Māra Ritere: “No darba nav jābaidās, zagt jābaidās!”

2016. gada 4. aprīlis 07:00

604

Māra Ritere: “No darba nav jābaidās, zagt jābaidās!”

“Mums tās ģimenes traģēdijas bijušas šausmīgas, pat nezinu, kā varu sevi savākt,” Māra uz brīdi kļūst nopietna, taču problēmas nav deldējušas nīcenieces možumu: kur gan cilvēks var justies drošāk un omulīgāk kā savās mājās, no vectēva mantotajā īpašumā, kur viss veidots un atjaunots tikai pašu ģimenes spēkiem.

Vectēvu “izsper pa gaisu”
Ivars Riters izvadā pa tirdzniecības vietām “Otaņķu gardumu” produkciju, tikmēr Māra iejutusies mājsaimnieces statusā. Septiņpadsmit gadi veltīti pastnieces darbam: “Tolaik lauku ceļi netika tīrīti. Sākumā braucu ar motorolleru ar kasti. Vēlāk ar “moskviču”, sajūgs nodila pusgada laikā. Mans rajons bija no Skatres skolas līdz Pērkonei. Astoņdesmit pieci “Ļeņina Ceļi”, sešdesmit septiņi “Komunisti”, piecdesmit astoņi žurnāli “Lauku Dzīve”, vēl “Liesma”, “Zvaigzne”, tāpat daudzas citas avīzes un žurnāli. Pastniecei, kas tagad strādā, nav daudz vieglāk – viņa padara piecu agrāko pastnieku darbu.”
Māra atver somiņu, kur līdzās dokumentiem glabājas nodzeltējušu un arī jaunāku laikrakstu izgriezumi. Kāds no tiem vēsta par Māras vectēvu Jāni Sukutu, kurš pirms kara strādājis Liepājas Pulvera fabrikā un 1937. gadā “izsperts pa gaisu”. “Īpašnieki aplēsuši, ka eksplozija pulvera biezinātavā radījusi 10 000 latu zaudējumus, bojātas arī mašīnas, apkārtējām mājām drebējušas rūtis. Noskaidrot cēloni neizdosies, jo vienīgais liecinieks gājis bojā,” apliecina caitungs.
“Te, redz, rakstīts par manu fāteri kolhoza brigadieri Miķeli un te par mūsu trešo dēlu Jāni Riteri, kurš vienu brīdi aktīvi nodarbojās ar motokrosu,” Mārai tie nav vienkārši apdrukāta papīra gabaliņi, bet nozīmīgu notikumu liecinieki.

Kāzu vietā – bēres
“Piedzimu Liepājā, bet šitepat izaugu. Mamma Vēra Doma bija angļu valodas skolotāja Skatres skolā. Kad viņa palika slima pēc insulta un vairs nevarēja strādāt, man bija tikai trīs gadi. Ar brāli un māsu vecuma starpība – trīspadsmit un astoņi gadi. Tēvs tolaik brauca par autobusa šoferi un līdz Liepājai nokļuva ar veco “Kavrovec”. Ķiveres nebija, pižiks galvā un adīta zeķe – lai seja nesalst. Pati no piecpadsmit gadu vecuma ar visiem tēva močiem braucu. Divreiz no miličiem mežā pamuku.”
Visa nopelnītā nauda aizgājusi mammas ārstēšanai, arī sanatorijās, bet labas attiecības ar dakteri Arvīdu Krieviņu palīdzējuši uzturēt kanālā saķertie līņi.
Līdz sestajai klasei meitene mācījusies tuvējā Skatres skolā; kad tā likvidēta – Nīcā. Pēc vidusskolas izlaiduma Māra gribējusi turpināt izglītību, bet tēvs licis strādāt. Iesākusi “Baltijā”, kur skaitļošanas centrā algas rēķinājusi.
“Ar nākamo vīru Ivaru iepazinos, kad viņam uz ceļa saplīsa vecā “Jawa” un šis iestūma to mūsu sētā paremontēt. 1978. gadā man vēl nebija astoņpadsmit, nācās Grospiņai atļauju kāzām prasīt, lai sarakstītos rajona zagsā. Kāzas bija domātas sestdienā, ceturtdien jau godu saimnieces bija sākušas raušus cept un ēdienus taisīt, bet piektdienā uz ceļa sabrauca tēvu, kurš ar ķerru uz šosejas stūma piena kannas. Sakonservējām produktus un svinējām bēres. Tā mūsu kopdzīve iesākās, nu jau trīsdesmit astotais gads iet. ”

