un Dana – tautiskās. Kaspars (17) ir dūšīgs, patstāvīgs: kad vēl mācījās Kapsēdē, vienmēr māsas pieskatīja, saģērba, veda uz skolu, tagad mazo brālīti labprāt paauklē. Kā tētis.
Ne par ko nesūdzos. Visas skolotājas – jaukas un smaidīgas, par bērnu uzvedību neko sliktu nesaka. Savējiem stāstu, ka skolotāja ir otrā mamma, kas jāklausa un jāciena. Tāpat mācu neapsmiet citus.
Pati pēc pamatskolas vairs nemācījos, jo tieši tad ome palika uz gultas. Visus šos gadus esmu mājsaimniece. Kūtī pašlaik ir septiņas slaucamas gotiņas, četri jaunlopi, astoņas cūciņas un vistiņas. Dzīvojot laukos, nav jāsūdzas, ka nav, ko ēst. Bērni visos darbos ļoti piedalās.
Vairākus gadus izmantojām citu tehnikas pakalpojumus, bet nu mums ir savs traktors. Grūti nācis. Par ienākumu nodokļu atmaksu un iekrājumiem sanāca neejošs, bet paši sataisījām.
Zemīte ir aptuveni desmit hektāri, pārējo nomājam no pašvaldības. Pabalsti pienākas trūcīgajiem, kam nav, ko ēst un mugurā vilkt. Kas mēs par trūcīgajiem, ja ēst sev nopelnām? Brīvpusdienas bērniem esmu prasījusi gadiem, bet grūti ar to. Gunta Konopļeva ir ļoti jauka, pretimnākoša Medzes pagasta pārvaldniece – cilvēks ar dvēseli.
Mazajai Dagnijai izkarojām brīvpusdienas, pārējām meitenēm valsts atmaksā. Lielais dēls šobrīd “dārgākais”, bet ko darīs – ir jāskolo.
Pašvaldība mums ir grantēto ceļu uztaisījusi, līdz tam bija dubļi jābrien un piena mašīna nevarēja iebraukt. Priedola kungs pats ieradās un ļoti izpalīdzēja. Pārvaldniece arī sētu pielaboja.

Pietrūkst vecāku atbalsta
Dzīve man daudz ko atņēmusi, bet daudz arī devusi pretī. Visvairāk pietrūkst vecāku atbalsta. Būtu vīram mamma, uz rokām viņu nēsātu. Ja nav, kam lūgt palīdzību, iet grūti.
Omītei, gulošam cilvēkam, varēju ienest bērniņu, un viņi gultā pašiverējās, kamēr sakopu lopiņus. Piecos no rīta skrēju ravēt, lai paspētu.
Pirmā lūgšana man bija, kad Kaspars piedzima aizsmacis, ar nabassaiti ap kaklu. Dievu pielūdzu galvenokārt mājās vai pie mammas kapa. Pirms deviņiem gadiem, kad ome aizgāja, sabruku. Tad arī ticībai vairāk pievērsos. Pie mums ieradās Liepājas metodistu draudzes mācītāja Gunta Grīna-Sologuba, lai aicinātu bērnus uz svētdienas skolu. Kā viņa solīja pati braukt meitenītēm pakaļ, tā arī bija. Mācītāja man uzreiz iepatikās, un pirms trīs gadiem es vienā dienā nokristīju piecus bērniņus. Katru svētdienu apmeklēju metodistu draudzes pasākumus, pirms gada, kad nolēmām sarakstīties, tiku nokristīta un iesvētīta.
Vīrs aiziet uz baznīcu, bet uzskati viņam savādāki, jo ir vīlies. Piemēram, viņš jautā: kā var ģimenēs notikt sliktas lietas, ja baznīca salaulājusi ticīgus cilvēkus? Es to skaidroju ar ļaunuma iejaukšanos.
Ir jātic! Es ļoti ilgi, pie katras meitenītes ticēju, ka būs vēl viens dēls. Lai Kasparam ir brālis. Daktere pierunāja, mierinot, ka trīsdesmit deviņos gados nav par vēlu. Nu jau gan finišs: lai visus izskolotu, smagi jāstrādā. Nav arī iespēju paplašināties: zemes visapkārt pārdotas.

Lielākais sapnis – ūdens
Kaut vairāk būtu labu cilvēku kā Ieva un Artis Baloži! Mūsu bijušo māju tagadējie saimnieki palīdz laukus apstrādāt. Arī Ilga Fridrihsone, Goda medzeniece, bieži mums izpalīdz ar transportu, ja kādam jānokļūst pie ārsta. Nakts laikā drīkstu viņai piezvanīt.
Uz dzīvi skatos pozitīvi. Bērniņus paši esam gribējuši, pašiem jāaudzina. Gribētos, lai viņiem viss izdodas, lai klājas vieglāk nekā man. Bet lielākais sapnis – lai mums būtu ūdens. Dziļurbumam tūkstošus nav, kur ņemt. Pēdējos trīs gadus apkārtnes akas kļūst sausas, vasarās esam palikuši bez lāses – ne zupu izvārīt, ne bērniem nomazgāties, ne drēbes izmazgāt. Kaimiņš padalījās, un pašvaldība mums pērn kā daudzbērnu ģimenei ūdeni vairākas reizes piegādāja ar ugunsdzēsēju mašīnu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pieticībā un mīlestībā dzīvojot

Kategorijas