Bērniem neko nežēlo
“Sākam dzīvot tepat. Ivars, bērnunama bērns, pa nedēļai strādāja noliktavā “Laumā”. Atnāca ar portfeli, septiņiem žakarda krekliem, trīs kļošenēm un liktenīgo “javeli”.”
Pirmais jaunajā ģimenē ienācis dēliņš Kaspars, pēc trīs gadiem – meitiņa Kristīne. “Nosēdēju mājās divus mēnešus, vāķām abi: viņš mazgāja lupatus un es, putras vārījām. Lopi bija stallī, zemi apstrādājām ar zirgu, jo traktoru nebija.” Vienpadsmit gadus vīrs ņēmies buļļu fermu. Palīdzējuši mammai kopt govi, viņa – pieskatīt puiku. Krāsojamo grāmatu nebija, visus žurnālus “Dadzis” pirmdzimtais izkrāsojis.
Māra kopš mazotnes strādājusi lauku brigādē, kaplējusi kolhoza kāpostus, brālis Andris govis ganījis, mācījies vakara tehnikumā. “Mums tēvs teica: no darba nav jābaidās, zagt jābaidās, un parāds nav brālis. To arī saviem bērniem esmu iemācījusi.”
Riteru atvases mācījušās Nīcas vidusskolā, un vecāko bērnu sekmes bijušas ļoti labas. Kaspars Rīgas Tehniskajā universitātē ticis budžeta vietā. “Viņš izmācījās par datoru un finansēm, Kristīne turpat – par ekonomisti grāmatvedi. Naudu studentiem vajadzēja, mēs ar Ivaru brokastīs ēdām ceptus sīpolus, mannā un piena zupas vārījām, tikai pastarītim Jančukam ledusskapī bija cīsiņi. Gurķus audzējām, divdesmit gadus savu un kaimiņu lauksaimniecības produkciju Liepājā tirgoju. Iztikt varējām. Vēl šodien turu govi, jo tā ir drošības sajūta, ka būsi paēdis.”
“Kaspars un Kristīne pēc augstskolas labas darbavietas dabūja. Vecākais dēls bija tehniskais direktors lielveikalos, bet jaunākais Nīcas vidusskolu knapi izstiepa: aizrāvās ar motokrosiem, grāmatas rokās neņēma, bet skolu pabeidza,” pasmejas Māra.
Sportista Jāņa miteklis namiņa augšstāvā atpazīstams pēc daudziem apbalvojumiem. “Re, ku’ bilde no viņa pirmās gonkas. Braucot jauniešos, dabūja Latvijā pirmo vietu. Kad viņš “Laumas” trasē trenējās, dēla draugiem teicu, ka arī māku ar kvadriciklu un moci braukt. Viens no gončikiem nenoticēja, un saderējām: ja izbraukšu, viņš izslauks govi. Jāņu rītā pusseptiņos viņš dabūja govi slaukt,” mamma turpina par Jāni. “Vienu gadu viņš nomācījās Sporta akadēmijā, bet tur nebija Nīcas skolotāju, kas izvelk aiz ausīm, pameta un tagad strādā sporta lietu veikalā par pārdevēju.”

Saikni ar jaunajiem nezaudē
“Mana mamma, pēc insulta pa pusei paralizēta, gāja bojā traģiski – sadega šajā istabā pie apaļās krāsns. Māsa Liene Jansone nomira pagājušā gada septembrī, brālis Andris – trīs mēnešus vēlāk. Ar tiem triecieniem esmu pie veģetatīvās distonijas tikusi,” Māra nopūšas un paslēpjas atmiņās par “Baļču” pārbūvi, kad ķieģeļi padomju laikos bijuši deficīts, bet Vilsons savējiem tos izgādājis. “Nav saimniecības darbu, ko mans vīrs neprastu. Strādādams gaterī, visai mājai griestus izšālēja ar dēlīšu atgriezumiem, ko kopā ar puišeli noēvelēja. Sienas skapi virtuvē uztaisīja.”
Riteri joprojām dūšīgi saimnieko dzimtas mājās, pašu vajadzībām stallī ir trīs cūkas, tele un “gove dēļ sporta”. Pērn broileru cālīšus, kamēr tie dūnas pret spalvām mainījuši, saimniece nēsājusi iekšā, ārā. “Izvāru olu, bet šitie neēd. Šķīveli nobradāja līdzenu, vajag veikalā pērkamo Dobeles barību, nezāles un ūdeni. Beigās graudus un vārītu kartupeli piedevu. Gaiļus pa trīs mēnešiem līdz pieci kilo nobarojām. Bērnu darbabiedri brīnījās – tie jau goliāti!”
Rīgā dzīvojošās trīs atvases vecākiem piezvana ik dienu, reizi mēnesī atbrauc apciemot. “Jaunieši mums apkārt ir visu laiku, vasarās te dzīvojas mazbērni. Septiņpadsmitgadīgā Agnija mācās Āgenskalna ģimnāzijā, gūst labas vietas olimpiādē, arī Nellija ļoti labi mācās. Freilenes radinu pie darba: cukurzirņus iesēt, ravēt, sētu nogrābt. Kristīne un viņas vīrs Mārtiņš bērniem riktīgi latviskus vārdus likuši – Kārlis un Trīne,” priecājas nīceniece.
Ar kādām domām Māra pavasari gaida? Sēklu paciņas sapirktas, siltumnīcā pirmie tiks izaudzēti redīsi un salāti.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Māra Ritere: “No darba nav jābaidās, zagt jābaidās!”

Kategorijas